Kā pārdzīvot uzvārda maiņu?

Kas es diivaina vai kaa??!!
Man uzvaarda mainja likaas dabiiga un pareiza!!!! Likuma priekshaa buusiet gimene, kam kopiigs uzvaards... Man gruuti izprast shiis shaubas un paardomas...
Nu,labi, mans uzvards nebija labskaniigs,krievu valodaa pat apvainojoshs, bet jebkuraa gadiijumaa-ja jau shaubas rodas pie taada "nieka" kaa uzvaarda mainja, kas tad buus pie nopietnaakiem leemumiem saistiibaa ar jauno gimeni/viiru....??

Ja. man ar so lietu ari problema. Man tik loti patik savs uzvards, ka neesmu gatava skirties no ta. Bet tad atkal liekas, ka kaut ka stulbi bus, kad virs un berns viena uzvarda, bet es ka tada melna avs cita uzvarda. Divus atkal negribas nemt, jo liekas, ka tad parak gari.. traks var palikt!

man tāpat kā amnesia un aijochka - arī jau savā ziņā mans.. :) mans uzvārds joprojām paliks atmiņā lielam cilvēku lokam, diplomos, tāpēc neuzskatu, ka viņu zaudēšu, lai arī ikdienā vairs nelietošu.. :)

mans uzvārds vienmēr bijis un paliks mans...tas man atgādinās par vecākiem, par bērnību, skolas laikiem un visu to silto un jauko.. taču nevaru sagaidīt kad beidzot pāriešu vīra uzvārdā.. jo ar to ceru saistīsies vēl jaukāki un svarīgāki manas dzīves notikumi.. Mana ģimene un tā... Un nekas, ka man uz diploma ir mans vecais uzvārds vai ka kolēģiem būs problēmas aprast ar manu jauno uzvārdu, zaudējot iepriekšējo es iegūšu kaut ko jaunu, un tas ir daudz foršāk... tā es domāju..

Es teiktu, ka drīzāk ''Minx'' vai ''Tomboy''. Un, tā kā "Tomboy" asociējas ar vīriešu dzimti, tad es teiktu, ka "Minx", ko vārdnīca man tulko kā "Draiskule" :) Tas pats jau vien ir :)

Esmu jau pieradusi būt Nebēdniece, bet sākumā bij ar jocīgi, bieži pārteicos zvanot, rakstot.
Man ar patika iepriekšējais uzvārds, tas bij rets un skanīgs, ar to saistiti lielākie sasniegumi manā dzīvē, bet nu jau arī ar jauno saistīti vēl lielāki sasniegumi,- nodibināju uzņēmumu, noliku tiesības.. tā ka varbūt ka patiešām ar jau nu vārdu ,jauns spars un jauna dzīve!!

viens gan ,mani mulsina kā šo uzvārdu sapratīs angliski.. bed (gulta) niece(māsas meita), nu gan!ar iepriekšējo viss bij skaidraak par skaidru. a tagad kā lai es saku anglim ko mans uzvards istenibaa nozīmē tulkojumā? "romp"?(tādu vismaz man tilde piedāvā) :D briesmiigi skan.

Esmu no tām sieviņām, kurām ir dubultais uzvārds, jo nu nekādi nevarēju atteikties no sava dzimtā uzvārda, ar kuru esmu saaugusi un, ar kuru esmu kļuvusi atpazīstama savā profesionālajā jomā(lai gan tas, protams, nav svarīgākais), bet mans dzimtais uzvārds izteica visu par mani, manu būtību, tā ir mana identitāte:) Bet tā kā es vēlējos būt vienota ar vīru (un viņa uzvārds ir ļooti foršs) un gribēju, lai mums ir ģimenes uzvārds, pieņēmu lēmumu par dubulto uzvārdu un problēmas ar to nesaredzu, jo mans dzimtais uzvārds ir priekš manis, mana egoisma un mūsu kopējais uzvārds ir mūsu ģimenes uzvārds! Visdīvaināk bija ar parakstu, bet nu jau esmu pieradusi!

Labi, ka man nebija nekādu shaubu pieņemt vīra uzvārdu. Man " meitas" uzvārds nepatika, vīra ļoti patika un patīk. Tagad pat esmu aizmirsusi, kā ieprieksh parakstījos, vīra uzvārdā jau "dzīvoju" .

Mēs kopā esam daudzus gadus un tāpat kā Amnesia rakstīja, zemapziņā jau tas uzvārds bija mans, proti, vīra uzvārds...manējais tipisks latviešu, tagad, garāks un man liekas tāds pamatīgāks :) -Veidemane...
Kolēģei ir savs +vīra, bet vīram ir tikai savs-tāds arī variants...

tā nav..man ir mans un vīra..vīram tikai savs!

Meitenes, man tāds jautājusm.. (Tikai nesmejaties.. :)) )
Vai var dariit taa, ka es atstaaju savu uzvaardu un tad veel pannemu klaat vinja uzvaardu, bet vinjam nekas nemainaas..?
Esmu nedaudz samulsusi, (ieprieks biju pilniigi paarliecinaata, ka taa var) jo mana draudzenes nesen sapreceejaas un savu uzvaardu atstaaja un nneema viira uzvaardu klaat, bet tad vinja teica, ka obligaati viiram ar` jaannem klaat vinjas uzvaards...
Kaa tad tur ir?

manas izjūtas kaut kur sasaucas ar autores teikto - nu par to sasniegšanu utt. Bet negribēju īsti atstāt veco uzvārdu, jo to nekad pareizi nerakstīja un neizrunāja, bet jaunais tik smuki izklausās kopā ar manu vārdu. Negribēju arī, lai ar vīru būtu atšķirīgi uzvārdi un bērniem tāpat. Tas gan man šķiet nepieņemami. Tad izdomāju, ka ne jau mans vārds ir kaut ko sasniedzis, bet es un tāpēc nepārdzīvoju, ka mans vecais uzvārds paliks tikai laulību apliecībā kā uzvārds līdz laulībām.

Man mans uzvārds ļoti patīk + tā ir daļa no manis. Tieši tāpēc savējo paturēšu un ņemšu klāt topošā vīra uzvārdu. un man jau vēl ir laiks, lai pie tās domas pierastu :) viss kopā skan ļoti jauki :))

man patīk mans jaunais uzvārs, bet pie tā vēl neesmu pieradusi! arī saņemot pasi paskatījos un sabijos... esmu protams lepna, ka man ir mans jaunais uzvārs, jo tāda esesmu vienīgā LV, nevis vēl padsmit tādas pašas es.
Tiesa gan zvanot kādiem radiniekiem, kam nav mans telefona numurs un stādoties priekšā saucu savu veco uzvārdu, jo liela daļa no viņiem nezin, ka man tagad ir cits! tā pat jau mani vienmēr atcerēsies cilvēki ar veco uzvārdu, jo man tak viņš bij pietiekami ilgi.
Man gan forši, ka mums darbā oplāksnītes uztaisīja īsi pēc manām kāzām :D nebij vismaz jāmaina :D

tā kā kopā bijām jau daudzus gadus, tad ar viņa uzvārdu biju zemapziņā saradusi un pieņemt viņa uzvardu likās loģiski, abi uzvārdi ir vienādi labi un latviski, tā kā neredzēju starpības, vienīgi protams jāpierod bija, vēl nemaz tā īsti neesmu apradusi ar jauno uzvārdu
nu un visa tā dokumentu mainīšana, vēljoprojām neesmu nomainījusi neko, kas saistās ar nekustamajiem īpašumiem un pakalpojumiem saistībā ar tiem
vēl darbā bija problēma jo mums ir ap 2.5 tūkst darbinieku + vēl filiāles krievijā, lietuva, igaunijā, vācijā zviedrijā un citur, problemātiski pieradināt, ka tagad tāda un tāda ir tāpati persona, kas iepriekš saucās citādāk, domāju, ka šis te ievilkies uz kādu pusgadu vēl kamēr visur apradīs