Kā paziņot vecākiem!

NJU VARU ŠO DISKUSIJU SLĒGT JO VISS IR PADARĪTS :)

VECĀKIEM IR PAZIŅOTS, UN SANĀCA VIENKAŖŠI FANTASTISKI. uZAICINĀJĀM VAKAR VAKARIŅAŠ. uN KAMĒR ŠIE LOŽ''NAJA PA NETU PUISIS SAGATAVOJĀS, KAMĒR ES VAČU TRAUKUS, UN TAD TAS NOTIKA - NEBIJU DOMĀJUSI KA TĀ, DOMĀJU KA VIENKAŖĪS PAZIŅOSI, BET VIŅS'LŪDZ VIŅIEM MANU ROKU. ATKAL NO AZKUSTINĀJUMA APRAUDĀJOS. bET VECĀKI BIJA ĻOTI ĻOTI PRIECĪGU, UN MAMMĪTE ARĪ ŠODIEN ZVANĪJA UN TEIC,A KA VAKARS IR BIJIS MILZĪGS BET FNTASTISKI MĪĻS PĀRSTEIGUMS :)

Tev taisnība, viss atkarīgs no attiecībām ģimenē. Manā gadījumā vīra tuvākie radinieki bieži uzsvēra, ka precēties mūsdienās ir muļķīgi, ka labāk taču tāpat dzīvot kopā, saražot dažus bērneļus un viss bumbās... LOĢISKI, ka šādiem cilvēkiem netika klāts galds ar šampanieti, lai paziņotu par saderināšanos un arī kāzas tika organizētas tikai mums diviem ar vīru. Savukārt mani tuvinieki bija ļoti saprotoši un vienkārši priecājās par mums, lai kur un kā mēs to svarīgo brīdi arī neīstenotu.

Svinējām vīram vārda dienu - un kur vēl labāks brīdis, lai paziņotu par kāzām - abi vecāki kopā. Vīrs salēja glāzēs šampanieti un mamma jau sāka skatīties, ka kaut kas būs... un tad mans vīrs lūdza maniem vecākiem manu roku. Jāsaka, ka to es nebiju gaidījusi un tāpēc knapi novaldīju asaras... un mammas tāpat :)
Par finansiālajām lietām gan īpaši ar vecākiem nerunājām, bet mani vecāki ik pa laikam apjautājās, vai mums visam naudiņas pietiek. Vecāki jau tāpat visu laiku uztrauksies, lai jums viss izdotos tā kā vēlaties. Visu laiku gan iztikām paši, bet pēc kāzām daži rēķini vēl bija palikuši. un tad gan tētis neizturēja un teica, ka viņš apmaksāšot, lai tā naudiņa mums pašiem paliekot... Un vīra vecāki arī uzprasījās :) kādu lietu apmaksāt. un tas īstenībā bija ļoti mīļi, jo labi zinu, ka nav viņiem tik daudz naudas...

Tieši tā - ja dalamies bēdās, tad pilnīgi loģiski ir dalīties arī priekos. Nenosodu, bet nekad nesapratīšu tos cilvēkus, kas precēties izvēlas divatā, tikai ar lieciniekiem - kad dzīvē iet grūti, pirmkārt pēc atbalsta griežamies pie vecākiem, bet kad notiek kas skaists - paziņojam "Tā ir mūsu diena, kā gribam, tā svinam.." Manuprāt tā ir nodevība pret vecākiem, bet nu kā jau teicu, atkarīgs no attiecībām ģimenē.

Plāni ir skaidi un nemaz nav miglā tīti,un ļoti ceram ka zidosies visu saorganizēt uz vasaru ko nju jau gaidai ar milzīgu nepacietību :) Un uzskatu ka nebūtu godīgi pret vecākiem, kuri ir tika daudz palīdzējuši, šādu priecīgu notikumu slēpt un nedalīties tajā ar viņiem.

Mēs dažas dienas pēc bildinājuma aizbraucām pie maniem vecākiem ar ziediem un šampi. Vecāki domāja, ka esam atbraukšu apsveikt tēti aizgājušajā vārda dienā. Gribēju, lai to pasaka mans vīrs, lūdz manam tētim manu roku. Vīrs bija tik ļoti satraucies, ka nevarēja sagaidīt sēšanos pie gada.....lūdz manu roku maniem vecākiem....īsu mirkli sanāca pauze.....mamma tuvu pie asarām un tētis nezināja ko teikt :) Tas bija ļoti aizkustinoš mirklis :)) Vakari gaitā teicām, ka paši krāsim naudu.

Njā! arī musm ir samērā sirsnīgas attiecība ar vecākiem, un tādēļ arī radās doma par to, ka to tā sirsnīgāk paveikt.

Jo daram to pirmoreiz dzīvē un erams arī vienīgo, līdz ar to, vēlamie slai tas tomēr paliek atmiņā :)

nju teksta uzmetumu maziņu uzmetām.

Aptuveni tādā stilā, ka nju es jau esmu piekritusi bet vai vecāki atbalsta šo le'mumu un ir ar mieru.

Nju redzēs kā tas viss galā izvērtīsies, un vai viņam pārāk nenodrebēs sirsniņa, un vai varēs kopateikt :)

Nesaprotu, kur problēma - aizejiet vakariņās, uzaiciniet ciemos un tā arī pasakiet, ka esat nolēmuši precēties, bet vēl nezināt kad, jo gribat paši savas kāzas apmaksāt. Lai gan es nezinu, vai stāstītu vecākiem par to tādiem plāniem, ja tie būtu neskaidri un miglā tīti. Es sagaidītu to brīdi, kad varētu kāzas atļauties un tad arī paziņotu vecākiem.

Var jau arī tā, ja ir vēlēšanās. Un var arī savādāk. Cik cilvēku, tik viedokļu, es, piemēram, nekad ne savu, ne drauga mammu neesmu nosaukusi par māti, ne arī savu tēti par tēvu, mums attiecības ir ļoti sirsnīgas, tāpēc tas bija svarīgs un emocionāls mirklis, kad paziņojām ka nolēmām precēties. Nevaru iedomāties, ka pateiktu to kā lietišķu faktu. Un neuzskatu, ka tā ir klīrēšanās un ņemšanās..
Tas tikai mans viedoklis, katrs jau dara kā grib :))

es jau skarba cietsirde, tāpēc tādu klīrēšanos nepiekopju. tā kā mēs jau n3 gadus kopā dzīvojam, miera vējos paziņojām, ka precamies un miers. ar vīratēvu gāja smagi, jo maigi izsakoties viņš mani nemīl, bet pēc nedēļas norimās un piekrita nākt uz kāzām un kāzās uzvedās mierīgi un labi.
manai mātei un omei paziņojām tāpat un viņām bija mierīga reakcija. a ko tur ņemties, ja cilvēki gadiem kopā dzīvo

Man gan tieši otrādi - bij jau izdomāts, ko teikšu un tāpat jau no uztraukuma rokas nezināju kur likt un balss trīcēja, neatceros, kad pēdējoreiz esmu bijusi tik uztraukusies :D Ja vajadzētu tai mirklī izdomāt kā interesantāk pateikt - diez vai vairāk par "Mēs nolēmām precēties" dabūtu pār lūpām.... :D Visi jau pēc tam smējās, ka es esot drebējusi kā apšu lapa. Bet tas laikam kā kuram, citam varbūt labāk padodas runas teikt mirkļa iespaidā.

Var izdomāt interesantu tostu pirms tortes - piemēram nevainīgi pateikt : "Nu tad iedzersim par jūsu meitu, kas drīz kļūs sieva un par jūsu topošo znotu!" Man liekas efekts būs labāks, ja tas nāk negaidīti.

Esmu redzējusi video, kur pāris paziņo vecākiem, ka gaida bērnu. Vienam no vecākiem bij dzimšanas diena, un tad nu viņi dziedāja: "Happy birthday to You, Happy birthday to You, happy birthday dear grandmather..." Tālāk netika, jo sākās tādas emocijas un asaras, pat man asaras bira.. :))

:)

man tad radās doma uzaicināt vecākus vakariņās, un tad kad nonāksi līdz kūciņai un šampītim, tad arī mēģināt to kaut kā pateikt.

Laikam jau vārdus labāk nedomāt, jo tajā brīdī droš, ka nāks tie visīstākie un pareizākie.

Nu mums bija tā - draugam arī ar darbiem iet visādi, vecāki mums ir palīdzējuši, kad nu vajag (te jāpiebilst - mani vecāki, jo draugam ir tikai mammīte, un viņa nevar palīdzēt) Bet nekad mani vecāki nav to uztvēruši kā apgrūtinājumu, jo arī mēs, kad vien varam, braucam uz laukiem palīdzet darbos.

Tad nu tā - kad bijām izlēmuši precēties, aizbraucām pie vecākiem ar torti, šampi (šie sākumā domāja k svinēsim brāļa neseno jubileju :) Un tad vakara gaitā es mammai teicu, ka viņai pa vasaru būs uzdevums - jāmarinē daudz gurķi, jāvāra zaptes, kompoti... Mamma paplikšķināja acis un teica, nu labi.. Un tad jau trīcošā balstiņā rokām drebot teicu tētim: "Atceries, ka tu man bērnībā teici, - kad es izaugšu liela, tad pirksi man skaistu kāzu kleitu.... (Te jau asaras riju un balss bij pavisam aizlūzusi :) ..Tā diena ir pienākusi!!!"
Un tad jau sākās apsveikumi, samīļošanās, asaras (laimes protams :)..
Kad tagad citreiz aizdomājamies, ka nesakrāsim tik daudz naudas, un ka varbūt uz kādu laiku atliksim, tētis pasaka: "Nekādā gadijumā, cik vajadzēs iedosim, savā laikā manas kāzas arī sponsorēja vecāki, jo mums pašiem vēl nekā nebija!"

Viss jau atkarīgs kādas kāzas vēlaties, mums nav superkruto prasību, man būtu kauns prasīt, lai vecāki grūti pelnīto naudiņu izmet par limuzīnu, pili un dizainera kleitu, tā ka robežai arī jābūt. Ja es vēlētos tik glaunas kāzas, tad kaut gadiem, bet krātu paši. Bet mēs vienkārši gribam apprecēties un ar radiem un draugiem to skaisti nosvinēt, vecāki to zin, tāpēc arī atbalsta - gan morāli, gan finansiāli.

Sorry, ka tik gari sanāca :))

Nu tā arī pasakiet, ka precēsieties. ja kopā esat 8 gadus un ir sava māja, kāpēc, lai kāds nesaprastu. tas manuprāt loģiski, ka ja jau esat sākuši veidot savu dzīvi, tad jau prec;esieties