Kādam jābūt iemeslam, lai atceltu kāzas?

Man prieks, ka Tev pēdējais ieraksts uz tādas pozitīvas nots! Pie tās arī paliec! ;)

Madeline, es jau rūpējos pati...BET gribās arī saņemt kādu pārsteigumu, nevis tikai dot un dot...



Bet nu...katrā ziņā, paldies jums meitenes par iedvesmojumiem...biški ielikāt man smadzenes vietā :)

Vienkārši es biju iedomājusies, ka šis laiks pirms kāzām būs tāda patīkama saviļņojuma pilns, bet beidzamās nedēļas to vien daru, ka domāju būt vai nebūt...

Es ceru, ka to var norakstīt uz pirmskāzu stresu, jo pirms mēs gatavojāmies precēties, biju 100% pārliecināta - viņš ir mans īstais un vienīgais, būs ideāls tēvs bērniem...cilvēks, uz kuru varu paļauties, smukiņš un kārtīgs, kaislīgs un mīļš...un dikti mani mīl :)

Un tiešām, jābeidz man viņš vienreiz "bakstīt"ar savām - gribu puķes, gribu vakariņas, gribu pārsteigumus...un manas "Maldivu salas" viņam jau vispār aknās sēž :p :D
Jo nav jau tā, ka viņš man nekad un neko...vienkārši saskatās visādas filmas un tad liekas, ka ir par maz...un gribās vairāk...

:) :) :)

Šovakar kārtīgi samīļošu...eh - nu labs šis "sirds izkratīšanas kambarītis" ir :)

paldies Tev :)

Neatņemt vīrietim pautus :) Labi teikts...

Bet principā es Tev piekrītu it visā, ko rakstīji - man pašai nedaudz jāpiebremzē... :)

Ja ir tā, kā man šķiet, izlasot Tavu pēdējo komentāru, tad Tevī, Rashela, saskatu tipiskās mūsdienu sievietes problēmu, respektīvi, būt iznesīgai, būt skaistai, būt valdonīgai, būt veiksmīgai, būt, būt, būt. Un būt gan perfektai sabiedrībā, gan mājās. Izvēlēties vismīļotāko princi, kas padarīs arī pašu par princesi. Mīļā Rashela, tā vien izskatās, ka Tavs vīrietis, iespējams, ir nosvērts, mierīgs, saprotošs, perspektīvs un vīrišķīgs, tikai lielāko daļu no šīm īpašībām nogalina Tavs prasīgais tonis. Tavs pēdējais komentārs man atgādināja kādu pazīstamu situāciju, kad manas pašas valdonīgās, perfekcionistiskās dabas dēļ vīrietis ierāvās sevī. Palika īgns, neatsaucīgs, noraidošs un kritizējošs ikreiz, kad pie viņa vērsos. Un tad mums sanāca netīša saruna, kad viņš atklājās man, sakot, ka viņš ļoti grib, lai manā dzīvē ir tieši tas, pēc kā tik ļoti ilgojos. Taču situācijā, kad vasaras atvaļinājumā esam mājās, staigāju pa dārzu un apberu viņu ar idejām - "vajag šo un to, vajag to pacelt un to novākt, vajag šo pārkrāsot un šo izrakt, to saremontēt un šeit plauktus pielikt. Un vēl virtuvē skapīšiem eņģes jānomaina. Un vispār istabas skapim arī tas nenāktu par ļaunu. Un aizbrauksim iepirkties - tieši vakar redzēju ideālu zāles pļaujmašīnu par fantastisku cenu. Un tad vēl man gribas parunāties un aizbraukt uz jūru. Āā, mīļum, un šo plūmes zaru vajag nozāģēt. Un tos ķiršus vispār vajag nocirst. Paskaties, paskaties, paskaties!!! Un tā tālāk un tā joprojām - katra diena ar katrām manām nepiepildamajām domām.
Skatos - vīrietis īgns. Nu pilnīgi uzkliedz man. Bet es uzmetu lūpiņu - nu, kā tu tā vari, es taču visu mūsu labā gribu paveikt. Mīļum, mīļum, kāpēc tu dusmojies?! Tu taču arī vēlies skaistu, piepildītu dzīvi! Mēs taču runājām - un Tu teici! Un visi šie darbi taču ir vīrieša rokas lūdzoši, man taču arī ir pienākumi - es gludinu, gatavoju, mazgāju, tīru, pārkārtoju, ravēju utt.
Pienāk sestdiena. Dodamies pie draugiem. Un tur nu man vajag uzmanību un mīļumu. Un tad man gribas tā un šitā... Un tad beidzas atvaļinājums - pienāk ilgi gaidītā nedēļas nogale. Dodamies pie vecākiem laukos. Malkas talka. Centīgi strādājam. Pienāk vakars un es viņu aiz rokas rauju lūkoties saulrietā, kad viņš smejas un priecājas ar večiem... Viņš negrib nekur iet. Un tad es domāju - pag, nemīl mani! Nu redz viņam citi interesē... un tad jau citas arī... Asaras un histērijas. Atkal strīds.
Nav brīnums - attiecības kļūst asas un saspringtas. Viņš necenšas būt kopā ar mani. Noslēdzas sevī. Es nekā nesaprotu.
STOP! Un tagad, atgriežoties pie sarunas sākuma - tad nu gala rezultātā viens vienīgs teikums: "Bet es ļoti, ļoti gribu Tevi darīt laimīgu un visus, vsus Tavus sapņus un idejas piepildīt, bet es nevaru visu uzreiz, jo nepabeidzot vienu darbu, Tu mani pārber ar vēl simtiem ideju."
Lūk, un man pieleca. Nu tā konkrēti un no sirds pieleca. Šeit pierādās patiesība, ka vīrietis nespēj vienlīdz labi koncentrēties uz simtiem lietu un objektu. Sievietes spēj. Un sievietes prot arī ātri un uzstājīgā tonī runāt. Arī par balsi jādomā - nav svarīgi, KO Tu pasaki, SVARĪGI KĀ-Ā-Ā Tu pasaki! Vīrieši reaģē uz intonāciju un tiklīdz jau atkal balsī jaušams kundziskums, kategoriskums un valdonība - VISS, balle beigta un vīrietis nemaz negrib neko ne dzirdēt, ne redzēt.
Cik sievišķīga sieviete, tik vīrišķīgs vīrietis. Pavēro, Rashela, kaut vai savā draugu/radu pulciņā sieviešu un vīriešu attiecības. Piekrītu Tavā komentārā pieminētajam mammas draugam ārzemniekam - LV vīrieši ļoti bieži uzvedas un dzīvo kā lupatas, kurām ne cieņas, ne pašlepnums. Jā, tā ir - un tas tāpēc, ka sievietes gan strādā, gan bērnus dzemdē un audzina, gan māju tīra un remontus plāno, gan augstākās izglītības vēlas un izklaidēties draudzeņu pulciņā, un rēķinus maksāt un jaunus pirkumus plānot, un veikalā iepirkties un brīvdienas izplānot, un ceļojumu izvēlēties un vīrietim vienmēr iedot viedokli, jo mēs taču uzskatām, ka viņam tā nav - vienmēr mēs zinām, jūtam un girbat labāk, spožāk, veiksmīgāk un vairāk. Nevajag atņemt vīrietim pautus.
Galvenais esi gatava pārmaiņām, jo pašreizējā situācijā, domāju, ka piekritīsi - Jūs kā topošā ģimene regresējat.

P.S.
Ja godīgi, ir tik interesanti likt lietā visus sievišķīgos ieročus un vērot, kā vīrietis nemaz nemana, ka ņem vērā kaudzi manu ideju un ar prieku tās realizē. :)

Diskusijas autorei šī tēma sen vairs nav aktuāla.
Bet ja nu tomēr par to runājam, tad manā skatījumā precēšanās un svinības ir divas dažādas lietas. Ja vīrietis bildina, viņš grib precēties. Ne jau katram vīrietim interesē un patīk svinību organizēšana. Katra no mums taču arī laiku pa laikam kaut ko grib- piem. piesistu pie sienas plauktiņu vai kādu citu vīriešu darbu, bet mēs taču neinteresējamies par to, kādu urbi viņš izmantos, cik dziļi irbs, kādus bīdeļus izmantos, cik garas un kādas skrūves, utml. Mūs vienkārši tas neinteresē, jo gribam tikai plauktu. Līdzīgi ir ar vīriešiem- vairumam neinteresē, kādā krāsā būs matu lentes puķu meitenītei un cik daļās būs salocītas salvetes uz galda utml.
Ja gribās atbalstu, tad to jāmeklē pie draudzenēm, radiem, utml. turklāt šādai kāzu svinību neiesaistīšanās ir sava priekšrocība- katrai no mums ir savs sapnis par ideālām kāzām- stulbi būtu, ja par katru nieku būtu jāstrīdas ar līgavaini, jo piemēram, viņš grib nevis zilas salvetes, bet zaļas utml.

Piekrītu deMiss. Sirds visu pasaka priekšā, tikai jāprot ieklausīties. Varbūt ka to visu var norakstīt uz stresiņu, bet man jau liekas , ka neviens stress nevar būt par iemeslu pārdomām- precēties vai neprecēties ... Tādu urdoņu raisa dziļāka neapmierinātība, bet tās ir tikai manas domas... Tu pati vislabāk zini, tikai ieklausies sevī - vai tiešām tu par visiem 100% gribi būt tikai un vienīgi ar šo vīrieti kopā visu dzīvi.... Un šinī brīdī vērtējot savas attiecības ir jāatmet visi - " cita jau tāda nebūs" , " esam pieraduši viens pie otra" , "ko tur vairs, gan jau būs labi" . Ieklausies sevī un saproti- vai tas patiešām ir TAVS dzīves vīrietis. Ja nevari nešaubīgi pateikt - jā IR, tad tur ir dziļāks iemesls, nekā vienkārši satraukums un nogurums... vismaz tā man liekas...

Njaaaa.. Te nu man šķiet situācija, kad kāzas tiek rīkotas tikai tāpēc lai apprecētos, lai būtu tas papīragabals un viss. Ja skatos no sevas puses man liekas jocīgi , kā var rasties doma atcelt kāzas vai nē ? Vai Jūs esat mēnesi kopā ? 2 ? 3? Tikai tad tu neesi cilvēku iepazinusi pat mazliet. Ja jau tagad kaitina viņa neromantiskums , kas notiks vēlāk, kad būs ikdienišķās rūpes ? rutīna ? Arī es no sava topošā nedzirdu katru dienu atzīšanos mīlestībā, galvu reibinošus romantiskus piedzīvojumus kā filmās . Nenoliegšu tādus gribētos saņemt, tomēr man daudz vairāk nozīmē viņa ikdienas rūpes par mani... staigāšana uz pirkstugaliem kad es no rītiem ilgāk paguļu, vienmēr laicīgi iznestā miskaste , ķēmiģi jocīga mīkstmantiņa kad man ir ļoti ļoti skumji.

Ja jau tagad pirms kāzām tev pietrūkst, ko tu darīsi vēlāk ?? Meklēsi to ārpus ģimenes ?? Un pāraudzināt cilvēku nav tas labākais. Jāprasa tev ko tu mīli ? To cilvēku kas tev ir blakus, vai to cilvēku kuru Tu gribi sev blakus ? Un piekrītu tev - ideālu nav un pačukstēšu kā noslēpumu ar ideālu būtu garlaicīgi )

Ja šaubies, tad nevajag precēties. Nāks bērniņi un cietīs viņi. Jūs aizskriesiet katrs uz savu pusi bet viņi paliks ... un viņi nu ne pie kā nav vainīgi.

Gan [pasaulē ir tāds cilvēks par kuru Tev ne mirkli nebūtu jāšaubās un Tu būtu gatava iet kopā ar viņu līdz pasaules galam.

Cik pazīstami :D
bet, zini, ko esmu sapratusi?! Ja kaut kas trūkst, par to jārūpējas pašai... ;) Lai gan mans vīriņš ļoti cenšas man likt justies kā princesei, viņš tomēr ir vīrietis un viņi šīs lietas redz un izprot drusku citādāk... varbūt reizēm viņi neprot uztvert mūsu mājienus, vai viņiem tie neliekas tik nozīmīgi...
tad nu, lūk, es gribu romantiskas vakariņas, es arī ņemu un noorganizēju tās. Un zinu, ka tajā vakarā jutīšos kā princese.
Meklē situācijas, kurās Tu vari būt tas, kas vēlies, un gan jau viņš Tev spēlēs līdz ;)

Mēs esam foršs pāris - vienīgā problēma, manuprāt, - es esmu pārāk valdonīga un prasīga salīdzinājumā ar viņu...viņš ir lēnīgs un mierīgs, bet nu, kad viņam nāk ārā tad man ļoti sāpīgi...

Turklāt, pēdējā laikā esmu secinājusi, ka viņš mēdz rīkoties TIK bērnišķīgi - nevis risina situācijas, bet apcērtas, apvainojas, pagriežas un aiziet...un kad es esmu stresā nevis nomierina vai pažēlo mani, bet vēl apvainojās par to, ka es tagad nemīļoju viņu un nedodu viņam seksu!

...un kad es tā padomāju - kāds ir mans sapņu vīrietis...man ir ļoti jāsaņemas, lai pateiktu, ka viņš...man pietrūkst tās romantikas, lutināšanas un jušanās kā sievietei...un vistrakākais ir tas, ka es esmu to savā dzīvē piedzīvojusi (ne šeit Latvijā)...Un ir baigi grūti samierināties ar kaut ko mazāku, nekā ir bijis...baigi grūti...bet protams, arī tām attiecībām bija savi mīnusi...es tik mierinu sevi ar domu - neviens nav ideāls un cilvēki mainās...un, ka ja jau man ir izdevies viņu tik tālu "izaudzināt" (es esmu viņam pirmā nopietnā meitene), gan jau izdosies arī tālāk...BET, besī, ka man pašai tik daudz pūļu jāpieliek...ka tas cilvēks nesaprot uzreiz un pats...

Un tad vēl mammas draugs (ārzemnieks) - viņš saka, ja ir šaubas, tad precēties nevajag... lai tik es braucu uz to zemi, kur viņš dzīvo (nevēlos konkrētāk, bet Eiropa), ka man uz katra rokas pirksta būs pa 20 lieliskiem vīriešiem, kas mani lutinās, cienīs u.t.t. (viņš visus LV vīriešus uzskata par aukstiem, lepniem, stubliem večiem, kas nespēj novērtēt to, cik šeit Lv ir brīnišķīgas sievietes...)

Nu pasakiet, kā lai neapjūk šādā situācijā...

Manējais jau nav slikts un es viņu mīlu, BET, BET, BET...es gribu būt princese! Un tas ir tik stulbi, ka uz šo manu teikumu viņš man atbild - atver acis un nolaidies uz zemes - mēs nedzīvojam pasakā...

Tā nu tas ir, BET!!!

Nepārdzīvo, tik tiešām ir vienkārši jāizrunājas. Vīrieši tiešām mazāk iespringst par kāzām un nemaz nedomā par tiem daudzajiem sīkumiem, kuri ir svarīgi. Bet tas nenozīmē, ka viņiem vienalga.

Savukārt, par strīdiem - tici man tas ir tikai stresiņš, nogurums no organizēšanas, no naudas izdevumiem, besis par to, ka visi baksta. Man arī bija uznācis besis, ka nolaidās rokas un gribējās visu atcelt, vairs nebija ne spēka, ne vēlēšanās. Bet visu izrunājām un tagad riktīgs mieriņš, zinu, ka viss būs kārtībā un lēmums ir pareizākais kāds vien var būt.

Godīgi sakot, man šķiet, ka to, vai atcelt kāzas, zini Tu pati. Respektīvi - Tu noteikti jūti, vai strīdos jaušams jau senāks raksturs, galu galā Jūs taču kopā esat četrus gadus. Ieteiktu Tev sākt ar sevi - izvērtē, kad sākušies Tevis minētie strīdi, kāda ir Tava loma tajos. Pēc personīgās pieredzes varu sacīt, ka jebkura diskusija ir koks ar diviem galiem. Ir vismaz divi varianti jebkurai problēmai. Un galu galā ir jāapskata šī problēma prizmā - iespējams, ka kāds leņķis uzrāda to par pārpratumu. Ar to vēlos sacīt, ka Tu zini sava vīrieša attieksmi, zini, kāds viņš ir. Varbūt viņam ir grūtības ar darba kolēģiem. Varbūt viņš Tev neko nestāsta, jo vēlas pasargāt. Mums sievietēm ir tā graujošā īpatnība jebkurā jautājumā uzburt deviņstāvīgus zemtekstus. Un vēl tā mūžīgā mazvērtības sajūta, ko borē vai jebkurš sieviešu žurnāls. Jebko var atrisināt sarunājoties. Un nevis borēt to, kā jūties, kā viņš šitā un tā, bet SARUNĀJOTIES jeb uzklausot otru. Un viņam jādara tāpat attiecībā pret Tevi. Dažreiz sievietes pašas neļauj saviem mīļotajiem runāt...
Nesteidzies ar kāzu atcelšanu - varbūt Jūs esat ieņēmuši ietiepīgas pozīcijas viens pret otru un tad jau dzirksteļu šķīšana ir neizbēgama. Rashela, Tu pazīsti sevi un savu mīļoto... izbrīvē pusstundu laika un apdomā, kas jūs ir saistījis, ko esat kopā paveikuši un kā dzīvojat... kādas sapņu pilis ceļat nākotnei. Izvērtē un nestrēb karstu. Ir veselīgi paturēt prātā faktu, ka ideālu nav - ja citā atradīsi to vēlamo, ko pašreizējā nesaskatīji, tad pastāv ļoti liela varbūtība, ka pozitīvajai lietai vilksies līdzi kas negatīvs, bez kā iztika Tavs esošais... Jebkurā gadījumā - viena pagale nedeg. Izpaliekot abpusējiem centieniem, izpaliek kopīgs rezultāts.

nesatraucies, tas ir tikai pirmskāzu stresiņš..vīrieši to visu uzņem savādāk, tāpēc arī viņi nestresso un mums liekas, ka viņiem viss ir vienalga, taču tā nebūt nav:) man arī tā bija, visu laiku viņam teicu, ka man tāda sajūta, ka man vienai to visu vajag, vairākkārt pirms gulēšanas pārjautāju vai viņš vispār grib kāzas:) tas pāries, tici man, būs viss ok;)
Izrunājies un veiksmi!

Man izskatās ,ak vai nu Jusm avbiem ir pirmskāzu stress ,kas izpaužas tieši šādi...graujat attiecības...vai arī ne tas labākais variants....

Mums ir tā, ka nekas nav mainījies, joprojām žūžojam kā no pirmās dienas, Viņš iesaistās cik vien var pasākuma organizēšanā un es savukārt no savas puses daru ko varu, lai viss izdotos..

bet Tev būtu ar savu topošo jāparunā....jo nav jēgas doties laulībā, ja kāda no pusēm nav mierā ar šo lēmumu...

Vai kāda ir par šo jautājumu domājusi šogad?

Mums nav nevienas no augstāk minētajām problēmām...bet ir kas nopietnāks...ka lai saka - pazudis tas mīļums vienam pret otru...par seksu jau nemaz nerunājot...strīdi tādi, ka vairākas dienas atsevišķi padzīvojām...it kā izrunājām, BET...notiek kaut kas neticams...pat nezinu kas...??? Un nav jau tā, ka viens otru nepazīstam - mums 4 gadi jau kopā...

Līdz kāzām 3 nedēļas, man rīt kleitai laikošana - nekāda prieka, jo nezinu, vai maz to gribu...un arī viņš šodien pateica, ka nez - vai to vajag...mēs vairs neesam laimīgi :(

Un man nenāk raudiens - kaut kāds žēlums un neziņa...briesmīgi... :(

biju jau nomierinājusies, bet...
es vakar pus dienu veltīju kāzu padarīšanām. tā kā man vedējmāte ir no Jelgavas, tad viņai tur visādas pazīstamas speciālistes- šuvējas, mākslinieces utt., tad nolēmu visas tās šūšanas un ielūgumus taisīt Jelgavā.
es atbraucu mājās, viņš pat man nepajautāja kā man gāja, kādi izskatās ielūgumi, kas un kā.... neviena jautājuma, tikai TV..
kā jau vienmēr, dusmās iztīrīju māju, izraudājos un aizgāju gulēt.
tagad domāju- kam tās kāzas.. :(