Kā zināt kad pienācis īstais laiks Kāzām?

Cik saprotu pēc rakstītā, tad Tu jau zini, ka vēlies kāzas! tātad tas Tev ir jāpasaka mīļotajam! man liekas, ka tas ir vienkārši izdarāms. Manuprāt nav jābaidās, ka mīļotais varētu nobīties vai kaut kā tamlīdzīgi.. Es savam pateicu, ka vēlos zelta gredzentiņu un pajautāju, kad būs. Lai gan viņš, protams, nepateica konkrētu datumu, es jutu, ka man nebūs līdz pensijas vecumam jāgaida. Nebija jau arī tā, ka es pirmā ieminējos par kāzām, bija jau iepriekš par to runāts, bet tikai tā- nekonkrēti, jau pirms tam mans puisis bija teicis, ka vēlētos, lai es būtu viņa sieviņa. Var jau būt, ka es pārāk tieši viņam jautāju, bet man tāds raksturiņš, ka nepatīk, ka jāgaida tik uz citiem un no manis maz kas atkarīgs :)
Tad nu pēc kāda laika (apmēram pēc gada) tiku pie gredzentiņa un vismaz kāzu gada (ja ne vēl datuma). :) :)

vajag jau arii noskaidrot un saprast otras puses nostaaju shajaa jautaajumaa. varbuut vinjam bail, varbut vinjam nemaz to nevajag...bet varbut vinjsh par to pat nav aizdomaajies...
es droshi vien apjautaatos - ko tad tu miiljais vispaar domaa par taadu lietu kaa preceeshanaas! kad man izstaastiitu tad arii saaktu domaat taalaak kas un kaa! :)

es buutu bijusi ar mieru preceeties ar savu viiru jau pirms 2 gadiem. bet vinjsh tajaa laikaa ni un ni! ne jau taapeec ka nemiileeja, bet taapeec ka jutaas - esmu veel jauns, neesmu gatavs, nezinu vai vajag. pagaaja gads un saprata ka gribeetu gan padariit mani par sievu - bet baidiijaas no kaazaam. baidiijaas ka es gribeeshu riikot lielu jampadraci kas vinjam izraisiija paniskas bailes no vaarda kaazas... pagaaja veel kaads laiks un mees nonaacaam liidz kopiigai izpratnei ko iisti veelamies un kaa veelamies... un tad jau ar nepacietiibu saakaam gaidiit... no saderinaashanaas liidz lauliibaam bija vairaak kaa pusgads! tagad viirs saka - buutu vareejushi tak apreceeties gadu aatraak, bet es saku - gadu aatraak nebuutu viss - buutu sastriideejushies un izshkjiirushies gatavoshanaas stresaa. taa ka visam savs laiks un sava vieta.
bet pats galvenais - ir izrunaaties ar partneri lai zinaatu vinja domas shajaa jautaajumaa. un arii lai paustu saveejaas. citaadaak var paiet gadi un nekas nemainiisies.

To, ka mēs abi aprecēsimies zinājām jau sen, tikai kad..., nu ar šo jautājumu es galvu nelauzīju, ja kāds jautāja - tikai atteicu, lai prasa mīļotajam. Mums kāzu tēma reizi pa reizei iejaucās sarunās, citreiz, kad bijām draugu kāzās, domājām kā mūsu kāzās vajadzētu (pirmo reizi šāda saruna bija pirms gadiem 3), citreiz vienkārši kaut kā aizrunājāmies.

Un tā nu viņš mani nolēma bildināt. Neteikšu, ka negaidīju, bet nebūtu arī pārāk bēdīga, ja bildinājums sekotu vēlāk, nezinu, kāda būtu mana reakcija, ja paietu vēl 5 gadi.

Varbūt noķer piemērotu brīdi un vienkārši pajautā viņa viedokli šajā sakarā, varbūt viņam tas liekas tik nesvarīgi, ka nav vērts.

Varbūt ir vērts sākumā pajautāt sev - kāpēc tas ir svarīgi?

Tad parunāt ar iecerēto. Varbūt viņa kas tāds nav ienācis prātā? Varbūt viņam šķiet, ka neesat pietiekami pazīstami? Varbūt viņš pats vēlas kāzas, bet nav pārliecināts par tavu "Jā" vai vēlas lielu pasākumu, bet nav pārliecināts par spēju to finansēt?

Ja nu negribas "biedēt" cilvēku ar nopietnu sarunu, var mēģināt kā pus-nopietni - pus-pa jokam pašai pavaicāt - "nu tad - precamies?"

Mēs paši apprecējāmies desmitajā kopdzīves gadā. Tas vienkārši nebija svarīgi. Paziņu lokā ir pāris, kuri draudzējas vairāk kā 20 gadus ... no malas izskatās ļoti laimīgi :).

Mums īstais brīdis pienāca kad piedzima meitiņa-domāju ka bērns vēl vairāk uz to mūs pamudināja,dzīvojam kopā jau 7g.jūlijā būs 8g.pirms tam runājām ka jā kāzas utt.,bet nekad nekas tā tieši netika runāts,stāvoklī precēties negribēju,bet tagad kad meitiņa pāaugusies 2,3g tagad precēsimies-zinam ka nākošgad tikai vēl nezinam īsti kad.Tādu īstu bildinājumu ar visu gredzenu saņēmu neilgi pēc meitiņas piedzimšānas,bet par kāzām kā jau teicu sākām domāt tā nopietni tikai šogad-kāpēc neaprecējāmies agrāk pat nezinu darbs,nebija kur dzīvot(dzīvojām īrētā dzīvoklī),bet tagad mums ir sava māja un esam maza jauka mīloša ģimene

Arī mēs īstenībā nedomājām par kāzām,nedomājām, ka tas var notikt tik ātri. Bet tad, vienu dienu mazgājot traukus, lai cik tas smieklīgi neizklausītos, es vinjam saku- eu moš precamies? :D Viņš mirkli padomāja- un tad- precamies! :D
Īstenībā, viss pa īstam apstiprinājās tikai tad, kad pateicām par mūsu plāniem vecākiem.
Zini, manuprāt, tev pašai būtu ar viņu par to jāparunā, jo viņš varbūt ir tā aizrāvies ar karjeras veidošanu, ka par to nav iedomājies vai nav vnk saņēmis dūšu. Tev jau viņš nav jābildina, tikai jāprunā par turpmākiem dzīves plāniem :) lai veicas!!!

Manam viiram viens no buutiskaakajiem iemesliem, kaapeec vinjsh gribeeja preceeties, bija tieshi tiesiibas, ko man dod sievas statuss. Jo dziivee gadaas visaadi, un ja ar viirieti kas notiek (tpu, tpu, tpu), tad vinja nepreceetaa miiljotaa sieviete var palikt bez nekaa.. Arii par to der aizdomaaties..

grūts jautājums
ir pāri, kas precas un ir arī, kas nekad neapprecas...
domāju, ka ja attiecības ir atklātas un sirsnīgas, arī sieviete var uzdot konkrētu jautājumu - vai mēs kādreiz plānojam apprecēties. tikai ir jābūt gatavai arī saņemt atbildi.
iespējams, ka vīrietim jau tā ir pilnīgi droša sajūta par sevi un sievieti, lai nerastos vēlme attiecības vēl arī papildus kā stiprināt. Lai vai ko teiktu sievietes, bet daļa vīriešu precas tamdēļ, lai nostiprinātu savu varu vai privātīpašumu pār sievieti, respektīvi dabūtu papīru uz sievieti, ja tā var izteikties. Mēs dzīvojam kapitālistiskā pasaulē un vīrietis ir tas, kas viņam pieder, daudzi domā, ja būšu precējies, būšu vērtīgāks. Varbūt, ka daudzi precas mīlestības jūtu vadīti vai vēl kādu iemeslu dēļ, bet pēc kāzām tāpat zīmējas ar savu laulības apliecību un gredzenu. esmu to novērojusi pie daudziem un dažādiem vīriešiem, gan kas ilgstoši dzīvo kopā, gan kas nesen iepazinušies.

pirms kāda laika arī man likās, ka ar mani tas tik drīz nenotiks. šķiet, ka mums kā pamudinājums bija radinieku kāzas un tāds neliels mājiens no manas puses ;) Tad arī vienojāmies par kāzu datumu. Bildinājumu gan vairs negaidīju, bet viņš mani patīkami pārsteidza savas vārda dienas svinībās lūdzot manu roku maniem vecākiem un arī bildinot mani