Ir vai nav īstais?

Mums ir līdzīgi - esam kopā 1,5 gadu, precoties būsim 2,5 gadus kopā. Bet man vairs nav 18, esmu daudz redzējusi, esmu bijusi arī šādās tādās attiecībās. Bet neviena mani nav cēlusi, kā rutux rakstīja. Ir bijušas kaislības, dažādas muļķības no sērijas 'zvanīs, nezvanīs...", "zvanīt.. nezvanīt...". Varbūt tomēr būsim kopā utt. Ja tagad atskatās uz visām tām sevis plosīšanām, cerībām - tad es pavisam skaidri zinu, ka VIŅI nebija īstie. Tas nekas, ka varbūt gadiem sāpēja sirds par neizdevušajām attiecībām.

Bet tagad ir citādāk - mums kopā ir labi, droši, silti, mīļi, uzticami, viegli. Mēs paļaujamies viens uz otru un esam komanda, kas kopā kalnus var gāzt. Tā jau ir, ka šādus terminus "īstais" un "lieliskais" mums ir iedevusi kinoindustrija un salkanās amīšu dziesmiņas.

Meitenes, mīļš paldies par iedrošinājumiem, viedokļiem un dalīšanos pieredzē! Jūs man palīdzējāt! Un lai mums visām labi : )

Es noteikti nepiekrītu:
"ja vien tāda doma ienāk prātā-kā zināt vai ir ĪSTAIS, es domāju, ka tomēr NAV ĪSTAIS!"

Vienam vajag minūti lai saprastu, ka sastapis savu sapņu princi. Citam- vairākus gadus. Man pat nepatīk vārds "īstais". Drīzāk- ir vai nav piemērots viens otram. Vai otrs cilvēks palīdzēs man celties, vai gluži otrādi, liks man krist. Tas man atgādina veikalā ieraudzītu kleitu skaista, mana sapņu kleita! Viss, pirkšu, bet... man neder.

zin, es tomēr nepiekrītu, ka tad, ja ienāk prātā - vai ir īstais, tad nav.. muļķības :) man pašai gan neienāca prātā - laikam jutu, ka ir, bet zinu daudz pārus, ka jau daudzus gadu desmitus dzīvo laimīgā laulībā, bet parunājoties ar sieviņām nereti tiek atzīsts- vienā brīdī pirms kāzām ir iezadzies jautājums - vai šis ir īstais cilvēks... pat nevis šaubas, bet vienkārši jautājums, vai šis ir tas Lielajā Plānā priekš manis noliktais cilvēks. un ir īstais - jau daudzus gadu desmitus :) Tāpēc nav jēga autori sabaidīt, ka ja rodas šāds jautājums, tad nav... :)

Jau pirmajā tikšanās reizē es jutu, ka viņš ir ĪSTAIS!Kopš tās dienas(2005.g) neesam šķīrušies...2008.gadā kāzas, 2009.piedzima dēliņš...
Ja vien tāda doma ienāk prātā-kā zināt vai ir ĪSTAIS, es domāju, ka tomēr NAV ĪSTAIS!Ir vnk jājūt!Neviens nevar cita vietā pateikt vai ir vai nav!:)

Varu padalīties pieredzē. Mēs iepazināmies, kad bijām tik tikko sasnieguši pilngadību. Saostīšanās :) periods bija ļoti skaists un aizraujošs. Viss šķita tik brīnumaini.
Apstākļi savijās par labu kopdzīvei. Mūsu attiecības ieguva citu nokrāsu, nozīmi un formu. Protams, kopā dzīvojot, uzticēšanās, paļaušanās un sapratnes izjūtas ieņem attiecīgo pozīcīju vērtību skalā. Un tad sāc pie tā pierast.
Protams, meitenes, tam visam pāri stāv emocionālā saikne, kas laika gaitā pārvēršas mīlestībā.
Lūk, mēnešiem ritot, kad esi atklājusi un apradusi ar vīrieša rakstura iezīmēm, retāk vai biežāk iezogas domu lidojumi par to, kā citos stirpā dzimuma pārstāvjos šis vai tas ir savādāk. Un tieši tā - nevis labāk vai sliktāk, bet savādāk. Un pietiek vien ielūkoties savu draugu un paziņu vīriešu lokā, kad salīdzināšana norit pati par sevi. Tā bija mana atslēga pareizajā virzienā! :)
Varu vien apgalvot, ka biju un esmu laimīga, ka mans vīrietis ir tieši tāds, kāds viņš IR. Nevis tāpēc, ka viņš ar mani apejas kā no Cosmopolitan lapām, bet gan tāpēc, ka esmu iemācījusies uz lietām raudzīties no labās, saulainās puses - neskaitāmās situācijās un viņa raksturā esmu atradusi iezīmes, no kurām varu mācīties es pati un man tas tik ļoti patīk! :) Kā arī esmu atklājusi, cik muļķīgs mārketinga un biznesa kā tāda triks ir visi sieviešu žurnāli... Tie raksteļi kropļo sievietes psihi un viņa pat neizprot, kāda loma viņas dzīvē ir vīrietim.
Varavīksnei ir septiņas krāsas. Mīlestībai - septiņdesmit septiņas.

ja uzdot tadu jautajumu, tad nav istais. Ja ir istais, tad nejauta vienkarshi zini

Pilnīgi piekrītu maijamaija un pārējām.
Nav jau tāda viena īstā, vienīgā cilvēka. Precas tajā brīdī, kad cilvēks nolemj- viss, es apstājos pie šī varianta, mani tas pilnībā apmierina un citu man nevajag. Protams, ir jāsaprot, ka nekad nebūs tāds cilvēks, kurš 100% ir ideāls bez neviena trūkuma. Tāpēc jāliek lietā veselais saprāts un jāizdomā, vai tas trūkums ir samērīgs ar tā cilvēka labajām īpašībām? Kaut vai banālais piemērs- kas Tev svarīgāk- romantisks vai bagāts? Skaists vai labs? utml. Katrai ir sava atbilde un tāpēc izvēlamies tik atšķirīgus cilvēkus, bet visas esam laimīgas.

Mums mācītājs teica tā- Ja jums ir kaut mazākā šauba, kaut mazākā nepārliecinātība- nelaulājaties baznīcā! Man jau arī liekas, ka par šo svarīgo dzīves soli, ja es to daru Dieva priekšā baznīcā, ir jābūt pilnīgi pārliecinātam. Man sirdsapziņa neļautu jebkad vēl reizi ar citu vīrieti laulāties baznīcā, jo es uzskatu, ka to drīkt darīt tikai vienreiz mūžā.
Ja nav pārliecības, tad var reģistrēt laulību dzimtsarakstu nodaļā, bet pēc kāda laika, kad šī pārliecība parādīsies, tad var papildus salaulāties baznīcā.
Man nebija un nav ne mazāko šaubu, ka tas ir cilvēks, kuru patiesi mīlu kā nevienu citu, kuru dievinu, ar kuru gribu būt kopā, kurš ir labākais, kas ar mani ir noticis, un kurš patiesi mīl arī mani. Un es varu skaļi baznīcā bez jebkādiem sirsapziņas pārmetumiem izbļaut, ka viņš ir mans īstais!
Kā es to zinu? Es to jūtu. Viņam es iešu līdzi uz jebkuru pasaules malu un viņa veselības dēļ esmu gatava ziedot savējo.
Es nezinu, kas būs rīt, to neviens nezin, bet es vados pēc šī brīžā sajūtām un iesaku TEV darīt to pašu.

Basiit - Tu jau pati pateici - "cik pats esmu gatavs ieguldīt attiecībās" manā skatījumā tieši tā ir atbilde par to, vai ir īstais. Es ar savu vīru nebiju nodzīvojusi kopā 10 gadus un pat piecus ne, daži pat teica, ka par agru precoties - mums nesanāca pat 2 gadi kopā, bet zini, man, un arī viņam pilnīgi pietika ar to, ka Tu redzi - kas tas ir par cilvēku, saproti, kas ir tas, kas Jūs vieno, apzinies, ka kopā varat izdarīt daudz... un pats galvenais -VĒLIES ar šo cilvēku kopā veidot savu dzīvi, jo laulības nav apsolījums mūžīgai laime.. laulības ir vienīgi apsolījums kopīgam darbam pie savām attiecībām un savas ģimenes labsajūtas. pajautā sev, vai esi tam gatava. Un ja esi - tad viņš ir īstais :)

Meitenes, paldies par Jūsu viedokļiem un atbildēm! Es tagad zinu, ka neesmu viena ar šādām sajūtām! Un laikam jau viss ir atkarīgs no tā, kā pats sevi nostāda, cik pats ir gatavs ieguldīt attiecībās.

Kā zinu? Nekā! Nezinu vēl joprojām. Vienkārši man ir labi ar viņu.

Es nezinu vai ir īstais, bet es ceru, ka šis ir cilvēks ar kuru es nodzīvošu savu dzīvi. Un dzīvoju ar šo apziņu.
Jā, pirms kāzām nebiju pārliecināta, iepriekšējā dienā sēdēju sēju rozītēm bantītes un raudāju. Teicu, ka man ir paniskas bailes no tā ko daru. mans priesteris smējās un teica, ka tad jau viss Ok, tad jau viss ir pareizi un ir jālaulājas. :)

Basiit, kā Tu zini, ka esi izvēlējusies ĪSTO izglītības virzienu un strādā savā ĪSTAJĀ darba vietā? Kā Tu zini, ka Tev ir ĪSTAIS matu griezums un Tavas mīļākās krāsas apģērbā ir ĪSTĀS, kuras Tev patiešām piestāv? Basiit, kā Tu zini, ka Rimi veikalā iepirktais ekoloģiskais tomāts patiešām ir ĪSTI ekoloģisks? Basiit, kā Tu zini, ka vakardienas labākās draudzenes teiktais patiešām ir ĪSTS un nāk no sirds? Kā Tu zini, ka jaunpieteiktajās politiskajās partijās politiķu izteiktie salkanie nākotnes nodomi ir ĪSTI un Tu drīksti vēlreiz viņiem noticēt? Un tā tālāk un tā joprojām.
Dzīve ir risks.
Un nav nozīmes, vai mēs runājam par tomātiem, matu krāsām, mūsu lolojumu auklītēm, vīriešiem vai dzīvi kopumā.

p.s. es gan gribēju piebilst, ja ir kaut kas ļoti, ļoti nepieņemams, tad ideja, ka laulības mainīs cilvēku, gan ir absurda. Ar to negribu teikt, ka uzskatu, ka cilvēki nevar mainīties, mainīties var, ja paši grib, nevis kaut kādu ārējo faktoru ietekmē!

Basiit, neviens tev nepateiks ir vai nav īstais. Tev ir tas jājūt un jāizlemj pašai! Varu tikai izteikt savu viedokli - mēs nekad nezinām, kur mūsu izvēle mūs aizvedīs - vai tas ir jauns darbs, jauna dzīvesvieta, izšķiršanās par labu vienam vai otram variantam. Mums atliek tikai ieklausīties sevī, un riskēt. Varu pateikt droši, ka man ir zināmi pāri, kuri apprecas pēc dažu mēnešu pazīšanās un liekas, ka tur jau nekas sakarīgs nevar sanākt,bet sanāk, un ui cik labi sanāk, un ir tādi kas nodzīvo 10 gadus kopā, sāk domāt par precēšanos (beidzot) un diemžēl vai par laimi līdz tai nenonākot izšķiras. Un tāds jēdziens "īstais", "lieliskais" katrai nozīmē kaut ko savu - vienai, lai naudu nes mājās, otrai, lai ir jautri izklaidēties, trešajai, lai tikai nedzer, ceturtajai visi kopā utt. Tāpēc sajūti, apdomā vai tev ir labi, vai esi laimīga un mīlēta. Jo kopdzīve nav viegla, ir daudz brīžu, kad jāmeklē risinājums, jārunājas, jāmēģina viss pa jaunam. Bet, ja mēģina un grib lai izdodas, tad arī izdodas!
Laulības ir nozīmīgs solis, un mēs katra gribam, lai tādas ir mūsu dzīvē tikai vienas. Tomēr, visi esam cilvēki, un dzīvē sanāk visādi. Tāpēc, jācer un jādomā viss labākais, lai izdodas kopā sagaidīt sirmās vecumdienas! :)
p.s. un ja tas ir pirmskāzu stess, tad tādas domas, manuprāt, ir normālas. Šaubīties ir cilvēcīgi. Un ieguvēji esam, ja no šaubām izejam ar pārliecību, ka jā, tomēr lēmums ir pareizs! :)