Cik gados būtu ieteicams precēties?

Man bija tieši tāpat... mēs tikai paspējām apprecēties pēc 4,5 gadu ilgas kopdzīves un pavisam drīz pēc tam viss izjuka..

nu re - es ar pievienojos kaamitis un njauu:):):) tā ka, domāju, 19 gados nav vēl ko sasteigt. Lai gan brīdī, kad esam samīlējušās līdz ausīm - rozā brillēm cauri neredzam, bet pēc gadiem 2-3 tās tomēr kļūst caurspīdīgākas un varam saskatīt arī mīļotā trūkumiņus - neviens taču nav ideāls. Un brīdī, kad atskārsti, ka ar tiem vari sadzīvot un tie tev dzīvi negandē - nu tad gan - precamies, ja vēlamies būt kopā arī oficiāli:) Man 26.

man tieši tāpat kā kaamitis- "19 gados man arī bija attiecības, kopā bijām 4 gadus, likās - jā, mūža mīla. Kad bija MAN 21 - izšķīrāmies. Tagad atskatos un domāju - pareizi vien bija, ka nekas netika sasteigts utl. Tagad esmu laimīga citās attiecībās :)"

bet mūsu vecāki??? Lielākā daļa precējās ap 18, hmmm jā bet sanāk pretruna cik no viņiem vēl dzīvo laimīgā laulībā???
Šķiet, ka atbildi uz šo jautājumu nesaņemsi... būs gan pozitīvas, gan negatīvas atsauksmes...
Un vai jūs esat mēģinājuši kopā padzīvot??? Ir bijuši pāri, kas to vienkārši nespēj...

Es ar savu topošo biju gatava precēties gan 19 gados, gan, pašsaprotami, arī tagad, pēc turpat jau 8 gadu kopdzīves. Kāpēc tad reāli tikai tagad? Tāpēc, ka tagad patiešām esam tam gatavi - abi. Līdz ar to, es teiktu, ka būtiskākais ir, lai abi tam ir gatavi un tas ir pārdomāts solis!

Atceros sevi 19 gadu vecumā, man pat prātā nebija domas par precībām, kāds puisis man piedāvāja kopdzīvi un tas jau likās traki. Un labi, ka tā, jo esmu paspējusi pa ballītēm izdancoties, izstudēties un saprast, ko dzīvē vēlos.
Tajā pašā laikā mums rados viena tante 17 gadu vecumā pret vecāku gribu apprecējās un nodzīvoja garu, bagātu mūžu ar savu īsto un vienīgo, līdz nāve tos šķīra. Tamdēļ piekrītu meitenēm , kuras uzskata, ka vienas atbildes uz šo jautājumu nav, katram jāklausa SAVAI sirdsbalsij!

Es par sevi nevarētu teikt, ka man briedums kā klikšķis būtu iestājies pēc bakalaura, maģistra grāda saņemšanas vai darba gaitu uzsākšanas. Pamatuzskati, vērtības un attieksme pret dzīvi man tagad ir tādi paši kā uzsākot studijas vai darba gaitas.

Ja šķērslis ir finanses, tad labāk pagaidīt, kamēr paši varēsiet sev kāzas nofinansēt un tad... Jo būtībā jau nav nozīmes, cik gados. Atļaušos pat teikt, ka nav nozīmes arī "papīriem", "zīmogam pasē", ja vien ir mīlestība! Kopā jau var būt tāpat, kopā "augt", kopā visu sasniegt.

Tā bija mums - iepazināmies, kad bija 19 abiem, jau pēc mēneša mans topošais jokoja, ka varētu mani precēt:) kopā esam gājuši cauri daudz kam, "izēsti arī tie pudi sāls" utt., esam "pieslīpējušies" viens otram, pamazām "iekopuši" kopējo dzīvesvietu un mīlestība šo gadu gaitā ir tikai augusi kopā ar apziņu, ka nevarētu iedomāties sevi kopā ar kādu citu...:)

un nu arī pēc 5 gadu kopā būšanas "joka pēc" ir izdomāts, ka vajag kāzas, godīgi - jo gribās to foršo tusiņu:), kam arī būs sakrāta pašu pelnītā naudiņa....

Jā - un piemērs iz dzīves - mana draudzene ar draugu ir kopā jau arī vairāk kā 5 gadus, bet neprecās, kamēr nav pašiem sava dzīvesvieta, jo uzskata, ka būtu muļķīgi pēc kāzām turpināt dzīvot pamīšus pie vecākiem....
un vēl - cik atceros sevi 19 gados - uh, pavisam cita domāšna un dzīves uztvere:)

bet - mana kursabiedrene 2. kursā apprecējās - dzīvo laimīgi, viss ir ok:)

tā ka - ļoooti individuāli, galvenais mīlestību un tad viss pārējais ar laiku būs;)

ES uzskatu, ka precēties var tikai tad, kad ir finansiālā neatkarība no vecākiem.
Un jāprecās tad, kad ir morāli nobrieduši cilvēki. Bet tas katram citā laikā iestājas. Tomēr tas briedums parasti iestājas, kad cilvēks ir beidzis mācīties, ir sācis strādāt. Tad arī intereses ir nostabilizējušās un attieksme pret dzīvi.

Es būšu no tām, kas ieteiks nogaidīt.
19 gados man arī bija attiecības, kopā bijām 4 gadus, likās - jā, mūža mīla. Kad bija mums 21 - izšķīrāmies. Tagad atskatos un domāju - pareizi vien bija, ka nekas netika sasteigts utl. Tagad esmu laimīga citās attiecībās :)
Zinu, ka te forumā daudzas meitenes draudzējas ļoti ilgi - gadus 5-8 un ilgāk un tikai tagad nolēmušas precēties. Ar laulībām nav kur steigties - to paspēt var vienmēr! :)

+vel uzskatu,ka, pirms pienem sadu lemumu,ir jabut kkadai dzives pieredzei,apjausmai.
un citam tada var but ari jau 18 gados,citam vel nebus 30.

Mans uzskats, ka tāda noteikta vecuma nemaz nav - kaut 18 vai 88 gadu vecumā, galvenais, lai pāris jūtas gatavs tam un apzinās šī soļa nopietnību. Protams, var ilgi diskutēt par finansēm, neatkarību utt., bet tas arī, lai paliek katram pēc saviem uzskatiem.
Vienīgais kritērijs, ko es izvirzītu ir draudzēšanās vai arī kopdzīve kādu laiku pirms kāzām. Katram šis laiks ir individuāls - citi dzīvo gadu, citi piecus, septiņus gadus kopā pirms salaulājas. Uzskatu, ka tas ir svarīgs moments pirms pieņemt šo atbildīgo un mīlestības pilno lēmumu būt kopā priekos un bēdās visu mūžu.

hmmm....dīvains jautājums! tagad kad tūlīt jau 25 gadi būs sasniegti- viss ir sasniegts, to, ko vēlējos tavos gados- ir gan darbs, gan īpašums, gan iegūti grādi, gan daudz maz normāla stabilitāte!! un mēs to esam sasnieguši kopā pat nebūdami precēti- tagad ir lielāks gandarījums, ka varam atļauties kāzas par saviem līdzekļiem. nevarētu iedomāties kā kāzas sponorē vecāki
domāju ka 19 gados nav jāprecas, bet zini tas ir subjektīvi...tāpat kā citi dzemdē 16 gados ...