Kā zināt kad pienācis īstais laiks Kāzām?

Man piemēram sanāca vispār interesanti... Cik tas nebūtu neticami, es ar savu topošo vīriņu, iepazinos internetā, mēs kādus divus mēnešu tikai sarakstījāmies un sazvanījāmies, un vienkārši jokojām tip, kad satiksimies ta precēsimies, nu joki arī palika tajās telefonsarunās... :) Nu un kad mēs satikāmies, nolēmām ka tomēr būsim kopā... Bijām ka pāris. Pagāja 6-7 mēneši, un viņš mani bildināja, tā nu mēs pa bišķiņai sākām gatavoties. :)
Bet tajā dienā sirsniņa sitās ļooooti neparasti un strauji! :)

Jā, Innne, tas bija traki, bet tas bija tik liktenīgi un tik skaisti, ka joprojām mēs dzīvojam uz romantiskā viļņa, un tikai tagad - kopš esmu satikusi savu vīru, es patiešām saprotu, kas ir mīla!!! To, ka mīla nav kaut kas msitisks, bet patiesu mīlu var sajust, var sataustīt, tā ir acīmredzama, to var redzēt ikvienā kustībā, vārdā, žestā - nu vispār tas ir tik forši :))
un atceroties tikšanos - tā tiešām bija mīlestība no pirmā acu skatiena - viņš man patika ļoti, viņš uzreiz iemīlējies manās acīs un smaidā, pēc tam jau mēs viens otru iepazīnām pakāpeniski un iemīlējām vēl vairāk, bet tā super ātrā bildināšana visus manus radus un ģimeni tā pārsteidza :)), bet kā izrādījās, var būt arī tā, un ka var pieņemt lēmumus, ilgi nedomājot, bet paļaujoties uz intuīciju un sirds balsi!
Un daudz ko - gandrīz visu pārējo abi divi cilvēki var veidot/sasniegt/nopirkt pēc kāzām - gan karejru, gan mājas celt, dzīvokļus pirkt, gan darbus mainīt, gan naudu sapelnīt.... (mani dažkārt tracina cilvēku vēlme visu, pilnīgi visu izdarīt, ko vien var šajā dzīvē sasniegt, un tikai pēc tam precēties - a tad var izrādīties jau par vēlu un ne ar ko), tā ka nevajag nekad laimi atlikt uz vēlēkiem laikiem,.jo tas "vēlāk" var arī nepienākt! - lūk pie tādas atziņas es esmu nākusi sakarā ar precēšanos;) kā arī loģiski skan tas, ka jo agrāk apprecēsies, jo ir lielākas iespējas nodzīvot līdz un nosvinēt zelta kāzas :))))
Jāprecas ir tad, kad abi to vēlas stipri jo stipri!!
Lai mīla ir ar Jums!

Es piemeram nejutu,ka mani grasaas bildinat lidz pedejam briidim...bija taa,ka musu 1 gadu kopabushanas jubilejaaes vins bija nopircis 5 garas ,skaistas rozes ,aizveda mani pie juuras,nosedinaja uz solinja un teica,lai pagaidu drusku(tad jau es iisteniibaa sapratu,kas mani sagaida)un tad vins naaca,ar rozeem,notupaas uz celjiem un luudza manu roku...uzvilka gredzentinju un es teicu -jaa!:)
Tev,Daniela,arii noveelu,lai pec iespejas atraak bildinaatu...domaju,ka tas nav iemesls-karjera,jo daudziem virieshiem taa ir svariiga,arii manam,nenoliegshu...Tev vnk ir japasaka,.ka gribi preceeties,citu varinatu neredzu..un nekur vins Tev neaizmuks:)

tas ir traki un vienlaikus skaisti! Man prieks par šādiem stāstiem. Mēs jau kādu laiku kopā dzīvojām. lai gan abiem jau no sākuma bija tā doma, ka mēs apprecēsimies, bet visu laiku bija kaut kas, kas pirms tam jāizdara- jāpabeidz mācības, jādabūn un jāsakārto dzīvesvieta.. Tagad esam ķērušies vienlaicīgi pie dzīvokļa remonta un kāzu plānošanas. Lai gan es būtu gatava ņemt kredītu kāzu rīkošanai, lai tā diena ātrāk pienāktu, bet mans mīļotai vēlas sakrāt naudiņu- tāpēc respektēšu viņu un pagaidīšu vēl gadiņu.
Izlasot Tavu billdināšanas stāstu, tas liekas pat pasakains, jo man pašai viss ir tik nežēlīgi salikts pa plauktiņiem, viss liekas tik likumsakarīgi..:)

mums bija tā - es ar savu vīru iepazināmies mūsu paziņas kāzās :) es biju viltus līgava, bet viņš tika piedāvāts kā viltus līgavainis :) tā mēs vakara gaitā sadejojāmies, bijām jaunais pāris, pavadījām nakti kopā un no rīta plkst. 5 viņš man jautāja, vai es kļūšot par viņa sievu. Tās pašas dienas vakarā ap 21.00 es pa telefonu atbildēju, ka JĀ, lai gan toreiz vēl neapjautu jautājuma īsto nopietnību, bet izrādās, ka šī atbilde bija liktenība un absolūti pareiza, lai gan tad likās, ka nu tik būs ziepes :)) . Tas bija sākums, tad sekoja kopā dzīvošana, visādi likteņa pārbaudījumi , bet līdz reālajām kāzām pagāja gandrīz 2 gadi no mūsu iepazīšanās dienas. Gadu pēc iepazīšanās tiku oficiāli bildināta arī ar gredzentiņu, un vēl pēc gada bija kāzas.
Bet bildinājumu izteica viņš, kurš tik ļoti gribēja ar mani precēties.

Daniela - nu tad es vienu no saviem iikshkjiem ari par tewi pietureeshu! tieshaam veelu tew veiksmi un drosmi. :) katrs pats savas laimes kaleejs un tomeer zinu ka nevienmeer ir tik viegli njemt likteni savaas rokaas un riikoties.

Tik dauz labu atziņu, es tagad apdomāju visu Jūsu sarakstīto. Tā jau ir - patiesību Jūs sakāt. Tagad es sakārtoju savas domas pa plauktiņiem un pa mazam gaidu īsto brīdi.. Kaut gan tāds ideāls brīdis jau nekad nebūs, vai ne? Vienkāršī, es ceru, ka +/- tāds būs un varēs vismaz sākt sarunu. Ir jau tā, ka samērā grūti sākt, bet es te palasīju visas Jūsu atzinās un man pat izveidojās tāda kā manas sirds atklātā runa...

inesegatis - es pilniigi piekriitu! nekad nevajag samierinaties ar kaut ko mazaak! nevajag sevi apdaliit. taa jau var dziivot gadiem sevi apdalot, bet vai tu vareesi sev paskatiities aciis arii 30, 40, 50 gadu vecumaa un pateikt - jaa, es esmu nodziivojusi savu dziivi pareizi! vai vareesi sev droshi atziit ka esi panjeemusi no dziivs to ko veeleejies.
jaa - gandriiz katras meitenes sapnis ir balta kleita un gredzentinjsh un soliijums uz muuzhiem... bet arii viirieshiem ir sapnji - skaista, gudra laba sieviete blakus, kas labi gatavo, smuki sapuceejas ejot uz viesiibaam, ar lielaako prieku lec gultaa pie sava viiriesha un veel apchubina vinju. tikai taapat kaa meiteneem, taapat arii viirieshiem nevienmeer shis sapnis ir apzinaats. :) bet patiesiibaa - ikviens sapnjo par to ka reiz sastaps to iisto un vieniigo patieso miilestiibu. jo cilveeks ir radiits lai dziivotu paarii. un ja kaads to noliedz - vinjsh vienkaarshi nav veel atradis iisto pusiiti. vai arii nespeej tikt gala ar savas ieksheejaas pasaules paardziivojumiem... :)

Gandriz katras meitenes sapnis, ir uzvilkt baltu kletu un iet ar savu( princi) pie altara.Tas ir kaa berniba lasitas pasakas- ar laimagam beigam!Vini aprecejas un dzivoja muzu laimigi!Es domaju ,ka tas ir tikai normali ,ka velamies stabilas attiecibas.Lauliba ir pieradijums tai stabilitatei,ar visam izrietosajam sekam.Protams ir ari loti daudz paru kas nevelas preceties un ir laimigi tapat.Bet tikpat daudz ir tadu kam tas ir svarigi.Sajus to- ka tavs virietis tiesam velas ar tevi pavadit savu atlikuso muzu,nevis -nav izlemis ko vins isti grib.Ir skaidrs, ka katrai no mums ir savs dzives cels ejams un katra no mums, zina kadu vina gribetu iet.Nekad nesamierinatie ar mazako kas jums dzive dots,vienmer cinatis par savu laimi ,jo neviens cits jusu vieta to nedaris.Un ja Lauliba padaris jus laimigus, tad par savu laimi ,ka jau teica -ir jacinas.Un nenokar degunu.Viss bus kartiba.Ja vins tevi patiesi mil,vins tevi notekti bildinas.
Es tev vellu visu to labako. Pasmaidi!

Es nesaprotu, ja cilvēki mīl viens otru, dzīvo, priecājas, bēdājas kopā, galu galā- RUNĀ viens ar otru, kā var tā būt,ka nevienā brīdī nepavīd doma par laulībām...... Spriežu pēc sevis, jo pie mums tā doma atnāca tik dabiski,ka pat neatceros kurš un kas par to sāka runāt, tas likās tik dabiski, kā nākamais attiecību līmenis!
Uzskatu,ka ''vardarbīgi" neko tādu nevajag un nevar uzspiest savam partnerim, pie tā ir jānonāk abiem.

Ashele, tā Tevis rakstītā pirmā rindkopa ir riktīgi zelta vārdi!! Pilnīgi piekrītu :)

runājot par aizbiedēšanu, to visu var iesākt apspriest tādā vieglākā formā, nevis ar tiešiem jautājumiem par konkrētu datumu. jo, ja arī konkrēti nenorunāsiet par kāzām, tā doma viņam kaut kur aizķersies un pa galvu maisīsies... es, piemēram, pateicu, ka juvelierveikalā redzēju skaistu saderināšanās gredzenu... ;) nu jā, un pēc kādiem trīs mēnešiem tā nopietni norunājām kāzu datumu

Ceru, ka Tev labi ies pateikt to, kas uz sirsniņas. Man ir tā, ka draugam varu pateikt visu, kas ienāk prātā, reizēm pat galīgās muļķības! Reizēm jau viņš paskatās uz mani, kā uz mazu muļķīti vai nolaiž uz zemes, bet vismaz nepaliek nekas nepateikts. Tāpēc arī man nebija bail aizbiedēt.
Vēlu veiksmi! un, ja arī par kāzām Tavs draugs būs citās domās nekā Tu, vismaz tas būs izrunāts un zināsi, ko viņš šajā sakarā domā!:)

kas ir aizbiedeejams, tas aizmuks tik un taa - agraak vai veelaak. kas nav aizbiedeejams - tas paliks, pat ja preceeties negribees. taa ka zaudeet tu tieshaam neko nevari!

bez tam - izveertee un apdomaa kaa ir ar tewi pashu! ja viirietis saka - es nekad nepreceeshos! vai tu vari ar to samierinaaties? ja saka - varbuut kaadreiz - vai esi ar mieru gaidiit? un soliits jau makaa nekriit...
ja es miileetu kaadu viirieti, buutu kopaa ar vinju daudzus gadus un zinaatu ka mani tik un taa neprecees vismaz tuvaako 10 gadu laikaa...es nespeetu ar to samierinaaties. jau pirms satiku savu tagadeejo viiru es cereeju - naakamais partneris man buus tas ar ko es preceeshos. es biju izleemusi ka negribu 30 gadu vecumaa buut nepreceeta, nav svarigi - ar beerniem vai bez. zinaaju - mana naakotne ir gjimene un nevis karjera. man tas bija svariigi. jau pasha attieciibu saakumaa kaa pa jokam norunaajaam - ka kaut kad preceesimies. un man paveicaas ka biju savu patiesu un vieniigo iisto miilestiibu sastapusi tieshi tad, kad biju gatava veidot gjimeni.
ir dazhaadi cilveeki un dazhaadi liktenji. un katram savs celjsh ejams. es tik gribu teikt to - skaties, kaadaa virzienaa tu ej! vai tavs miiljotais virietis naakotni redz taadu pashu kaa tu?

beediiga pieredze - paziistams paaris, ilgus gadus bija kopaa, nu gandriiz kaa gjimene. preceejushies gan nebija, un viirietis tik visu laiku teica - es veel neesmu gatavs, bet es noteikti peec kaada laika preceeshos. un sieviete vinjam ticeeja, nodziivoja blakus turpat vai 10 gadus un gaidiija... nu jaa, viirietis aprecejaas jau gan, tikai ar citu. kaameer vinja partnere 10 gadus gaidiija, vinjsh 3 meeneshu laikaa sastapa citu, pieteicaas mazais...un apreceeja.
moraale - miilestiiba un attieciibas ir viena lieta, lauliiba un gjimene - kaut kas liidziigs, bet tomeer cits! taa ka noskaidrojiet, vai juusu miiljotajam cilveekam ir taada pati izpratne par naakotni kaa jums! :)

lai veicas!

Paldies visām, kas atsaucās un palīdzēja ar pašizziņu. Pajautāt viņam? Tas jāizdara, un paldies par jautājumu formām un struktūru :) Mēģināts jau nav zaudēts, vai ne? Hmmm, bet ir tā, ka negribas viņu aizbiedēt - citas saka, ka nevajag vīrieti biedēt ar vēlmi par kāzām - nobīsies? Bet gan jau, vai ne? Ja mīl tad cerams sapratīs... Vismaz izteiks savu viedokli.
Vai cik labi, ka ir kam paprasīt :)