Cik ilgi var patruēt noslēpumā sareģistrēšanos zaksā?

Mēs sarakstījāmies pa kluso,bija daudz apsvērumi, viens no tiem, lai netiktu taisīta liela brēka un lai mēs to dienu varētu pavadīt kā gribam. Mums ar bija doma slēpt no visiem gadu, jo uz 1. gadu taisām lielo baļļuku ar visu balto kleitu utm, bet protams, ka jo tuvāk nāca, jo sapratām,ka tas būs nereāli slēpt (jo uzvārds nomainīts un gredzenus tak ar valkāt gribās), tā nu 1. dienā pēc sarakstīšanā pateicām vecākiem, ali viņi ir 1. kas uzzina. pēc tam jau aizgāja ritenī, darbā iesniedzu papīrus, bankā, tā nu visi cits no cita ar uzzināja. :)

Nu, es vairāk runāju par kāzu dienu, ka katrs pāris pats var izvēlēties aicināt visus radus, draugus paziņas vai neaicināt pilnīgi nevienu. Par gadiem ilgu slēpšanu, protams, nav skaidrs, kas var tā likt rīkoties diviem pieaugušiem cilvēkiem, bailes no vecāku pretestības, no bijušajiem laulātajiem vai bērniem? Mēs jau nezinām autores stāstu...katram savs tā teikt.
Bet filozofējot par faktu, jā, redzi, ja mans bērns apprecētos pa kluso UN gadiem man to neteiktu, acīmredzot kaut kur tā būtu arī manis pašas vaina, ka mans pieaugušais bērns kaut kādu iemeslu dēļ nespēj man uzticēties un neuzskata par vajadzīgu savu māti painformēt par tik skaistiem jaunumiem.

rutux - ar redzesloku te nu gan nav nekāda sakara..

misis - padomā par tīri sadzīviskām lietām, kā tu turpmāk sauksi savu "vīru" citu klātbūtnē? draugs? mīļākais? un cik ilgi tā?
vienmēr, kad tev būs jāsaskarās ar dažādu formu aizpildīšanu (jauns, darbs, valsts iestādēs anketas, vsaa, nav svarīgi kur), ko tu tur rakstīsi? ka esi vai neesi precēta? un ja nu ieraksti, ka esi, un pēc tam kāds ierauga... tā gan būtu jautra situācija:D +visur tak ir jāapliecina ar parakstu rakstītā patiesumu, tā ka melot ar būtu stulbi...

un tev tiešām ne ar vienu negribētos padalīties šajā nozīmīgajā solī, ka esi kādam devusi JĀ vārdu, ka esiet nolēmuši veidot ģimeni, ka esiet solījuši viens otram būt kopā līdz mūža galam utt.... un kad piedzims bērni, no viņiem arī slēpsiet, ka esiet precējušies??

nezinu gan kādas jums ar ģimeni ir attiecības, bet ja tās ir daudz maz normālas, tad jubkuri tuvākie cilvēki noteikti apvainosies, ja netīšājm pēc gada vai diviem uzzinās, ka jūs taču esiet precējušies...

un kad tad tu domā pateikt??? jo ilgāk laiks pēc kāzām paies, jo tas būs grūtāk ..

Nu re,, jūs taču pateicāt. Un te ir tā starpība. vecāki zina un pieņem šo nostāju, nevis nezina neko.
Zinot vīratēvu nostāju, mēs viņam arī pateicām kādus 2 mēnešus pirms kāzām, kad reāli viss bija izlemts. Viņš sākumā apvainojās, paziņoja, ka nenāks.... Teicām OK.. viņa izvēle. Tad apvainojās otrreiz un teica, ka nāks :D (viņam patīk zīmēties un fakts, ka neuztraucāmies, ka viņš nebūs kāzās, viņa godam bija par daudz, tāpēc nolēma zīmēties kāzās :D )

Kad mans onkulis slepus apprecejas,mana vecamamma bija tik loti aizvainota,vini tacu blakus dzivo n-tos gadus,un tomer,vismaz vinai jau vareja pateikt....,vel tagad nu jau cik gadi pagaja,vinai aizvainojums ir ieksa!
Tapec,skaties pati cik daudz Tev sie cilveki nozime,lai vini ieksa nejut pamatigu rugtuma devu vel ilgi pec tam!

cik laimīga tu būsi, ja tavi bērni no tevis to slēps?
es tiešām negribētu, ka dienās mani bērni kaut kur klusībā apprecētos un tad vēl piecus gadus no manis tio slēptu...
nav jau runa par to, ka vecāki sāks organizēt kāzas bērnu vietā, pēc saviem ieskatiem, bet nu ļaut piedalīties vismaz svinīgajā ceremonijā, ja negrib rīkot viesības , būtu elemenentāras cieņas izrādīšana pret savu ģimeni - kā tu vari veidot jaunu ģimeni, ja necieni ģimeni, no kuras tu pats nāc...
nu labi ,tās tādas manas izjūtas

Man savukārt žel tādu bērnu, kuru vecāki kaut tika domās paģērē no tiem kaut kādu pateicību par audzināšanau un rūpēm kāzu svinību veidolā. Pilnīgs absurds. Ja mans bērns atradīs otru pusīti, ko no sirds mīlēt un kas viņu no sirds mīlēs, es būšu laimīga, neskatoties uz to kādas kāzas tie abi sarīkos.
Bet, nu, pēc dažām iepriekšējām tēmās, diemžēl redzams, ka daži vecāki to tik vien gaida, kad jaunie par kāzām paziņos, lai varētu sākt komandēt un rīkot, kuru tanti aicināsim, kuru ne, kādu galdu klāsim, kādu mūziku ņemsim...

Ketta, mēs jau nevaram zināt, kāda kuram situācija, cik ļoti "vecāki cenšas audzina, dod visu cik vien spēj" atbilst patiesībai (es tā, protams nedarītu, bet katram savs).

Bet vēlreiz lieku pie sirds, ka laulība nav tikai smuks gredzentiņš un jauns uzvārds, tam ir arī nopietns juridisks svars.

man godīgi sakot, žēl vecāku, kam tādi bērni, kas skrien pa kluso precās un tad vēl slēpj to visu...
kaut kā nenormāli- vecāki cenšas audzina, dod visu cik vien spēj, un te nu bija pateicība...
nez vai jums patiks ,kad jūsu bērni ar jums izrīkosies tieši tāpat...

Slēp VISPĀR ka esi apprecējies nav nopietni. Tam piekrītu. Mēs slēpām faktu, ka taisamies precēties un kad pienāca (mūsuprāt) īstais laiks, tad tiem, kurus gribējām tai dienā redzēt, paziņojām. Sestdien bija paredzētas kāzas, ceturtdien uzzināja vecāki, piektdien darba kolēģi (jo pirmdienu un otrdienu gribēju ņemt brīvdienu), pārējie pēc kāzām. Zaksā bijām tikai divi vien, jo no ceremonijas atteicāmies. Uzaicinātie viesi sagaidīja mūs mājās.

es arī par respektu un domāju, ka JA Pateiktu - mēs precamies, bet gribam to 2vatā, tracis nebūtu tik liels, kā gadījumā, kad noslēp faktu vispār. es pat nezinu kad tas nāca gaisā... liekas pēc kāda pusgada vai vairāk...

galu galā, kas slēpjams no vecākiem faktā, ka tagad dzīvo kopā nevis tāpat, bet precētI??? nav jau runa par izkladzināšanu visai pasaulei, bet elementāri mammai un tētim pateikt jau it kā varētu

Mēs vēl tikai taisāmies rīt braukt iesniegt ziņojumu, bet par to jau zina vecāki, daži draugi, vīram kolēģi..
Bet mums cits gadījums, mums jau ir mazais un visi gaida mūsu kāzas :)

Vieni par savām kāzām ir gatavi kliegt pa visu pasauli, citi negrib lai to zina. Nav pareizi un nepareizi. Ir tikai tā, kā to grib paši vaininieki. Ja godīgi, mēs pat kāzas negribējām.Gribējām tikai sarakstīties. Zinājām, ja to pateiksim vecākiem, sāksies! Tas jāaicina un šitais jādara tā. Sāks stāstīt pa labi un pa kreisi (viņus labi saprotu). Negribējām visu to bardaku un teātri. Viesus arī izvēlējāmies tikai pašus, pašus tuvākos. Izvēle bija sadistiska. Mums pat vedēju nebija.

sicilia

Ai, es vienalga nesaprotu vecākus. Ir jārespektē bērnu viedoklis. Lai kāds tas būtu. Ja vēlas apprecēties pa kluso, lūdzu. Man galvenais lai viņi ir laimīgi.

Zvirbulēns

Es nekā stulba tajā neko nesaskatu. Bet mums katram ir savs redzesloks.

šķiet dikti muļķīgi precēties un slēpt to no draugiem un radiem,
vispār nesaprotu, kas tajā visā ir slēpjams, mēs to stāstam visiem, neskatoties uz to, ka pat uz kāzām neaicinam:)
priekš kam vispār precēties, un tad domāt kā to noslēpt no apkārtējiem...

nepārej vīra uzvārdā un nenēsājiet gredzenus un dzīvojiet laimīgi, neviens pat neuzzinās, ka esiet precēti.. pašiem tas neliktos stulbi?