Kā ir ar asarām - vai kāzās raudājāt?

es jau raudu iedomsjoties vien par to bridi....

Es arī raudāju mičošanā, jo tas bija tik skaists brīdis. Visi mīļie stāv apkārt ar svecītēm un dzied to senseno dziesmu...Tāds svēts mirklis. Un tā dziesma vilktin vilka uz raudāšanu. Viesi arī raudāja, pat vīra radi čehi, kas latviešu valodu nesaprot. Jo mičošana bija ļoti skaisti novadīta.

es arii apraudaajos , ejot pa sarkano paklaaju , un michoshanaa , viss bija tik jauki emocionaali , bet taa kaa teikt taa arii guleet neaizgaajaam , grimms man tureejaas veel liidz naakamaas dienas vakaram , kameer nonjeemu , nekas neizpluuda un nekas neizsmeereejaas ....
protams man bija profisionaale make up speciaaliste , kas paarsvaraa grimmee modeles Ungaarijaa

Klau arī esmu palikusi ļoti emocionāla pēdējos gados, kāzās neraudāju. No rīta sev pateicu, ka vēlos smaidīt un izbaudīt visu dienu!

Es riktīgi apraudājos mičošanā, jo mamma mani klēpī turēja un tā riktīgi raudāja....tas bija emocionālākais brīdis:)
Bet grimms palika ok, šķiet nemaz to nepārbaudīju, tai brīdī nelikās svarīgi:)

Baznīcā, sakot solījumu, balss aizlūza, kamols kaklā un abiem asaras acīs..pirms un pēc tam biju mierīga kā nekad, pati biju pārsteigta. Bet tas mirklis bija, man, pats pats svarīgākais visā šajā procesā, tā kā neuzskatu, ka tas ir kaut kas slikts.

es arī esmu diez gan emocionāla un domāju, ka bez asarām neiztikšu, bet kāzās bija tikai smaids līdz "ausīm" un pilnīga laimes sajūta, kur asarām vietas nebija.

Es arī esmu ļoti emocionāla, līdz ar to esmu gandrīz vai droša, ka apraudāšos. Jau te šad tad palasot Jūsu skaistos stāstus, sirdī kaut kas ietrīsas! Prieks par jums, kam skaistā diena jau garām un par tām (arī sevi) kam viss vēl tikai priekšā :)

jau pirms kāzām zināju, ka raudiens būs neizbēgams, tādēļ vairākas nedēļas pirms kāzām maksimāli daudz domāju pie sevis par to emocionālo brīdi baznīcā un tādējādi līdz kāzām biju pietiekami sev noņēmusi saviļņojumu, lai sakot laulību solījumu balss neaizlūstu, tomēr asaras bija daudz....

pirmo reizi man gribējās raudāt, kad sākās laulību ceremonija, bet savaldījos, teicu sev "saņemie, saņemies". bet nu apraudājos tajā brīdī kad lasīja dzejpļus vecākiem, es paskatījos uz saviem vecākiem un viņi jau bija asaras, kas lika arī man raudāt ... :) make-up - arī neuztraucos :)

es, lai gan galīgi neesmu no tām emocionālākajām būtnēm, arī savās kāzās apraudājos. Pirmo reizi mājās, pēc izpirkšanas, kad tētis kaut ko teica un arī apraudājās un pēc tam arī cermonijā. Cermonija meistarei nebija runa, kas speciāli vilktu uz raudāšanu, bet es vienalga nespēju noturēties! Arī uztraukusies nebiju, ar pilnīgu miera sajūtu gāju teikt "jā", bet... sanāca pa kādai asariņai nobirdināt. Par meik up - neuztraucos nemaz - ar viegliem salvetes pieskārieniem nosusināju asaras un nekādu pēdu nepalika!

Tas ir skaisti, kad cilvēks raud neviļus un aiz laimes :) Kosmētika?! Sīkums vien ir. Galvenais, lai salvete blakus un spogulītis, lai var piekārtot, ja kaut kas izplūst...

lai arī esmu emocionāla neraudāju nemaz, tikai smaidīju līdz ausīm, toties līgavainis gan birdināja asaras

ko es gribēju teikt - ir jātrennējas iepriekš, lai neraudātu īstajā brīdī!!!

es mēģināju savu devu izraudāt ģenerālmēģinājumā, bet, protams, aizkustinājums bija un priecājos, ka par spīti asarām, vismaz balss neaizlūza... :)