Cik gados būtu ieteicams precēties?

19 gados jau 3 gadu kopdzīves stāžs? Man tas liekas par traku. Bet nu O.K. tikai manas domas, tomēr vidusskolā dzīvot kopā ar puisi tā nu ir cenšanās pārāk ātri kļūt pieaugušai.

Piekrītu 100%. Tieši manas domas :)))

Piekrītu un nepiekrītu Tevis teiktajam. "19 gados cilvēks ir knapi izripojis no savas vecāku ligzdas... vīt uzreiz savējo" - es 19 gados jau biju ar 3 gadu kopdzīves un darba stāžu, pieļauju, ka ne es vienīgā tāda.
Cilvēki ir dažādi, sajūtas ir dažādas. Cits jaunības dullumā neatšķirs mīlestību no mirklīgas aizraušanās un būs šķiršanās, cits varbūt sajūt to īsto cilvēku jau 18 gados.
Cik cilvēku, tik viedokļu un situāciju.

man patika,ka man teica reiz pasniedzeja-ir jaizbauda visi civiltiesiskie stavokli.
tas tads pamelns humors.:)
vajag preceties!nu nav tada konkreta vecuma.nu nav.reizem varbut tas dzives rudijums ari trauce-tu zini,kur lien ieksa:)
ka jut,ta ari jadara.bet,ja dara,tad no sirds un ar parliecibu,ka cinisies bridi,kad to vajadzes darit.

Protams, ir sakaisti salīdzinājumi par vecākiem vai vecvecākiem. Bet jātcerās, ka tagad ir citi laiki, cits dzīves ritms, temps un tikumi. Tagad viss notiek daudz vieglāk. Var teikt pat vieglprātīgāk. Agrāk laulības tika uzskatītas apr mūža projektu. Protams, arī tagad, sakot viens otram - jā, mēs domājam tāpat. Bet, šķiet, ka tagad ir daudz vieglāk pateikt - visu gaišu. Agrāk cilvēki cīnijās par savu mīlestību, ģimeni - otru cilvēku. Tagad - ja paliek grūti, ej projām. Kaut vai - pilni mediji ar ziņām, kas ko pametis, kas ko piekrāpis, apprecējis un pēc mirkļa izšķīrušies.

Tāpēc lēmumus par laulībām, bērniem utl vajag apsvērt ļoti nopietni. 19 gados cilvēks ir knapi izripojis no savas vecāku ligzdas... vīt uzreiz savējo. Bez dzīves pieredzes, tādā pūkainā un komfortablā vidē. Mazliet tomēr neatbalstu. Jo ja nebūs savs daudzums zemes apēsts, viss būs noticis viegli un jauki - saskaroties ar kaut kādām ikdienas lielākām vai mazākām problēmām, nepieredzējušies jauniešiem tas var novest pie beigām.

Nezinu vai man sanāca uzrakstīt, ko es domāju... bet, kā jau iepriekš minēju - apprecēties vienmēr var paspēt. Bet pirms to darīt - ir jāiegūst zināms dzīves rūdījums.

pēc manām domām, tai materaiālajai stabilitātei, kura te tika ļoooti bieži pieminēta, īsti nozīmes nav. atcerējos par saviem omīti un opīti, kuriem, laulības dzīvi uzsakot, nebija absolūti nekā. nedz savu māju, nedz kāda starta kapitāla. tikai viņu vecāku sagādāta tā saucamā pūra lāde, kurā bija gultas veļa, daži ēdamrīki un drēbes. kādu laiku padzīvojuši pie saviem vecākiem, tad jau atraduši paši sev mājiņu. un nu jau 46 gadus kopā!!!

*tātad, manuprāt, nav nozīmes ne vecumam, ne naudiņai (protams, ka ja tā ir, tad viss sākās viegālk), bet tikai abu gribēšanai un pārliecībai, ka tas ir īstais cilvēks, ar ko kopā gribēsies cīnīties ar visām grūtībām, ko dzīve liks uz abu ceļa.

Manus vecākus liec mierā, esmu labi audzināta:)
Bet tas, ka Tu uztver reliģijas "aizskaršanu" pārāk saasināti, gan ir fakts.

Tev trūkst vienkārši takta, bet..., lai nu paliek. Audzināšanu dod vecāki, nevis vortāli.
Veiksmi Tev !

Jau sen neeksistē tēmas, par kurām nesmejas:)

Mani neaizskāra, jo nepazīstu Tevi...
Sākumā, kur runa par dzīvošanu pēc baznīcas likumiem. Tev tas šķiet smieklīgi. Es uzskatu, ka tēmas - reliģija, rasisms utt., ir tās par kurām nesmejas.

Laurel- paldies par sveicieniem :)) patīkami saņemt :))))

Par tēmu- šobrīd smejos, ka es jau gadus 4-5 varētu būt precēta sieva, ja vien nebūtu atraidījusi tos vīriešus :)) tos mistiskos vārdus gan izteikt dzīvē ir paspējis tikai mans nu jau topošais vīra kungs, bet zinu, ka divi citi puiši arī tam ir gatavojušies. Viens pat gredzenu jau bija nopircis- nav ne jausmas, kur to lika, jo par to gredzenu uzzināju tikai pēc šķiršanās. Pat nezinu vai tobrīd tam būtu piekritusi, visticamākais ka nē... līdzīgi kā briljantins, arī man ar savu tagadējo draugu viss attistījies strauji un gana strauji arī pieņemts lēmums kļūt par laulātu pāri, bet es vienkārši jūtu, ka šis ir tas cilvēks....

Man jau liekas, ka nav starpības- cik gados precēties. Galvenais ir jājūt, ka ir īstais :)

Un kā saka mana mamma- man tavā vecumā jau divi bērni bija :)))))))))))

Godīgi sakot es arī priecājos, ka neapprecējos ar savu iepriekšējo puisi. Sākām satikties ar viņu, kad man bija 17. Viss likās ļoti nopietni un domājām arī par ģimeni un bērniem. Satikāmies ar viņu kādus 3-3,5 gadus. Diemžēl šo gadu laikā mūsu saskaņa ar vien vairāk sāka šķobīties, jo es iestājos augstskolā, manas intereses mainījās. Bet viņš tā arī palika ar arodskolas domāšanu. Mums galīgi nesaskanēja, diemžēl. Cilvēks bija ļoti labs, bet viņam pat tagad galvā ir vieni tusiņi un dzeršanas, kaut gan es tam tusiņu laikam jau sen esmu pāri. Tāpēc arī atbalstu kāzas vēlākā vecumā, jo 18 gados visi ir relatīvi vienādi. Nevienam nav darbs, nav nekāda izglītība. Protams, ne jau tikai augstskola maina cilvēku. Tas atkarīgs no katra paša - cik daudz viņš lasa, par ko interesējas. Ar to visu es grib\eju teikt, ka gadiem ejot uztvere mainās un tie, kas ir saderīgi skolas laikā var nebūt vairs saderīgi tad, kad viņiem būs 25. Bet nu tas kā kuram, protams ;o)

Nu precēties tik agri ar domu, ka var izšķirties, gan nebūtu prātīgi (nav domāts par autori, bet zinu dažas, kas tā dara). Tir agrā jaunībā nav vērts smērēt papīrus. Nesen lasīju arī un brīnijos, kur vienai meitenei 23 gadi un ir 3. bērns un 2. vīrs. Tas jau man liekas par traki. Nav ko tik ļoti sasteigt. Visu pēl paspēs :o)

Kurš no maniem smaidiņiem Tevi aizskāra, m?
Un kurš te atbalsta "ja kas, izšķirsies precas liela daļa, galvenais, ka smuka kleita"?

Ir lietas, kuras apspriežam BEZ smaidiņiem !!!
Ar domu, ja kas, izšķirsies precas liela daļa, galvenais, ka smuka kleita... Nu tā nedrīkst būt.

Esmu par preciibaam jebkuraa vecumaa!Galvenais,lai ilgs muuzs ir pavadiits kopaa;)
''Izaugt'' karjeraa var arii ar viiru pie saaniem,tas nu itin nemaz netraucee!