Cik gadi bija vai ir Jums un jūsu dzīvesbiedram, kad laulājaties!?

Man 21, viņam 22, kopā esam 3,7 gadus, kāzas būs 15. augustā :) visi priecājas par mums...

Man 27 manam vīriņam 23 gadi,kopaa bijam 2 gadus.Nu nezinu vai 19 gados precētos, laikam jau nē, tas tomēr ir pietiekami nopietns lēmums ...

Man 24, bet vīram 26 :)

Man-25, līgavainim - 28, kopā jau gandrīz 8 gadus:)

Man 23, bet vīram 25. Kāzu dienā palika 3 gadi kopš esam kopā.

Man-25; vīram-28. Kopdzīvē esam jau 5 ar pus gadus.

Man 26, līgavainim 30. Kopā gandrīz 5 gadi

Man- 30, līgavainim -25.

man - 25, viņam - 47. manuprāt, nepārspējami.

Es arī laikam pie senioriem...:) Man 27, viņam 32, kopā 4 gadus. Radi jau pēc apmēram gada sāka prasīt kad kāzas būšot :D

Man 22,vinam 27.Kopa 1,5gaduDazreiz man uznak domas-varbut par atru precamies?Varbut vajag vienam otru vairak iepazit? Bet tad atkal sezu un skatos uz savu miloto,un liekas,nu ko tur vairs gaidit?

Man 25, vīram 27. Kopā dzīvojam 6 gadus. Bērnu vēl nav.

jā burunduk, man vaidzēja atļauju no vecākiem :) bet nedomājat ka aprecējāmies viens otru nepazīstot ;) mēs kopā ar vīru no smilškastes kopā :) vais pat neaceros cik man bija gadiņu kad pirmoreiz satikāmies :D un viņš mani ,cik vien aceros saukāja par ROZĪTI :)

šet viena meitene intresanti stāstija kad jāiztrakojās utt un tad tik jāprecās, bet man nau ne vīrs ,ne bērni maisijuši mācīties ,un pat savu firmu atvēru. un iztrakoties jau var ar vīriņu arī :) nau tāds gads kad mēs kautkur neaizbrauktu ārpus valsts ar vīriņu. un par rutīnu runājot,tā vienmēr iestājās ;) bet tā arī beidzas :) un no tā neizbēkt. taču stūlbi būtu teikt kad tā nekad neiestāsies vai tās nau :) kā ir labas dienas un sliktas ,tad tā arī ar ģimenes rutīnu :)

22 un 22. :) neviens it ka nav neko teicis :))

Es laikam no minoritātēm šaipusē :D Man 28, manam topošajam vīriņam 42. Kopā esam jau trešo gadu. Itkā starpība pašiem paliela un arī pēc vēl neseniem standartiem visos "vec..." rangos iekšā, bet tikai tagad tā pa īstam saprotu, ka ģimene ir tas, ko patiešām gribas un vajag. 19-20 gadu vecumā domas lidinājās šurpu-turpu, prātā bija izglītība, karjera un vienkārši nemiera gars dīdīja. Skatījos uz bijušajām klasesbiedrenēm, kas jau bija paspējušas pie vīriem izspurgt un mazos audzināt - viņu ikdiena saistījās ar vīru, mājām, bērnu - šad tad un pa retam kāds prieciņš pašai. Visu pārņem ikdienas rutīna. Es tai laikā pārāk nenopietna būtne laikam biju - aizbraucu strādāt ārpus LV un pusi pasaules izbraukāju. Iztrakojos un tikai kad atgriezos, iepazinos ar Mr. Lielisko. Un sapratu - viss, gala stacija, esmu atbraukusi. Esmu beidzot iztrakojusies un satikusi to, kurš patiešām ir mana otrā pusīte. To, ar kuru esmu gatava nodzīvot līdz sirmam vecumam un vēl. Arī viņš savu pieredzējis, tai skaitā laulību agrā jaunībā, kad precējās ne aiz patiesām jūtām, bet tāpēc, ka tā "vajadzēja". Ātri vien izšķīrās.
Tagad abiem ir sajūta - tas notiek tāpēc, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt - pa īstam un bez nožēlas.
Bet katram ir savādāk - kādam nopietnība ar uguni jāmedī, cits pieaugušo dzīvei gatavs pirms vēl paguvis pilngadību sasniegt. Galvenais - vienmēr uzticies savai sirds balsij un neuztraucies, ja kaut kas baida vai kāds cenšas nobaidīt - skaties uz priekšu un droši dari, jo savu dzīvi dzīvo tu un tā ir tikai un vienīgi tava atbildība.