Kā pārdzīvot uzvārda maiņu?

Es uzvārdu mainīju labprātīgi, jo arī patīk, ka ģimenei ir viens uzvārds. Bet manam vīrīņam ir citzemju saknes un uzvārds ļoti netipisks. Latvijā mums diviem tāds ir tikai mums diviem.
Ja godīgi, nu jau gandrīz gadu ar jauno uzvārdu esmu nostaigājusi, bet pieradusi vēl tāpat neesmu. Nav tā, ka nepatīk, vienkārši neesmu pieradusi. Mans meitas uzvārds derēja manam vārdam kā cimdiņš. Vecāki bija iedevuši perfektu kombināciju. Un uzvārds bija ļoti, ļoti latvisks un daiļskanīgs.Trīs patskaņi un divi līdzskaņi. Jaunais ir svešs un smagnējs un neko īpašu nenozīmē.
Kamēr esmu ārvalstīs, te nevienam īpaši neinteresē, kā es viņu lietoju, tādēļ bieži izmantoju savu meitas uzvārdu kā otro vārdu, un tad jaunu uzvārdu kā uzvārdu. Tas laikam ir mans veids, kā pieturēties mazliet pie manām saknītēm :)

nu tev jau pasee iespiediis arii orgjinaalo uzvaardu ....
nu es veel uzvaardu neesmu nomainiijusi , bet mani tas netraucee , viiru arii ne , esmu preceejusies ar nelatvieti un vinjiem nekad sievietei peec preciibaam netiek njemts nost meitas uzvaards , gribi negribi buus man dubultais uzvaards , bez tam peec kaazaam radinieki, kuri dazhaadu iemeslu deelj nebija , no veestures plauktiem izraka dzimtas gjeerboni , kas jau gadsimtiem ilgi pastaav vinju dzimtaa :)

Man tas pats, kas vinjs&vinja - bus izkroplots uzvards, jo virs nav latvietis.
Iesakuma naktis gulet nevareju del sitaa, nacu netaa un lasiju kaa citam meitenem lidzigas situacijas gajis ar valsts valodas centru...
Bet nu nevaru teikt, ka esmu samierinajusies, bet domaju, ka varesu kaut ko izdomat. Tad jau redzes cik loti izkroplos.
Drosi vien, ka pase un dokumentos staves man sakroplotais uzvards, bet ikdiena lietosu isto versiju uzvardam, un tikai kad vajadzes uz banku iet vai pirkt avio biletes, meginasu atcereties, ka jaraksta tas, kas dokumentos.

Bet vira uzvardu noteikti gribu.

Es ļoti gaidīju, kad pāriešu vīra uzvārdā. Mans meitas uzvārds bija gršs un krievisks, bet tagad ir īss un latvisks. Kā arī ļoti lepojos, ka man ir vīra dzimtas uzvārds.
Un lai arī uzvārds man ir tikai pus gadu, esmu pie tā pieradusi tik ļoti, ka ir dīvaini redzēt vecos dokumentus, kur esmu ar minēta ar iepriekšējo uzvārdu. Kaut kā pilnīgi vairs neasociēju ar sevi :)
Un vēl piekrītu, ka tas vai gribas mainīt uzvārdu vai nē, lielā mērā ir atkārīgs no tā, kā ir bijis vecāku ģimenē. Man visos rados pēc kāzām sievas vienmēr ir pieņēmušas vīra uzvārdu, tāpēc nekad nebiju iedomājusies, ka varētu rīkoties citādāk.

es ātrāk vēlos mainīt uzvārdu :) Meitenēm iesaku skatīties pēc situācijas- neviens jau nesitīs nost, ja paturēsiet savu :)

es nekad neesmu sapratusi tās sievietes, kas nu tik ļoti, ļoti uzsver uzvārda svarīgumu un domā, ka pāriešana vīra uzvārdā ir likums, ka savādāk nemaz vnk nedrīkst! un ja nebūs viens uzvārds, tad nav pilnvērtīga ģimene. vienreiz viena sieviete jautāja - kāda jēga precēties, ja nepārej vīra uzvārdā? goda vārds smiekli nāk. es precos mīlestības nevis uzvārda dēļ. ne jau uzvārds nosaka ģimenes pilvērtīgumu. bet es pieņemu, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no bērnības un vecākiem. mani vecāki ir precējušies, bet katrs palika savā uzvārdā. un padomju laikā uz to ļoti šķībi skatījās. bet nu teikšu atklāti - tētim tas uzvārds ir galīgi crazy. piedzimu es un man ielika mammas uzvārdu. un par cik vecākiem katram savs, man laikam tas smadzenēs iesēdies, ka nu nav tas svarīgi.
kad mēs ar vīru sākām plānot kāzas, man bija skaidrs, ka viņa uzvārdā nepāriešu. nepatīk man. nav nekas drausmīgs, bet vnk nepatīk tas uzvārds. bet vīrs gribēja, lai mums abiem ir vienāds. tad nu nonācām pie kompromisa varianta - mums abiem ir dubultie uzvārdi. abiem mans ir pirmais un tad seko vīra.

labprat parietu vira uzvarda, jo gribas gimene vienu uzvardu, bet ta ka vins nav latvietis & berni mums ari drosi vien dzims seit, tad sanak, ka virs un berni bus Sharma, bet es busu šarma, bet rakstot angliski Sarma, tad sanak, ka vienalga viram un berniem bus cits uzvards neka man, jo musu uberforsie likumi nelauj atstat "h" burtu sada salikuma, kaut ari ir tads vards ka "shema" un taa...tapec laikam tad nemainisu vispar, bet stulba sajuta :(

Nesaisti šo uzvārdu ar sevi tādēļ, ka tas nav tavs, pagaidām. Kad būs, tad būs kārtībā. To var salīdzināt ar kleitu. Kleita, kuru aizņemies ir skaisa, tu uzvelc, labi izskatās, bet.... kaut kas neštimmē, jo nav tava. Tad kad kleitu nopirksi, oooo. Tad štimmē.

man tagad ir ljoti smuks uzvaards,ar noziimi un simbolu. Toposhaa viira uzvaards nenoziimee neko. un man liekas ka mans vaards ar vinja uzvaardu galiigi neskan kopaa. tapeec laikam stikjeeshu vinja izvaardu klaat savam un beerniem izveeleesimies taadus vaardus kas pietsaav ar vinja iiso uzvaardu.
Bet protams veel varu paardomaat, es jau savas domas par sho teemu esmu mainiijusi triis reizes kopsh bildinaajuma ha ha

Nekad neesmu sapratusi, kā savu identitāti var asociēt ar uzvārdu... kaut kā sekli, ne?

Uzvārds, kurš man ir šobrīd nav sevišķi izplatīts, taču manā topošajā uzvārdā Latvijā tiek saukta tikai viena dzimta :) Turklāt vienmēr ir paticis kā izklausās, ja uzvārds sākas ar tiem pašiem burtiem ar ko beidzas vārds. Manā gadījumā - ...RE RE...

par vārda/uzvārda māsām runājot - es ar savu uzvārdu galīgi neesmu vienīgā, bet ar jauno vēl jo vairāk - tā kā nepārdzīvoju.. :D

Tralla, prieks, ka tagad par savu lielo sāpi vari pasmieties un esi saradusi ar jauno uzvārdu :)

Nekad agrāk nebiju domājusi draugos pārbaudīt savas vārda un uzv. māsas. izrādās agrāk bijām divas, tagad trīs :) vairojamies :)P

Es toties tagad esmu vienīgā :) Iepriekš bijām divas.

es jau pačekoju mūsu publisko iedzīvotāju reģistru draugiem.lv un konstatēju, kad nomainīšu vīra uzvārdu, tad nebūsu vairs vienīgā, kā līdz šim ar savu veco uzvārdu! :D :D :D