Grūti

Mees arii esam no tiem, kas sad un tad meedz izmest puuku taa izteiktaak, un ja klausiitos visos gudrajos padomdeveejos, kas saados briizzos bijussi klaat un teikussi - jums tiesaam vajag preceeties? - tad mees varbuut arii buutu viens otru pazaudejusi. Un tad man buutu loti, loti zeel. Jo peec kaazaam muusu attieciibas ir tikai uzlabojushaas (loti, loti) un nu jau dziivojam kaa cimdinsh ar rocinu -un ir liela patiesiiba, ka vispirms jadomaa - ko dot otram, nevis - ko no vina prasiit. Tad tas aiziet iistajaa virzienaa. lai visaam izdodas :)
Katraa zinaa - viens taads kontroljautaajums, ko sev uzdot, lai paarliecinaatos, vai lielaas liinijaas viss ir OK - juusu miilotais ir PAR jums, vai PRET? Nu, kaut vai tiiri sadziiviski. Un arii lielaas lietaas. Vai juutat vina attieksmi? Ja PAR - tad viss paareejais ir siikumi un nieki. Ja PRET - nu tad laikam jaapadomaa..

Varu dalīties savā pieredzē - esmu šiem nebeidzamajiem kašķiem izgājusi cauri pusotra gada garumā, daudzi mani draugi teica, nu kāpēc jūs vēl esat kopā? Jūs esat tik dažādi, viņš tev dara pāri, bet nu redz esam, ticēju, ka iemācīsimies viens otram pielāgoties un, ka galu galā viss beigsies labi.
Tagad nu jau pusgadu dzīvojam saticīgi, ar nelieliem kašķiem un var teikt, ka lielākie kašķi beidzās tad, kad sākām viens otru cienīt un uzklausīt un nevilkt zem tupeles. Tad arī tas viss nokārtojās.

šodien braucot transportā pārdomāju....īstenībā tā ir, ka kad mēs zinām kāzu datumu, pārdomājam dzīvi...vai ir labs cilvēks, vai būs labs vīrs, ko domā citi cilvēki par manu topošo, kā būs pēc kāzām, vai nepalikšu viena pie "pie kastroļa ar boršču", vai nesāksies privātīpašuma tiesības(vīrietim), gredzens rociņā liek arī savus uzstādījumus un apliecinājumus, tiesības un pienākumus...
bet tad es lasot "IEVU" ieskatījos rakstā par pazudušajiem draugiem (aizgājušajiem, mirušiem...)un sapratu cik stipri viņu mīlu, cik dārks viņš man ir, cik tie sīkumi ir mazsvarīgi un sirds žņaudzās vien no domām par to...
cieniet, mīliet, runājiet, gaidiet......sirsnīgi pateicos, ka aizsākāt šo tēmu un izteicāt savas domas....
esmu laimīga, ceru, ka ilgāk nekā uz šo dienu!!!

ziniet ko...lai nu kaa...lasot jūsu uzrakstīto, saprotu,ka visi esam tikai cilvēki un ir labie un sliktie brīži attiecībās!un ja jau esam TIK tālu nonākuši, kāzas noteikti nevajag atcelt!arī pēc kāzām būs strīdi,bet mēs tomēr būsim kopā:) Lai veicas!paldies par sarunām...

Man palikušas līdz lielajam notikumam piecas dienas, un iekšā kaut kāds jocīgs miers...

lasu un domāju.....varbūt tiešām to visu nevajag.......
apkārt tipina niķīgs bērns, kuram neļauj ieslēgt veļas mašīnu, nogurušais vārtās pa dīvānu un lūr TV!
vai man to vajag?
nezinu, bet ielūgumi jau sataisīti!

Es lasu un secinu, ka visām mums prasās kārtīgu relaxējošo masāžu un atslābināšanos:) Pārlielku lielais saspringums abos arī nove pie tiem nekam nevjadzīgajiem kašķiem.

es? ņemu pie sirds? kam man tas? nu nee, es tikai iesaku...

Annii,tu to pārāk ņem pie sirds. Mans vīriets prec mani arī ar visiem kašķiem un stiķiem. Un es jau neapgalvoju,ka visu laiku kašķējamies un plēšamies,vienkārši pašlaik tāds periods.

Jā, jā sievišķīgi trauslas... var jau... bet padomā - ja sāk rīkot scēnas, nerunāt... paskatieties uz sevi no malas - vai jūs pašas sevi tādas precētu? Nav jau runa - lūgt palīdzību kāzu rīkošanā, bet nu ja man, piemēram uzrīkotu skandālu - ko mēs šovakar skatīsimies pa TV... un tā katru otro vakaru... es neprecētu... kāpēc gan... sorry - tam nav pilniigi nekaada sakara ar sievishkjiigo trauslumu

nekreņķē, katrs kādreiz var pasūdzēties, tad nav nekas traks ;)

Un jūs mīļās meitenes. vai tiešām esat tik spēcīgas,izturīgas, pacietīgas utt, ka nereizi nepasūdzaties? Man vienkārši tai mirklī bij tādas sajūtas un izjūtas. Un tas ir arī viss. Mēs visas mīlam savis Ruņčukus un gribam viņus precēt. Bet ir mirkļi kad atļaujamies būt vienkārši sievišķīgi trauslas.

pievienojos krisdolei. Es arī nesaprotu dažreiz šeit lasītos komentārus un neviļus uzdodas jautājums, vai tām meitenēm, kas te žēlojas, ir vērts samierināties ar kaut ko, kas liek justies slikti?? Un ja jau gribās to skaļi pateikt, tad jau liek justies slikti. Vai tagad ir vērts domāt par kāzām, ja jau pirms kāzām ir jārisina šādas problēmas. Manā skatījumā tāda uzupurēšanās un visa kā pieciešana nez kā vārdā ne pie kā laba nenovedīs jebkurā gadījumā. Pēc kāzām jau nekas nemainīsies...
Neviens jums ordeni par to nepiešķirs, ka tagad esat kaut ko piecietušas, lai tikai būtu. Varbūt ir vērts nogaidīt liktens sūtītu īsto cilvēku ar kuru vienkārši ir labi un viegli un šādas problēmas šķiet svešas?? Jo pēc gadiem būs jāžēlojas ne tikai par to, ko esat piecietušas, bet arī par iztērēto laiku un tas ir tas, ko atpakaļ nekad nedabūsiet...
Vairāk mīliet sevi!

palasīju komentārus un nevaru saprast-mīļās meitenes, kā jūs taisaties dzīvot pēc kāzām, ja vēl pat neprecējušies par tāāādiem sīkumiem strīdieties? varbūt vajaga ilgāk kopā padzīvot, lai saprastu vai jūs tiešām saderat kopā? man šķiet es par TV programmām u.tml. līetām ar puisi esmu strīdējusies pusaudža vecumā, kad hormoni trako:) nu ne jau taču pieaudzis cilvēks par tādam muļķībām strīdās! es ar savu topošo vīru dzīvoju kopā gadus četrus, tagad gatavojamies kāzām un piedevām gaidam mazuli, bet nekas no tā visa mums neliek kašķēties. norunājām, ka kāzu organizēšanu uzņemšos es un neredzu tur problēmu, nejūtos, ka man kas tiktu uzvelts-man tas padodas un patīk, viņam ne, tad kāpēc spiest cilvēku to darīt? tajā pašā laikā viņš nekad neatsaka, ja vajaga ko līdzēt. viņš šajā laikā rūpējās par citām lietām un viss ir ok. ja mums domas par kādām kāzu lietām nesakrīt, mierīgi to izrunājam, katrs savu viedokli argumentējam un izvēlamies labāko. galvenais ir cienīt vienam otru un mācēt piekāpties (abiem!)...kaut gan manuprāt kārtīgās un īstās attiecībās tas viss notiek dabiski un nav pat jāpiedomā.

man šķiet, ka esmu jauks cilvēks, cenšos visu darīt par visiem 100%... bet attiecībās jūtos slikti, varbūt pat nenovērtēti. viņš tik ātri sadusmojas, pasaka kaut ko sliktu un es divas dienas bēdājos... varbūt viņam jājūt, ka man pievērš uzmanību arī citi puiši...
nezinu kāpēc tā, bet jūtos slikti. visu laiku jābūt tādā super pacilātā, starojošā stāvoklī, jūtu, ka to no manis prasa. bet kā lai tāda esmu, ja viņš niknojas kad runāju par kāzām, bērniem, utt. bet kā cita dēļ tad lai es dzīvoju? ne jau sevis dēļ es daru cik vien spēju...