Cik gados būtu ieteicams precēties?

Bet ja katrs tikai cels sev jaunu māju, kas tad notiks ar vecāku un vecvecāku mājām? Vienkārši nopārdot, kad viņu vairs nebūs vai atstāt, lai brūk kopā? Viena lieta ja ir dzīvoklis, bet ja ir liela privātmāja? Un kādam taču tā ir jāuztur. Un nevar māte viena pati visu izdarīt, jo ir dārzs, sniegs utt. Māju viens cilvēks nevar uzturēt.
Nu katrā ziņā katrs dara kā grib. Ir tādi cilvēki, kas labāk dzīvos komunālā dzīvoklī un dalīs virtuvi ar svešiem, lai tikai nebūtu pie vecākiem jādzīvo. Ir arī tādi, kas tomēr spēj sadalīt dzīvojamo platību, lai viens otram netraucētu.

Divas saimnieces var sadzīvot - cits jautājums, vai grib. Protams, tam ir daudzi priekšnosacījumi. Tajā skaitā dzīves veids, nodarbošanās, dzīves vieta, iesaistīto pušu raksturs utt. Ja mēs dien, dienā dzīvotos pa māju, varbūt būtu savādāk. Bet, tā - viena virtuve īpaši nav jādala. Kad vēlamies gatavojam kopā, citreiz mēs, citreiz vecāki, tai pat laikā nevienā brīdī, tas netraucē, uztaisīt arī kaut ko savu. Nezinu, mums to kaut kā veselīgi uztver, ka katram ir sava gaume, ko var brīvi realizēt. Virtuve praktiski arī ir tikai vienīgā koplietošanas telpa - viss pārējais katram savā ēkas daļā - tā kā pusplikiem nav jārīvējas caur vecķu istabai uz tualeti - kā nereti rādīts padomjlaiku filmās par komunālajiem dzīvokļiem :) Visas telpas, aprīkojumu utt varam veidot paši pēc sava prāta. (Un - jebkurā gadījumā - jaunajam pārim atsevišķi dzīvojot par to tāpat sanāk strīdi - jo katram var būt savi priekštati par interjeru, sadzīves kārtību utt).
Pilnībā piekrītu, ka jā - no subjektīvā aspekta, kuram gan negribas dzīvot tikai pašam sev. Un, ja ir tādas iespējas un nav jāuzņemas ne par vienu vēl atbildība, tad viss ir ok :) Kurš gan to nevēlas.
Bet, ja pieejamie resursi ir jāizmanto racionāli, adekvāti izvērtējot savas un savu tuvāko iespējas, tad SADZĪVOT zem viena jumta, ir iespējams. Tas vienkārši mans viedoklis pretspēkā tiem, kas apgalvo, ka nekādā gadījumā, lai neprecas, ja nav sava mājokļa. Jā, jaunajam pārim ir jābūt finansiāli patstāvīgam, ar nobriedušu atbildības sajūtu vienam pret otru, bet visu pārējo komforta līmeni var sagādāt laika gaitā. Vēl jo vairāk - ģimenes dzīve uzliks atbildību un dos stimulu, to darīt ar divkāršu spēku, sasniegt mērķi ātrāk:)

Es, protams, visādā ziņā Tev piekrītu, ka ir jāpalīdz vecākiem, kad viņi kļūst vecāki un vairs nespēj paši par sevi parūpēties, bet nepiekritīšu gan tajā ziņā, ka jaunai ģimenei būtu jāiet dzīvot pie kāda no vecākiem, jo tā ir jauna ģimene, kur pašiem ir jāvij sava ģimenes ligzdiņa un pastāsti... vai tad Tu esi saimniece vīra vai mammas mājās? Nav virtuvē un mājās divu saimnieču. Ja Tevi apmierina mūžīgā otrā plāna loma pašai savās mājās, tad ir savādāk. Vienk es zinu, ka savās mājās es gribu savu kārtību, tā teikt - mana nekārtība ir mana un tikai MANA un nevienam gar to nav darīšanas.
Gribu dzīvot divatā ar vīru, radīt bērnus un audzināt pēc sava prāta un pie omītēm tik ciemā :)

Par Vides politiku nemaz nerunājot - cik nav bijuši starptautiski pētījumi un publikācijas par to, ka palielinoties mājsaimniecību skaitam, palielinās tā sauktais "pēdas nospiedums", jeb negatīvās izmaiņas, ko radam ekosistēmā. patērējam vairāk atjaunojamos un neatjaunojamos resursus, radam lielāku piesārņojumu utt. Pētījumi bija gan par to, ka palielinās šķirto laulību skaits - pēc,kurām vienas mājsaimniecības vietā nākas veidot divas. Gan par aspektu, ka saīsinās laiks, kurā vairākas paaudzes dzīvo vienā mājsaimniecībā - jo bērni pamet vecākus agrāk. Nerunājot par to, ka vēl varētu dzīvot klāt kāds no vecvecākiem.
Bet zinu, Kārli R, un izprotu, ka visos laikos ir bijuši DIŽENI cilvēki, kas teikuši - "Pēc manis kaut vai ūdensplūdi"! Ja nebūsi velti deldējis skolas solu, varbūt atcerēsies šī citāta autoru, un sekas, ko radīja attiecīgā attieksme. Un, kā redzams, no kļūdām nemācās.

Pat, ja nerunājam par tādām kategorijām kā "ētika" vai sirdsapziņa utt. tad pat atmetot šīs, varbūt kādam svešās kategorijas, paliek arī gadsimtu laikā uzkrāta pieredze par sabiedrības optimāliem "izdzīvošanas" modeļiem. Spriežot pēc ironijas, esi pragmatiķis. Tādā gadījumā atbildi uz savu ironiju un atspēkojumu tai atradīsi - "Sabiedrības socioloģijas" teorijās, kur ir aprakstīti šie efektīvākie, ilgtspējīgākie modeļi. Jāpiebilst Eiropa, un arī Latvija, jeb lielākā daļa "modernās" pasaules, cenšas iet pretējo ceļu. Sekas redzam globālajā ekonomiskajā recesijā. Jā lielā mērā varam vainot savu valdību. Bet, tikai bieži vien aizmirstam, ka arī paši esam attiecīgo situāciju veicinājuši. Ja nav pieprasījuma - nav piedāvājuma. Paši izprovocējām nekustāmo īpašumu sniega bumbas efektu, paši lielā mērā pan;acām, to, ka attīstījām lielpilsētu un ap to tuvākos reģionus, bet laukus atstājām tukšus. Paši, jo nevēlējāmies samierināties ar īslaicīgām nērtībām, negribējām pacīnīties īntensīvāk, tā vietā izvēloties vieglāko un ātrāko ceļu - "Gribu, vajag, tulīt un tagad!".
Neviens no malas Laimes Lāci nevedīs... Varam turpināt ironizēt un gaidīt - tā vietā, lai mainītos paši.

Kas par ironiju no Kārļa puses!
Runa ir par nepieciešamību pēc atbalsta, vai Tu savus vecākus pamestu, kad viņi paliktu veci un vairs nespētu tikt ar sevi un saimniecību galā? Te runa ir par elementāru pienākumu bērniem pret vecākiem.

Mēs ar domājam ka vajag visiem apvienoties brāļiem, māsām, brālēniem, vecākiem un uzcelt 75 istabu māju, iesēt 80 hektāru lauku ar labību un tad mums būs pašiem savam maize un būs ļoti ekonomiski un galvenais būsim visi kopā un uztrauksimies viens par otru cik jauki un forši mums nevajadzēs vairs nekad dzīvot vientulībā! :)))

Super :) Tādā ziņā paveicies, ka nav jāraujas uz pusēm - bet abu pušu vecāki dzīvo tuvu blakus. Mums, pa cik arī vīramāte ir ļoti mīļa un emocionāli tuva, nākas mērot 4h garu ceļu. Un tad nu paši ar nedaudz ironiju smejamies, ja kāds jautā, kur svinēsim svētkus - atbildam "mašīnā uz ceļa", jo gribam paspēt pasvinēt gan ar maniem vecākiem, gan ar vīramāti un vīra vecvecmāmiņu. Ar laiku gan jau arī tas nostabilizēsies un kaut kā sakārtosies pa plauktiņiem, jo vīriņš arī ļoti pārdzīvo, ka var tik maz atbalstīt savu mammu un viņas lauku saimniecību :) Bet, diemžēl - pārcelšanās uz attālo Latgales nostūri nebūtu iespējama kaut vai mūsu specefisko profesiju dēļ.

Knope, man tā pati situācija. Un galvenais, ka abiem. Ar lielām debatēm tomēr norunājām dzīvot pie manis, bet tā kā līgavainis dzīvo blakus mājā (mums ir privātmājas), tad viņš varēs arī savai mammai palīdzēt karogu uzsliet, zāli nopļaut, sniegu notīrīt utt. utjp. Ļoti gribētu dzīvot atsevišķi, bet mīļotais pārāk apzinīgs. Turklāt būtu muļķīgi pirkt dzīvokli, kad mums jau itkā ir divas privātmājas.

Turklāt es ļoti mīlu savu māju, dārzu, Imantu. Nevēlos pārvākties uz dzīvokli. Pie drauga nevēlos dzīvot, kaut gan viņam māja ir lielāka, jo viņa māte ir pārāk valdon;īga un sava viedokļa uzspiedēja. Turklāt kaut kad uzcelsim otru stāvu un tad viss pirmais stāvs būs mūsu rīcībā :o)

Pilnīgi Tev piekrītu, ja mani vai topošā vecāki būtu līdzīgā situācijā, droši vien, ka mēs darītu tāpat kā Tu. Bet priecājos, ka varam dzīvot divi vien un tas uzlabo arī attiecības ar vecākiem, jo vienā virtuvē nevar būt 2 saimnieces, tas ir fakts....

Dzīvošana "pie" vai drīzāk "ar" vecākiem nereti pilnīgi pretēji - ir brieduma un atbildības pazīme. Ir viegli "pacelt" cepuri un pateikt - "čau", paldies, ka izaudzinājāt, bet tagad man ir sava dzīve un kuļaties paši, kā gribiet - es veidošu savu, ērtāku dzīvi.
Mēs ar vīriņu esam vieni no tiem, kas pametām tukšu savu iegādātu, labiekārtotu dzīvokli Rīgā, un pārnācām dzīvot atpakaļ vecāku mājā "provincē - Jelgavā" . Un ne jau tāpēc, ka alktu "mammas apčubināšanu", lai mūsu vietā tīrītu, vai šmorētu. Bet, gan tāpēc, lai labāk palīdzētu vecākiem tikt galā ar lielo īpašumu, komunālajiem maksājumiem utt. Protams, tulīt kāds teiks - "var jau arī "atpirkties" ar naudu". Jā, tas ir vieglāk. Bet viss atkarīgs no katra vērtību skalas. Mēs uzskatam, ka ģimene nav tikai divi cilvēki, bet to veidojušas vairākas paaudzes. Divvientulības egoisma vārdā, mēs neesam ar mieru, ka vecākiem nākas pārdot savu īpašumu, ko visa mūža garumā veidojuši, jo patreizējā valsts pensiju politika, tuvākajos gados mūsu vecākiem kļūstot par pesionāriem paredz tādu skarbu likteni. Stabilas ģimenes pamatā ir spēja ģimens prioritātes izvirzīt pār individuālajām iegribām. Protams, ka apsveram mājas iegādi kaut kur vecāku īpašumam pietuvinātākā vietā, lai varētu turpināt emocionāli un finansiāli atbalstīt viņus ar savu nosacītu klātbūtni. Bet šobrīd dzīvojam kopā ar vecākiem. Jo tā ir arī mūsu māja - mūsu ģimenes māja, kurā investējam, attīstam, nešķirojot, kura vārdā to daram - vecāku, mūsu, vai mūsu bērnu. Ģimene ir un paliek ģimene.
Protams, katrs gadījums ir individuāls. Mūsu gadījumā ir patiešām liela māja, katram pārim savas 3-4 istabas, katram savi sanitārie mezgli utt - tā kā nav runa, ka dzīvotu blakus izstabās, vai "klausītos", ko katrs dara. Viens otra privātajās dzīvēs no malas nejaucamies un ar "gudrām pamācībām" neuzmācamies :) Tā kā, ir arī piemēri, kā var ļoti veiksmīgi sadzīvot vairākas paaudzes zem viena jumta. Vēl jo vairāk šobrīd, kad tam ir racionāls, finansiāls pamatojums. Ja katrs jaunais pāris neizvērtējot savas finasiālas iespējas par visu cenu nebūtu tiecies uz kredītu rēķina iegādāties tādu ekstru, kā SAVU īpašumu, ko nevar VĒL nevar atļauties un nav nopelnījis - daudziem krīze nesagādātu tādas raizes, kā tagad.

Tā jau gan ir. Man ar ir daži tādi piemēri, kam ap 40, bet vēl joprojām senčiem uz kakla, bet nu uzskatu, ka arī vecāki tur ir vainīgi - izlaiduši.

man liekas, ka tas viss ir tik individuāli, ka nav vienas receptes! Zinu savus vienaudžus, kas arī 35 vēl arvien mūžigie jaunieši, kas dzīvo ar vecākiem!

Nu lūk, dzīve tāda. Un es nemācījos vidusskolā, mācījos tehnikumā, lai varētu paralēli strādāt, un ne jau tāpēc, ka slikti būtu pie vecākiem, bet elementāri gribas ko savu.

brīžiem dzīve liek mums ātri kļūt pieaugušajām un sākt strādāt, nest atbildību gan pašiem par saviem, gan arī par tuviniekiem. ja meitene spēj to izturēt, tad kāpēc gan nē?