Kas mainās pēc kāzām?!?

Vismaz man ir iekšēji lielāka miera sajūta, nosvērtība, drošība. Savādāk jau nekas būtiski nemainās.

Es ar lepnumu nesu viņa uzvārdu un ikreiz kad to rakstu vai nosaucu - ir patīkamas sajūtas :)) Ikdienā jau nekas nemainās. 3 gadus jau dzīvojam kopā. Ja nu vienīgi biežāk palakstojamies :) Man tomēr ir kāds mīnuss - nevaru pie strīda pateikt - vari iet prom ja nepatīk. Tagad tas ir jāapdomā 3 reiz pirms saku.

manējais ar tagad, kad iepazīstina ar kādu saka "šī ir mana sieva"- tik forši skan :) nu un tad visi apsveic ar "lielo notikumu". es ar tagad ja pieminu viņu, saku "mans vīrs", izņemot gadījumus, kad viņu pieminu cilvēku lokā, kas pazīst manu vīru. Tad saucu vārdā

Jā, es starpcitu arī gribēju Egijai jautāt kā viss beidzās, jo pēdējā laikā diskusijās neko sliktu par viņas attiecībām neesmu lasijusi? Viss kārtībā?
P.s. ziņķārība tāpēc, ka tik gari un plaši mums stāstīji par savu problēmu.

nu mums jau driiz buus gads kopaa nodziivots lauliibas dziivee:)) protams, ka shis tas ir mainiijies, bet taa jau attieciibaas vienmeer jaabuut.nedriixt staaveet uz vietas. ir taa apzinja ka esam gjimene un cik tas ir svariigi cieniit vienam otru un nedariit paari.
bet tas ka mees buutu kluvushi nopietnaaki un mietpilsoniskaaki, kas vakarus pavad pie TV:)) tas gan nav noticis. taapat daudzamies, dejojam pagalmaa pie veca kasetnieka un daraam vissadas citaadas trakuliibas kaa pirms lauliibaam:))

Driiz buus pagaajis menesis kopsh muusu kaazaam.. Protams, nekas krasi mainiijies nav, tomeer shkjiet, ka kaut kur dzilji sirdii attieksme pret muusu attieciibaam ir kljuvusi nopietnaaka. Daudz patiikamaak arii ir, kad iepaziistoties, viirs var teikt - "mana sieva" - nevis viekaarshi draudzene, jo draudzene var buut katru meenesi cita, bet "sieva" jau skan krietni cieniigaak :)

Ir pagājis mēnesis un man liekas ka mēs mīlam viens otru vairāk:))) Katrā ziņā mūsu attiecībās ir vairāk mīļuma, vairāk rūpju vienam par otru un arī lielāka atbildības sajūta.
Turklāt pašapziņai par sliktu nenāk arī apkārtējo izturēšanās kā pret "precētu, cienījamu pāri " :)))

Mums laulības stāžs 1,5 mēnesis:)
Nu ko lai saka? Mainījās? Nemainījās? Jāsaka, ka kā personības mainījušies neesam - ne es vairāk šiverētu pa māju kā iepriekš, ne mazāk; ne mans vīrs pēkšņi kļūtu laiskāks vai mīļāks, kā bija līdz šim. Vertības un redzējums ir palicis tas pats. Mainījies ir tas, ka nu ir "mēs" un nevis "es" un "tu". Tas, ka nu mēs spēlējam vienā komandā un viena mērķa vārdā.. Un mūsu komandai ir viens nosaukums ( kopīgs uzvārds) . tas tā līdzībās:) :)
Bet es iekšēji nejūtu ne kādu baigo gandarījumu, ne lepnumu, ne atslābumu, ka nu esmu pilntiesīga sabierības locekle, jo esmu precēta sieva. Esmu palikusi tā pati un arī vīru mīlu tikpat cik agrāk, ne vairāk ne mazāk. Arī citi vīrieši patīk tāpat kā līdz šim un arī tusēt man patīk iet un puišus kaitināt tāpat kā līdz šim...lai gan lepnums, ka šis izskatīgais vīrietis ir mans vīrs, tomēr nepārprotami pārņem:) Gredzens ir pirkstā, ir gan. Bet pati to uztveru kā skaistu rotu, ne kādu simbolu..
Ja īsumā - mainījies ir atbildības līmenis. Agrāk bija atbildība vienam pret otru, jo bijām kopā, bet nu ir ATBILDĪBA, jo mums abiem i ģimene un vēlme to sargāt un pilnveidot:)
Vēl viens patīkams bonuss - nu ir tak feini, kad vīrs no blakus istabas sauc: "Sieviņā!! Tava Puškarjova sākās!". Un tad es kā sieva lepni varu skatīties savu vienīgo ziepeni:) bez kašķiem un diskusijām, jo vīrs zina, ka tas viņa sievas laiks:)

Nu, jā Karolina, arī fakts, ja neprecies bērna dēļ un pirms kāzām arī nav bijuši mazuļi, tad pēc kāzām, katrs uzskata, ka ir tiesīgs prasīt, kad būs mazuļi, precēta esmu 24 dienas, bet šo jautājumu esmu dzirdējusi savas 100 reizes. Darba kolēģi mani jau ir "norakstījuši" :) ir jau interesenti uz manu vietu :)

mani pēdējā laikā ir nokaitinājusi mana labākā draudzene, jo visu laiku prasa: kad tad tu beidzot būsi stāvoklī??? vai tad vecumā taisies dzemdēt un gribi būt veca mamma (man 26 gadi)??? mani godīgi sakot šie viņas pēdējā laika izteikumi ir aizvainojuši...

Ja par tēmu, tad kas ir mainījies mūsu dzīvē no tā brīža kā kļuvām par vīru un sievu, vienīgi tas ka ir nācis klāt vēl viens mīļvārdiņš kā vienam otru nosaukt, tas ir vīriņš un sieviņa :)

Man atkal ļoti nepatīk, ka kolēģi, attālāki paziņas prasa man tuvākiem cilvēkiem vai neesmu stāvoklī, tad man liekas, ka viņi mani novērtē tā- viņu jau kāds precētu tikai ja būtu stāvoklī. It kā es nebūtu tik vērta lai mani precētu manis pašas dēļ, tāpēc ka mīl.

Egija.

Nu jā, tā jau arī gadās, man pašai ļoti tuva draudzene grasījās jau šķirties no mīļotā vīrieša, bet pieteicās mazulīte, bija iemesls tik pāri savsarpējām nesaskaņām un tagad viņi ir jauka laimīga ģimenīte. Ir pāris no vīra puses, kas pēc kāzām uzreiz parūpējais, lai pieteiktos mazulis, bet nepagāja ne gads laulībā, kad jau izšķīrās un mazulis vēl pat nepaspēja piedzimt laulībā :(

Es tikai nesaprotu, kāpēc ir jāgaida, ja jūt, ka tas cilvēciņš ir persona ar kuru vēlas būt kopā ne vienu gadu vien. Un šādām domam mani uzvedināja, draugos bildes, kur kārtējā līgaviņa bija ar lielu punci, un kaut gan meitene izskatījās labi, gaidot mazuli pieņēmās svarā kā arī dažādi izsitumi, nu - nejauki :( un vairs neizskatījās tik labi kā pirms tam, tāpēc sāku domāt, kāpēc jāsabojā sev šo brīnišķīgā diena, katra tak vēlas izskatīties skaistāk kā jebkad dzīvē, protams kādam jau var likties, ka puncis un liekais svars padara līgavu tikai skaistāku, bet man personīgi, gan sāpētu sirsniņa, ka bidēs neesmu tik skaista cik varēju būt.

Varbūt nedaudz nepieklājīgi un ne par konkrēto tematu, bet ņemot vērā garo postu, kas tika par to uzrakstīts - Egija, kā tad tev veicas tagad??? Cik sapratu pēc kāzām nebija visai jauki (tava vīra attieksme). Vai tagad viss ir mainījies un attiecības ir uzlabojušās???

Digna,
Bieži tam ir iemesls - laulāties dēļ bērna un vēl biežāk, tie pāri, kur dēļ bērna laulājas kļūst vēl tuvāki, viens otrā iemīlas un veido savas attiecības kā mākslas darbu.Nevar tā nievājoši izteikties par tiem, kuriem laulību pamats nav BIG LOVE.