Kā pārdzīvot uzvārda maiņu?

O, ja jau tēma ir 'pacelta', tad kā autors varu piemetināt, ka tagad, 2 mēnešus pēc kāzām, esmu ar jauno uzvārdu lieliksi saradusi, un mans jaunais salikums man ļoti, ļoti patīk! ;P Tagad smiekls nāk par manu lielo sāpi :)

.

Man, vienigais gruuti ir piennemt to, ka topošā uzvaardaa ir četras mīkstinājuma zīmes, jo manā uzvaardaa nav taadu vispaar.. Siikums, bet.. :)
No taada vāciska uzvārda uz īsteni latvisku!
Bet pāriet pilnībā vīra uzvārdā ir pašsaprotama lieta priekš manis.. :)

Es pat nepieļāvu tādu domu, ka varētu nemainīt uzvārdu, lai gan ļoti patika mans vārda un uzvārda salikums. Man tas pat likās pašsaprotami, ka es pāreju vīra uzvārdā. Un man ar liekas muļķigi domāt, ka mainās kaut kas identitātē vai reputācijā vai vēl sazin kas, tad jau nomainot frizūru vai citu kādu savu izskata iezīmi mēs arī zaudējam savā ziņā savu identitāti, jo visi tak mani pazina ar taisniem matiem, bet tagad man ir čirkaini.

Sākumā gan bija nedaudz problēmas ar parakstu, jo parakstījos visur ar veco, bet nu jau viss kārtībā.

Hmmm... es vispar neiespringu par uzvarda mainju, jutos pat lepna ar jauno uzvardu, jo tas nav parak populars. Jocigi tikai bija skalji pirmaja bridi manu vardu ar uzvardu kopa izrunat. Bet palasot seit izteiktos viedokljus, smiekli sanaca, ka nomainot uzvardu identitate zud! :DDD

Es, piemēram, nevaru vien sagaidīt, kad man būs jaunais uzvārds un jaunā pase... :) :) ;)
varbūt, ja topošajam vīram būtu neletvisks uzvārds, tad es tā nepriecātos, bet, par laimi, man ir paveicies! :))))

nu gan - iztaisa no mušas ziloni! identitāte tak ir kas vairāk nekā uzvārds!
meitenes, neesiet tak tik virspusējas!

Mjaaaa....
Ja tik dramatiska attieksme Tev ir pret uzvaarda mainju, tad vieglaak ir nemaz nepreceeties....:D:D

Sākumā negribēju pieņemt vīra uzvārdu, jo manējais manā darba sfērā jau ir zināms, taču meitas uzvārds ir grūti izrunājams. Saliekot abus kopā vispār ne pēc kā neskanēja. Un kad viena kolēģe skaļi izrunāja manu vārdu un jauno uzvārdu un noteica - labi skan, Tev piestāv, nomierinājos.
Pie tam esmu priecīga nomainīt parakstu, jo darba specifikas dēļ man nākas daudz parakstīties, un tas paraksts, kas bija vecajā pasē, vairs neatbilda tam, kā parakstījos ikdienā tempos. Tāpēc biju priecīga, ka jāveido jauns paraksts, jo 16 gados tomēr ir cits rokraksts un kā paraugs tāds vairs neder :)

Pašu uzvārda maiņu es pārdzīvoju mierīgi. Bankā gan sajauca un karti uztaisīja ar nepareizu uzvārdu, bet man jau vienmēr tā :D Izveidoja no manis nevis Jušku, bet Jukšu. Man tas šķita smieklīgi, bet vīrs bija noskaities, kā tā var ķēmoties. :)
Vienkārši ķēros klāt un pamazām mainīju visus dokumentus. Un tad jau arī pieradu pati. Parakstīties gan jaucu kādu nedēļu.

Man bija pavisam jocīgi. mans meitas uzvārds man ļoti patika, jo tas bija rets, nedzirdēts, latvisks. darba kolēģes teica, ka tas skanējis kā tādai meža nārai :D
Pārgājusi vīra uzvārdā bija jocīgi, jo es tāda neesmu vienīgā, un uzvārds ir diezgan izplatīts, it sevišķi sportistu aprindās. Bet visjocīgākais bija tas (tagad esmu pieradusi), ka es nebiju vienīgā ar šādu vārdu un uzvārda salikumu, jo arī vīra māsai ir tāds vārds kā man,( un cik noprotu, tad ir vēl kāda politiķe...). Protams, var jau domāt, ka tas tikai pagaidām, viņa pēc tam arī mainīs. Bet tas tomēr ir citādāk, jo kur ir teikts, ka viņa precoties mainīs savu uzvārdu. Darbā vīriešu dzimtas kolēģi vaicāja, kāpēc neliku gan veco, gan jauno uzvārdu. Viņiem arī bija grūti pierast pie mana jaunā uzvārda. Turklāt man patīk ievērot tradīcijas - ja ņem vīra uzvārdu, tad ņem! :)

Kāzās vīra vectēvs, kuram ir tieši šis pats uzvārds, vaicāja manai mamma: "Kā jūs tā ieprecējāties čangaļos?" :D

Sveika!Arī es tikko nomainīju savu uzvārdu uz vīra uzvārdu!un es teikšu!Man ir patiess prieks, ka mēs abi esam viena uzvārda!es jūtos kā ģimene un uzvārds ir kā papildinājums tam visam,esmu tik laimīga, kad redzu, ka vīrs izlasa kaut kur manu/MŪSU uzvārdu un viņa acīs parādās šī laimes LEPNUMA dzirkstelīte :) es gribu, lai mūsu bērniņam būtu tāds uzvārds kā mums abiem!nevis man viens un vīram ar bērniņu cits....
Protams varbūt ir grūti šķirties no vecā uzvārda ar kuru esi uzaugusi-tik daudz ko sasniegusi, bet vai tad ir doma, ka pēc uzvārda maiņas tas mainīsies-man jau liekas, ka tās ir tikai tādas nepamatotas bažas :)

Nav nemaz tik traki. To, ka ir nepierasti, ticu, bet pie tā pierod. Es ievēroju, ja mēģina pielikt vīrieša uzvārdu savam vārdam pirms laulībām, tas skan kā sarūsējis zvans. Toties pēc kāzām, pavisam cits skanējums (vismaz man tā bija).

piekrītu zinchai - man bija nedaudz pārdomas par šo tēmu pirms kāzām, tīri filosofiska rakstura, kas notiks ar manu personību, vai mainīšos tāpēc, ka mani savādāk sauks, bet nu tik ļoti kā te visas streso par to uzvārdu maiņu utt... nu ziniet.. un ne tikai uzvārds, lielākajai daļai no Jums par visādiem pilnīgiem sīkumiem ir tik ļoti jāsatraucas, ka nu bez maz pasaules gals pienāks, ja salvetei tonis nebūs riktīgs.. Sakiet, vai Jums pēc kāzām arī viss ir tik perfekti un Jūs tikpat ļoti domājat, kā savu vīru iepriecināt, putekļus mājās noslaucīt, kā Jūs kāzām gatavojaties??? Lielā parāde, lūk kas lielākajai daļai ir kāzas, nevis mīlestības svētki. GOda vārds, šī vieta sāk tracināt. Savākušās kaut kādas šmīzenes, kas par visu grib dabūt atbildes internetā, palielīties par kaut ko, sajūsmināties par svešu cilvēku kāzu bildēm, kuras izskatās drausmīgi... eju projām, ir apnicis te šo visu lasīt.

nevajag būt pārgudrai..cik cilvēku tik viedokļu...