Kā zināt kad pienācis īstais laiks Kāzām?

Man sajūtās ļoti mainās...:) Ir lielāka pašpārliecinātība, jo sieva tak!:) esmu jau bijusi precēta...zinu:)

Pilnīgi un labi Tevi saproti- nu grauž, kremt tas, lai kā tu nedomātu par to. tā laikam ir, ka katra reiz dzīvē vēlas šo īpašo dienu, kaut ar pr;atu saproti, ka nekas tāāāāds pēc tam nemainīsies, kopā jau esam tāpat kā ģimene...

Saprotu. Ar prātu saprotu. Ceru, ka viss būs labi. Un kādreiz tā vai citādi tas būs. Manā dzīvē mainītos... īpaši nekas. Bet tā nežēlīgi dziļi sirdī ieurbusies vēlme... Eh, ko lai dara ar to.

Ir dzīvē tā- kad tas, ko tik ļoti vēlies, pat pārāk, ir tā nu mazdrusciņ palikts maliņā-tieši tajā mirklī atnāk. Par precēšanos mani sapņi jau bija izkūpējuši.
Visādi gājis 9 kopdzīves laikos-arī šķiršanās, bērniņa zaudēšana.:(
Laikam mums vajadzēja tādus triecienus, pēc kuriem tomēr esam kopā....un vienā dienā teicu- ejam , braucm, rakstam....jo nekad pret nav bijis, tikai atteicis-to var paspēt jebkurā laikā....aizbraucām, uzrakstījām un nu gaidām lielo dienu...

mainīsies ļoti būtisks moments
nebūsi vairs pagaidu variants, ar zemtekstu, "esi superīga, abet janu uzrodas kāda labāka..."

tizls teksts, bet zemapziņā aptuveni tāda doma, liek mums gribēt būt precētām, zinām jau ka esam viens otram īstie un vienīgie un ka ja gribēs aiziet aizies arī precēts, bet tik un tā ....

Bet tā tīri teorētiski - ko tas mainīs Tavā dzīvē? Vai apstāklis, ka kļūsi par sievu radīs kādas reālas izmaiņas? Taču ne. Esmu precēta, bet mainījies ir tikai mans uzvārds. Ne es, ne vīrs, ne mēs - viss ir kā iepriekš. Turklāt, lai kā tur nebūtu, arī vīrieši vēlas ģimeni. Man noteikums bija nekādu bērnu pirms kāzām, bet vīrs ļoti vēlas mazuli, varbūt arī tas deva kādu stimulu.

Neiesaku izspiest no viņa precības (diez vai arī pašai līgavai tas ir patīkami), tam, manuprāt, jānāk no brīvas gribas un sirds, vīrietim sievietes dzīvē realitātē ir tik maza teikšana, ka lai jau viņiem tiek šis prieks :)

Es principā laikam panācu ar savu neatlaidību :D Mēs iepazināmies i-netā un jau pagājuši vairāk kā 2 gadi,kopš iepazīšanās:) Es pielipu pie skatloga ar saderināšanās gredzeniem un jūsmoju, netieši norādot, ko gribu:) Un tad bija jautājums, ko uzdāvināt 2 gadu jubilejā...teicu, ka viņš zina un lai beidz udot stulbus jautājumus:)Pasmējāmies un vakarā bija klāt ar bildinājumu un dāvanu karti, jo esot gribējis, lai man perfekti der un patīk:) Pirms tam bija mājieni un viņš man teica:pagaidi:) Tātad bija doma, bet laiks nebija īstais...Tagad vēl 2 mēneši un precamies:)esmu laimīga:)

Es nebēdājos, bet jūtos apdalīta. Katram jau ir savs un es zinu, ka katram jau ir savs liktenis. Tikai sirds jau tāpat sāp. Ar prātu es visu lieliski saprotu. Ar prātu es apzinos lieliski , ka tas nav galvenais. Bet ir vēl tāds mazs faktors kā sirds ilgas, alkas un slēptie dialogi...

Nebēdājies, gan pienāks arī Tavs laiks :) mani bildināja kopābūšanas 6.gada beigās...

Man arī nekas nav mainījies. Es vēl joprojām gaidu. Un cits nekas neatliek. Bailes no zaudējuma ir lielākas par vēlmi būt sievai. Es cenšos mierināt sevi ar to, ka sievas arī ir de jure un de facto (juridiski likumīgās un faktiskās). Es esmu sieva de facto un savā galvā paturu šo domu, katru reizi kad man gribas izkliegt vai pateikt to. Turu mēli aiz zobiem tā teikt. Nezinu vai pareizi.

Lasu jūsu stāstus, viedokļus un domas un arī mani pārņem divējādas sajūtas! Kopā esam jau vairāk kā 6 gadus, pagaidām no viņa puses klusums :( Ir brīži kad pārņem bezcerība un liekas, ka tas nekad nenotiks! Kad ieminos par jebko kas saistīts ar kāzām, tad viņš vai nu saka, lai nesteidzinot viņu, jo gribot, lai tā esot viņa iniciatīva, vai arī sāk smaidīt, kas mani riktīgi tracina tā smaidīšana un nekā neteikšana!
Vispār jau par kāzām esam runājuši, kad man tikko bija palikuši 17 un kopā bijām nedaudz vairāk kā gadu, viņš man teica, davai paliks tev 18 precamies, tā pa kluso , nevienam neteiksim!! Bet tā kā līdz maniem 18 vēl bija jāgaida un man bija nedaudz neērti vidusskolā būt jau precētai, tad nu tā arī viss palika!!
Tagad ir pagājuši daži gadi kad nu neviens par precēšanos nedomājām, bet nu man takā sāk palikt aktuāli!
Reizēm liekas, vai maz ir vērts gaidīt, bet kur tad aizskriesi!? Var jau būt, ka patiešām nevajag satraukties un nogaidīt, piekrāt naudiņu, lai būtu par ko precēties! Nezinu, ko lai dara! Jo nav jau arī tā, ka no viņa puses nekad nebūtu bijusi nekāda doma par kāzām! Lai arī pasen tomēr bija! Kā jums liekas, vai tam varētu būt kāda nozīme arī tagad? Nu sanāk jau ka pilnīgs kāzu pretinieks viņš man nav!? Par to liecina arī tas, ka pirms dažiem mēnešiem stipri virspusēji par to runājām!

Bet nu negribas vairs ilgi gaidīt!!

Ceru, ka tev taisnība. No viņa patiesību sakot to varētu sagaidīt :)

visi vīrieši jau nav romantiski. arī mans vīrietis pilnīgi noteikti nav romantisks, tāpēc arī viss sākās ar vienkāršu vienošanos par kāzām, bez bildinājuma. un tomēr, lai arī negaidi romantisku bildinājumu, iespējams, ka viņš tomēr tevi pārsteigs, kā notika arī ar mani

Es jutu, ja tas nenotiks tuvākajā laikā, mēs izšķirsimies, jo kopā jau bijām vairāk kā 4 gadus un jutu, ka tuvojas kaut kāda kritiskā robeža. jau daudz bijām runājuši par precēšanos- ka nu vajadzētu un tā, bet nekādu bildinājumu nesaņēmu un nebūtu mana iniciatīva, tā arī nesaņemtu, jo mans vīrietis vienkārši ir tāds, ka viņš to nedarītu.
Pirkām dzīvokli, un vienreiz pēc kārtējās konsultācijas bankā es teicu- nu tad braucam uz zaksu? viņš teica- braucam.
aizbraucām, pierakstījāmies un pēc pusgada svinējām skaistas kāzas- tas ir jauns pavērsiens pāra dzīvē un atkal atgriezās romantika.
pārim, kas ilgi ir kopā, ik pa laikam ir vajadzīgi jauni pavērsieni- mums tās bija kāzas, kas mūsu dzīvi pagrieza atkal citādākā rakursā.

Hmmm. Paldies par uzmundrinājumu, bet Reizēm vienkārši liekas, ka manējam nemaz nav iekšā vairs romantika, kad sākām satikties tad bija savādāk, bet tagad.... Laikam ar laiku pazūd, tāpēc es nezinu... Pašai man izklausās jauki visu stāsti arī Jūsi, bet neliekas ka mans draugs arī uz ko tādu spējīgs. Iespējams ir pagājis ilgs laiks kopš sākām satikties un romantika ar laiku noplok un grūti noticēt, ka vīrietis ir spējīgs uz tādu romantisku, izdomu, ideju un organizatorisku pasākumu kā bildinājums. Bet iespējams tas ir stulbi, neticēt savam vīrietim. Tāpēc jūtas ir dalības un man neizprotamas :/ Bet visādā gadījumā man prieks ka Jums ir bijis tik jauki un romantiski viss. Protams, paliek jau sevī pārliecība, ka man viņš ir pats labākais uz Visas pasaules :) Tāpēc laikam arī jāpaliek uz šīs pozitīvās nots :)