..domas..

Bet nu cik tad pēc Jūsu, meitenes, domām var sastādīt tā ikmēneša summa, lai uzturētu bērnu. Jo mans vīriņš arī pret bērnu pagaidām tieši naudas dēļ...man jau liekas, ka ja būtu mazulis, tad jau savilktu to jostu...

Mums ar topošo vīriņu jau pirms gada ienāca prātā doma par mazuli....bet vēl līdz šodienai mazulītis nav pieteicies....skumji...Tāpēc, ja ir parādījusies tāda doma un vēlme, labāk to īstenot...Jo uzskatu, ka skola un citas lietas ir savienojamas....par to liecina drauju pieredze...

es radiem un draugiem kas kriit kraagaa ar jautaajumiem nu kad tad buus beebis parasti atbildu - ja tik ljoti grib beebuku - lai tik taisa augshaa pashi! mees saveejo taisiisim kad mees gribreesim... :) citreiz pat visai pikti atceertu - vai tad jus gribat lai mees pie vinja taisiishanas kjeramies tuuliit un tepat?

patiesiibaa pirms pusgada jutos taapat kaa vicina - domaaju un baidiijos, gribeeju un shaubiijos. neteikshu ka visas shaubas ir izzudushas, nee, veel joprojaam ir! tachu nu jau taas shaubas skan shaadi - ko es dariishu kad manam mazulim buus gads un man buus jaatgriezhas darbaa. vai njemt aukliiti, vai kaa vispaar cilveeki tiek galaa shaadaas situaacijaas... ai ai ai! sociaalaas garantijas ir iekraatas, viirs man praatiigs un gaadiigs cilveeks, maajoklja jautaajums pagaidaam tiek risinaats. arii mees pagaidaam iireejam 1istabas dziivokli, vispaar jau muusu 43 m2 atrastos vieta arii ziidainja gultinjai, bet kaiminji mums taadi trokshnjaini... visu laiku ir dazhaadi bet bet bet. un arii iekshaa kaut kas chukst - gribu mauliiti, gribu beerninju...

taa nu mees noleemaam visu atstaat dziives rokaas - drosho, pamatiigo kontracepciju esam aizstaajushi ar taadu pavisam viegli apejamu kontracepcijas metodi, nu pagaidaam neviens veel nav pieteicies, bet kas zin...
nessen satiku kaadu cilveeku ar speejaam paluukoties arii neredzamajaa - vinja man jautaaja - tu esi staavoklii? teicu - nee. uz to vinja atbildeeja - driiz buusi!
nezinu vai tas buus shomeenes vai peec 3 meenshiem, bet domaaju - ka tuvaakaa gada laikaa shis jautaajums noteikti pats atrisinaasies! :)

vicina - es tewi diezgan labi saprotu. lai arii es jau juutos gatava, jau gribu mazuli, doma ka es vareetu jau buut staavoklii izraisa paniskas bailes. es domaaju - tas ir tikai normaali shaubiities, arii baidiities. tas tikai liecina katu to uztver pavisam nopietni! un tas noziimee ka tu tiksi galaa! visi cilveeki speej tikt galaa ar saviem mazuljiem - muusu vecaaki vareeja...rinjkjii apkaart ir tik daudz gjiemenes ar beerninjiem, vai tad mees ar kaut ko sliktaakas? bet shaubas ir shaubas...

mans viirs...nu vinjsh neizraada tik lielu veelmi peec mazulja, bet ja nu tas pieteiktos - es esmu paarliecinaata ka vinjsh priecaatos. jaa, maajoklja jautaajums, materiaalaa stabilitaae satrauc vinju, bet viirieshiem teeva jutas taa nopietnaak saak rasties tikai tad kad mazais jau ir klaat. ja vien viirietis ir iistais - domaaju ka priecaasies par mazulja pieteikshanos tad kad tas jau buus fakts.
maneejais - nu maneejais jau ir samierinaajies ka beebuks buus driizaak nekaa vinjsh grib. uz ko es parasti saku - "ranjshe sjadish, ransjshe vidjish" :D:D arii 30 gados mees jutiisimies tik pat jauni un gribeesim buut briivi kaa putni gaisaa, mums gadi neko nemainiis. bet var jau buut briivs putns ar visu mazuli pie rokas.

p.s. man 25... un es pievienojos antikarjeristu pulcinjam! :)

Lai krustēvs pagaida, kad mazulim varēs sākt mācīt gan staigāt, gan lasīt, gan uz meitenēm vai zēniem skatīties :) :)- tagad jāiztiek tikai ar suņuku :)
Ceru, ka izdosies jums mājiņu ātrāk uzcelt, bet tiešām - jūsu bēniņam vēl pāris gadiņus lielus plašumus nevajadzēs, katrā ziņā izskraidīties svaigā gaisā arī varēs, kad jau trijatā brauksiet zemes gabalu no krūmiem atbrīvot :)

nu ja - vīrs negrib, lai bērns aug mazā vienistabas dzīvoklītī, kur mēs visi būtu saspiesti... viņš grib, lai bērnam ir daudz vietas, kur izskrieties! bet nu pirmo gadu jau tāpat bēbis nekur tālu nevarēs aizskriet.....

vissmieklīgākais ir tas, ka mūsu bērnam jau ir krusttēvs, kas pieteicies gādāt gandrīz par visu! :D gandrīz katru reizi, kad satiekamies, prasa, kad būs :[ un ar tādu žēlumu, nevar sagaidīt.... bet nu tagad krusttēvam ir jāsamierinās ar spalvainu krustdēliņu (mūsu sunīti), ko viņš palūdz 7dienās pie sevis,un tad abi dauzās un iet garās pastaigās gar Gauju! un jaungada naktī iemācīja manam suņukam "sēdēt!" :D

:) Tur Tev un Tavai mammai taisnība :) Arī es tagad 100 km katru dienu uz darbu braucu.. Bet daru to ar prieku, jo atgriezties varu savā mājoklī. Vēl pirms pus gada dzīvojām komunālajā dzīvoklī, kurā tiešām nevēlējos, lai mans bērniņš aug. Varbūt tieši tādēļ arī Tavs vīrs nevēlas šobrīd bērniņu.
Bet es zinu, ka iespējas noteikti arī atrastos agrāk sagādāt bērniņam visu to labāko, ja reiz viņš būtu pieteicies. Tieši tā- jo vairāk jāizdara, jo vairāk arī paspēj :)

es piekrītu, ka vajag dzīvē pamatu zems sevis, taču ne vienmēr notiek kā ieplānots.mana draudzene arī pirms kāda laika bija pārliecināta,ka bērniņu "varēs atļauties" tikai tad, kad būs izglītība iegūta, māja uzcelta un laimīgi precējusies, taču viņai nenotika viss kā iecerēts, pēkšņi pieteicās bēbis.viņa bija gan pārsteigta, gan laimīga. šobrīd viņa gaida, kad mazulis nāks pasaulē.un viņai nav nekas dzīvē tā pa īstam sakārtots-paņēma akadēmisko, vīrietis dzīvo un strādā Vācijā, bet viņa ir bezgala laimīga.viņa man ir vairākkārtīgi teikusi, kā lemts notikt, notiksies.nevajag plāto, bet gan dzīvot līdzi notikumiem, kādus dzīve mums piespēlē, un es viņai piekrītu...

man ļoti patīk manas mammas krusttēva teiciens: "kurš negrib - meklē iemeslus, kurš grib - meklē iespējas!"
tāpēc es vīram saku, ka ar visu tiksim galā, vajag tik meklēt iespējas!!! bet nu ietiepies tāpat.... es viņu saprotu - grib nodrošināt pēc iespējas labākus apstākļus bērnam, bet viss nāks ar laiku. ja pieteiktos bērniņš, ar divtik lielu sparu visu darīt un viss būtu ātrāk!

un man arī ir tieši tas pats skrējiens - no rīta sešos ar lielām mocībām ceļos, braucu uz darbu, vakarā septiņos esmu mājās pārgurusi (jo katru dienu braucu no siguldas uz rīgu un atpakaļ - ceļš ļoti nogurdina..), tad uztaisu vakariņas un pēc tam ir tāds besis, ka vienīgais - gulēt.. un tā jau ir pusotru gadu - ļoti vienveidīga rutīna, kuru tā vien gribas nomainīt. mājas darbiem un izgulēties paliek tikai 6diena, jo 7dienās braucam uz mūsu zemes pleķīti to tīrīt no krūmiem, lai ir kur māju celt

Jā Līgaviņ, tev laba filozofija!! Gan par to dzīves izmainīšanu gan par darbu! Tur nu tev 100% piekrītu!
Bet man tāpat kā innnei, no sākuma jānokārto pamata lietas dzīvē, lai mazulītim būtu tētis un mamma kas savas attiecības ir oficiāli visiem pavēstījuši par nopietnām un vietiņa kur dzīvot, jo tas nu mums ir primārais jautājums, tā kā pašreizējo dzīvokli īrējam, tad takā gribētos savu miteklīti, lai tāda pamata sajūta! Kad tas būs sākts kārtot, tad varēs arī domāt par kāzām un tad jau par maziņo! Liekas jau ka dikti daudz vēl jāpadara, bet mēs jau zinām, kā tas laiks skrien, tā ka pienāks jau viss kam jāpienāk!!! :):)

Es tādā veidā mierinu sevi par to, ka mans vīrietis vēl nedomā par kāzām! :( Bet gan jau!!

Gadiņi iet, mēneši skrien un dienas lido, bet mēs jau ar nekļūstam jaunākas. Un, iespējams, ka ar pirmajiem mēģinājumiem tikt pie maziņā neizdodas un pēc tam tam brīnumam vēl jānobriest 9 mēnešus...
Pati esmu vecāku vecumdienu bērns, tāpēc gribās saviem bērniem dot jaunāku mammu. :)

Es ar ar tādiem jautājumiem mēdzu mocīt savu līgavaini.. Īpaši man visu laiku liekas, ka viņam tā doma ir "dzīvosim kaut kad vēlāk..."- es vismaz tā iztulkoju.
Bet, ja reāli salīdzina laiku pirms gada, diviem un tagadni, tad maniījies tiešām ir daudz kas.. :) Katrā ziņā esmu daudz gatavāka bērniņam gan morāli, gan arī materiāli.

ui! man tas pats! pirms gada vēl būtu asaras pa gaisu, ja bērniņš pieteiktos.. šobrīd priecātos, bet respektēšu mīļotā domas, tāpēc atļaušu viņam skolu pabeigt, dzīvokli beigt remontēt un mani par sieviņu apņemt :) un tas gadiņš-pusotrs TIK ātri paies.. :)

Man vienu vakaru aizgāja tādas lielās pārdomas par un ap dzīvi kā tādu - radās visādi filozofiskie jautājumi ar kuriem izbesīju savu mīļo puikiņu - viņš jau nabags pusmiegā un es tik močīju vaļā savus jautājumus :) Un tad arī aizgāja par to - kas mainīsies pēc 2 gadiem, kas būs citādāk pēc 3?.. Dzīvojot tā pat kā dzīvo tagad - nekas jau īsti nevar mainīties... Kāpēc kaut ko gaidīt, ja var tagad ( ne tikai par bērniem, bet vispār) Vienīgi, kas mainīsies, būs gadi... Uttt...uttt... Ja cilvēkam ir kādas idejas, kā situāciju uzlabot, ja uzsāk savu biznesu utt., tad okei - tas ir saprotams, bet ja nav pat domas par kaut kā mainīšanu savā dzīvē - ko vēl gaidīt? Kad notiks brīnums!? :) Nu, lūk - tādā garā safilozofējos, arī par to, kāda jēga no tā, ka cilvēks ceļas agri no rīta (kas lielākajai daļai sagādā nepārāk labas emocijas..), iet uz darbu (kur pavada savas dzīves lielāko daļu..), tad brauc mājās (noguris...), paēd, kaut ko bišķiņ pašiverē, teorētiski varētu vēl padarīt kaut ko foršu, bet ir tik noguris, ka vienīgais, ko gribas darīt, ir ielikties gultā. Un tā no rīta sākas tas pats - tāds žurku skrējiens vien sanāk. Sviests. Un tam jaukajam un labajam, kam visvairāk vēlētos nodoties, paliek tik maz.
Bet nu - patiesībā jau nemaz tik slikti ar` nav, vienkārši citreiz nogurstu no tā, ka visu laiku kaut kas ir jādara, kaut kur jāskrien, kaut kas jābīda tajos brīžos, kad vienkārši gribētos teiksim - pabūt mājās, padarīt mājas lietas vai aizbraukt uz laukiem, vai ... Nu, tā kaut kā.

Zini, vismaz man personīgi liekas, ka vienmēr var atrast atrunas, lai tikai nedarītu to vai to!!! Un kā jau teici, ka vienmēr jau var teikt, ka nav labi, ka vēl vajag nostabilizēties finasiāli, bet gala beigās, tad jau neko jaunu nevaram sākt!! Jo nekad jau nebūs tik labi, lai negribētos lai būtu vēl labāk!!! :):)

jā, patiešām ļoti jauka un mīļa diskusija mums te izvērtās :]
es pag.naktī pat aizmigt nevarēju, tik ļoti domas bij pārņemtas par bērniņu..... dažreiz jau gandrīz līdz asarām.. es jau arī vislaik saku vīram, ka nekad nebūs tā, ka nauda pietiks, vienmēr gribēsies vairāk! nedomāju, ka pašlaik slikti dzīvojam - nav tā, ka kaut kas trūktu un mēneša beigās lasam pēdējos santīmus. un man galīgi negribas gaidīt vēl pāris gadus, es nesagaidīšu!!! :D (bet nu kas gan cits man atliek...)
pirms kāda gada man vēl nebija tik lielas vēlmes pēc bērniņa, bet pirms kāda pusgada notika tāds kā "klikšķis" ka vajag un viss!!! ir jau tāda stadija, ka veikalos redzu tikai bērnu drēbītes un rotaļlietas :D Bet nu vīrs uzskata, ka vēl neesam tam gatavi materiālajā ziņā......