Izmisums un vēlreiz izmisums

Piekritiishu taam meiteneem kuras saka, ka vispirms vajag uzdot sev jautaajumus, saprotu ka nebuus viegli pateisi sev atbildeet, bet kameer tevii buus shaubas tu nevareesi buut laimiiga ar to otru cilveeku. Ja abi piekriitat, varbuut vajadzeetu apmekleet saderinaato kursus?! Es uzskatu ka tie ir ljoti noderiigi. Nav jau uzreiz jaaskrien pie psihologiem! es ar savu viiru pirms saakaam dziivot visspaar nestriideejaamies, nekashkjeejaamies, bet kopdziive visu izmainiija. Bet tie ir siikumi, mazsvariigi, mees miilam viens otru un noleemaam appreceeties, apmekleejaam saderinaato kursus, kur citi paari daliijaas ar saviem dziivesstaastiem, savu pieredzi un bija visaadi uzdevumi, kuros bija jaacelj augshaa striidiigie jautaajumi un tad kad tie tiek izrunaati un bas puses ir uzklausiitas ir vieglaak saprast otru cilveeku un risinaat ne tikai kopiigos bet arii katra cilveeka personiigos konfliktus. Ir jaamaacaas ne tikai klausiities bet arii runaat vienaam ar otru. Tur es domaaju ka buutu vieglaak saprast vai juus viens otru vareesiet pienjemt taadus kaadi juus esiet un izshkjirties par vai pret lauliibu!
Mums shie kursi tikai naaca par labu, mees izrunaajaam visas probleemas ar viiru, saprataam ka viens bez otra nevareesim un beigaas arii salaulaajaamies bazniicinjaa. Un esmu ljoti pateiciiga tiem kursiem un cilveekiem, kas sakaartoja muusu domas un izkliedeeja jebkaadas shaubas. Vuenalga vai taas buutu par vai pret muusu taalaako eksisteesh

Un daudzas tak tā apprecas - pieraduma, pienākuma sajūtas dēļ, aiz bailēm palikt vienai utt.
Es arī par savu tagadējo topošo vīru jau no paša sākuma zināju, ka viņš ir mans īstais un ka gribu visu mūžu būt ar viņu kopā, gribu būt viņa sieva, gribu bērnus no viņa. Sajūtas ir pavisam citas - gan ikdienā, gan plānojot kāzas. Lai arī gadās pa kādai domstarpībai, piemēram izvēloties fotogrāfu (man patīk melnbaltas bildes, bet viņš tādus fotogrāfus uzreiz noraksta mēslainē un negrib nemaz izvērtēt kompozīciju, kadrējumu utt.), tās nepāraug strīdā, nekad nepaceļam balsi uz otru un nerunājam rupjības, demonstratīvi neapvainojamies, bet ja gadījies aizvainot, no sirds atvainojamies. Nevis kā ar iepriekšējo, kad kliegšana, asaras, draudi un aizvainojums bija ikdiena.

Kā jau Serenitija rakstīja, ir jāpajautā sev, vai es tā gribu dzīvot visu mūžu. Es sev šo jautājumu uzdevu ilgi, un kaut atbildi zināju, man vajadzēja 6 gadus, lai saņemtos drosmi pārtraukt šīs attiecības. Šādi lēmumi nenāk viegli un mēs jau vienmēr cenšamies attaisnot tos vīriešus - visādi citādi viņš jau ir labs, ja vien ne tas, tas un tas... Un ja nu es uzraujos uz vēl sliktāku? Šitas vismaz mani nesit utt, utjp. Jo vairāk laika pavadīts šādās attiecībās, jo grūtāk ir saņemties un pārliecināt sevi, ka es esmu pelnījusi ko labāku, jo arī sieviete šādās attiecībās tiek morāli degradēta. Un tādā veidā arī veidojās tās nomāktās, dzēlīgās, ar dzīvi neapmierinātās sievietes, ... Vai mēs gribam būt tādas? Jebšu gribam laimē starot, kad no rīta pamostamies blakus mīļotajam? :)

Burvigaa - man bija tiesi tada pat situacija, tikai savadak bija, ka lai ari biju bildinata, es vispar nekam negatavojos, nekadi plani un sedesanas precos.lv nebija. Vispar!!! Tikai kaski par ikdienas sikumiem un tada nepatikama sajuta, jo zinaju, ka vins nav mans istais, bet pirms tam jau mani neviens nebija bildinajis, un man bija jocigi teikt nee, kad nu kads ir nokritis uz cela un ludz to roku...

Bet tagad, kad ir istais cilveks, ir pavisam savadak. Es jau paris menesus pec iepazisanas zinaju, ka vins bus mans virs. :) Un ari sajutas ir pilnigi savadakas, un kazu planosana ir kopigs uzdevums, jo ta bus MUSU, ne tikai MANA diena. :)

kuuka - varbut tiesi gatavosanas kaazaam ari ir tas izskirosais, kas parada, ka vins nav tavs cilveks. jo pat mums reizem gadas domstarpibinas pie planosanas, lai ari ikdiena vispar nestridamies.
Bet ne jau stridu daudzuma vai skaluma ir taa sals, bet pasai savaas sajuuutaas.

Nezinu vai ir verts preceties. Padoma kaut vai tiri praktiski - izmest tadu naudu veejaa, lai pec paris menesiem izskirtos.... Kaazas tiesam neko nemaina...

Manuprāt, kāzas tiešām nav risinājums.... paliks tikai sliktāk... un ja vēl būs bērni- tad vispār trako māja...
Mana draudzene gribēja precēties ar puisi, ar kuru bija kopā 5 gadus, bet beigās pati viņu pameta. Ir jau grūti saprast, ka nē- šīm attiecībam nav nākotnes. bet tad jāpadomā- vai es tiešām VISU mūžu spēšu šo izturēt? vai tāda manuprāt ir normāla ģimene? Kā uzaugs mani bērni? Vai es vispār vēlos bērnus no šī cilvēka? Vai es viņu tiešām mīlu vai tās ir tikai bailes no palikšanas vienai?
Ja pat uz 2 jautājumiem ir negatīva atbilde, tad labāk šķirties un sākt jaunu dzīvi. Svarīgi pacelt savu pašnovērtējumu ;) Turies!

paldies par atklātību.

Man ir bijis līdzīgi. Nē, man ir bijis vēl skumjāk. Tu juties laimīga, kad saņēmi bildinājumu. Es nē, mani tas nesaviļņoja. Es pat nezinu, kāpēc atbildēju ar Jā. Tajā brīdī bija tāds neveikls mulsums, kauns teikt Nē laikam. Likās, ja reiz čalis krīt uz ceļa un lūdz manu roku, tas teju ir mans pienākums piekrist. Kāzas nolikām pēc vairāk kā gada. Pa to laiku mūsu attiecībās itin nekas nemainījās, ne sajūtu, ne uzvedības līmenī. Bija sarūpēta kleita, gredzeni, noslēgts līgums ar viesu namu, sarunāti ēdinātāji, iesniegts pieteikums dzimtsarakstu nodaļai - lielās lielas izdarītas. Tomēr visu laiku iekšā sēdēja šaubas, ka man to nevajag. Līdz kāzām bija palicis pusotrs mēnesis, bet vēl nebija gatavi ielūgumi, nemaz nerunājot par frizieri, kurpēm, floristu, muzikantiem, fotogrāfu utt. Un tad notika tas... Lēmumu atcelt kāzas pieņēmu momentā. Man liekas, Dieviņš man visu šo laiku, arī pirms bildinājuma centās parādīt, ka tas nav mans cilvēks, bet es izlikos neredzam šīs zīmes. Es tik loti gribēju pašas kāzas, ka cilvēks, ar kuru precēties, man laika bija nokļuvis otrajā plānā. Gribēju lielas, skaistas, pompozas. Labi, ka Dieviņš tomēr stāvēja man klāt un neļāva apprecēties ar cilvēku, ko patiesībā nekad nebiju mīlējusi.
Tagad esmu kopā ar savu mūža mīlestību, kuru mīlu ar katru dienu arvien vairāk. Un kad šajā rudenī saņēmu no viņa bildinājumu, asaras bira gan man, gan viņam... Arī tagad, atceroties to mirkli, acis paliek slapjas. Es ticu, ka šis cilvēks man ir Dieva sūtīts (kaut nemaz neesmu reliģioza, neesmu pat kristīta, tā nu ir sagadījies), un es ar visu savu būtību vēlos būt viņa sieva.
Tā kā mans ieteikums tev, autore, būtu ieklausīties savā sirdī. Ja tā tev saka "neprecies", būtu vērts ieklausīties ;)

Izskatās, ka visas esam vienisprāt un tāpēc atļaušos izteikt verdiktu :D
Ja negribi visu mūžu dzīvot meksikāņu seriālā, normalizē attiecības pirms kāzām. Pretējā gadījumā kāzas būs vien vējā palaista nauda.

Es ari noteikti ieteiktu iet uz paaru konsultaciju, bet, iespejams, ka Tavs virietis uz to neparakstisies. ;( Virieshiem vispar uz tadam lietam mazak pavelk. Bet kaut kaa jau tie stridi ir jarisina.

Nu, regulāras dāvanas nav labu attiecību priekšnosacījums... Galvenais ir cieņa, sapratne un spēja pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, tad arī mīlestība nedziest. Tas patiesībā ir cītīgs darbs ar sevi, ar savu egoismu, un ne vienmēr tas ir viegli.

tieshaam jautaajums , kas ir sho striidu iemesls , nav man baigais staazhs sievas lomaa , bet nu pieskaitot draudzibas laiku , mums nav bijushi ne striidi , ne striidinji ..... jo iisti nesaprotu par ko striideeties , jo nu zinu savu viiru , redzu peec aciim , kad bijusi gruuta diena , neaiztieku , jo aktuaalos jautaajumus tad var pie brokastu galda izrunaat , nezinu zekjes arii kaut kaa neizmeetaa un peec darba nesuuc alinjus pie TV ....
bet zinu paari , kam lauliibas staazhs ir jau paari 20 gadiem , vinji visu laiku zem deguna viens par otru burkshj un chiikst , bet joprojaam dziivo kopaa , vai ir laimiigi nezinu , bet no malas neizskataas taas labaakaas attieciibas ....
tev ar kaadu jaaizrunaajas , lai paliidz saprast , vai tas ir tieshaam iistais solis, jo pirms kaazaam kaapj stresa liimeneis un nu vienam gribaas taa , otram citaadaak , bet ja jau juus ikdienaa neprotat kompromisus bez striidiem atrast buus gruuti ....
bez tam taa ir tikai viena super skaista diena ...kam ir jaagatavojas un peec kaazaam jau nekas pa lielam nemainaas , varbuut uzvaards , bet ne jau attieksme pret otru ...
jo kaa draudziibas laikaa , taa tagad sanjemu no viira biezhi uzmaniibas apliecinaajumus rotu veidaa.... pukjes tikai atgriezhoties no taalaaka celjojuma , brauciena , ja esmu viena bijusi .... un taa ir vienmeer bijis ....

Strīdēties strīdās visi, jo mēs visi esam dažādi. Ar citādiem raksturiem, ar citādu dzīves pieredzi un uzskatiem, ar citādiem ģimenes modeļiem. Ko nozīmē attiecības nauzlabojās un kas ir strīdu iemesls? Viņš zeķes kā mētāja tā met un tu nevari viņu pārraudzināt? Uzstraukums ir normāla reakcija. Es pat pie ārsta kabineta duvīm vēl domāju un raustos iet vai nē. Tev pašai sev ir konkrēti jānodefinē, KAS ir tas, no kā baidies. Nosauc viņu vārdā. Gribu....negribu... tas neder!

Duuja, pāru terapija der tiem, kad abi jūt, ka kaut kas nav. Varbūt šajā gadījumā šaubās tikai meitene, bet čalim viss ir čikiniekā. Zinot savu vīru, es varu 100% apgalvot, ka viņš nekad neparakstītos uz tādām pāru terapijām... un es arī droši vien ne. Es drīzāk ieteiktu meitenei pašai aiziet pie kāda psihologa vai psihoterapeita izrunāties. Par to var nevienam nestāstīt, arī līgavainim ne, toties palīdzētu salikt visu pa plauktiņiem un saprast, vai tās ir mirkļa emocijas vai kaut kāda dziļāka nevēlēšanās. Jo, manuprāt, 6 gadi ir pietiekami ilgs periods, lai saprastu, kā ir un kā būs. Tas, ka zināma panika uznāk, tas jau ir normāli. Bet tad līdz iedomāties, kā tad būtu ja tagad katrs aizietu uz savu pusi... man parasti tad visas dusmas pāriet un saprotu, cik tomēr ļoti mīlu un kādi tie kašķi patiesībā ir sīkumi...

kuka00, es nezilasíjuju nevienu komentaru, kur Tevi nosoda. gluzi otrádák - deva padomu. un padoms bija - vélreiz visu apsvért! ká redzams - sis padoms Tev nepatika. jo nedzirdéji to, ko gribéji dzirdét. gribéji dzirdét, lai visas Tevi mierina, ka apprecésieties un viss bús labi! tavas ilúzijas tika kártéjo reizi sagrautas.
var redzét, ka rakstíji savu komentáru emocijás (péc rakstíbas stila), jo tavs práts atsakás pienemt to, ka sís laulíbas varbút nav pareizais solis. neprasi péc padoma, ja tu tádus negribi pienemt. prasi péc mierinájuma, ka viss ir ok, ka neesi vienígá, kas dzívo saubás.

Man bija līdzīgs variants, apprecējāmies un pēc 2,5 gadiem izšķīrāmies, jo es sapratu, ka neskatoties uz spēcīgām kaislībām tomēr nevēlos dzīvi kā meksikāņu seriālu. Protams, nesaku, ka arī Tev ir tik bezcerīgi. Piekrītu tai meitenei, kura teica par pāru terapiju (varianti ir dažādi, gan pie katoļiem, gan luterāņiem, gan laicīgiem psihologiem un psihoterapeitiem), jo pats no sevis, pat arī no lielas cenšanās nekas labāks nekļūs. Terapija palīdzēs saprast vai nu vai.
Pēc vairāk kā 10 gadiem apprecējos otrreiz, tagad esmu laimīga, jo savā ģimenē jūtos kā miera ostā, kur patverties no dzīves vētrām nevis mūžīgi cīnīties ar savu otro pusīti. Tomēr katram savs! Kā jau te dažas meitenes teica, citiem bez ķīviņiem pietrūks attiecībās asumiņa un dzīve šķitīs garlaicīga :)

Nu jā tiešām spriest par īso textu kas uzrakstīts vieglāk tā Jums liekas....bildinājums netika darīts pēc strīda tā tas nedarās dzīvē...bildinājums bija ļoti superīgs un ilgi bija tam gatavojies vīrietis ...precības notiek no sirds un tiešām vīrietis visu gatavo un cenšas ...nu nav jau ta ka mēs kaujamies vienkarši ir nesaskaņas....parādiet man kaut vienu pāri kur pa 6 gadi nevienu reizi nebija strīdējušies?
Manā pieredzē ir ģimene kas tiešām 5 gadus dzzīvoja bez jebkadiem strīdiem un izšķīrās beigās un ir ģimene kas dzīvo ar strīdiņiem bet vinji jau dzīvo 10 gadus......un ??????kāds izskaidrojums?
Es jau šeit nerakstīju lai tagad mani stāv meitenes rinda un nosoda vai saka muļķe , kas zin varbūt pašām dzīvē tā gadīsies es jau rakstu lai kāds padomus iedod nosodīt mēs katrs protam...