Cik daudz un kam stāstīt par kāzām?

Man jau liekas, ka tas ir augstākā mērā nesmuki aicināt vienu no precēta pāra... Nu nav tas smuki, lai arī cik ļoti reti tu ar to cilvēku sastopies.. :(
Nu ja neaicini, tad neaicini nevienu.. nav ko māžoties.. Es justos personīgi aizskarta, ja man pateiktu - tu nāc, bet tavu vīru gan es negribu redzēt..

ko Jūs darīsit šajās situācijās, kad saprotat, ka cilvēks taisās, bet īsti nemaz negirbi viņu aicināt? vai arī - ja gribi aicināt tikia vienu no pāra? - ar otru vispār praktiski neesmu pazīstama...īsti nezinu, kā to lai izdara. it sevišķi, ja ir precēti pāri, kas uztver uzreiz automātiski, ka aicinu abus.... :(

Vecākiem paziņojām līdz ar saderināšanos... un piekodinājām, lai nestāsta tālāk tik ātri, un draugi un attālāki radi par kāzām uzzināja laika gaitā - 2-3 mēnešus pirms kāzām. Tas tāpēc, lai paši visu mierīgi saplānotu un nebūtu nevejadzīgas iejaukšanās vai pamācības no malas!

Uzskatu, ka ja sanāk pateikt tad lai jau sanāk, lai ir kā ir. Staigāt apkārt un visiem krist uz nerviem ar savām kāzu padarīšanām arī nevajadzētu (tas, ka mums šī diena svarīga, nenozīmē, ka kādam citam tā nozīmē ko vairāk), bet ja jautā, tad jāatbild godīgi kā ir.
Ja kādai bail, ka tik kāds nenoskauž, tad vienkārši jācenšas izvairīties no kāzu norises izpaušanas, lai nerodas nekādas skaudības pazīmes (pat tā sauktās baltās)

Mums par kāzām ziņa paši tuvākie un lielāko ties tie kas būs aicināti, bet bija viens atgadījums kā te meitenes ir rakstījušas. Viens paziņas uzzinājis no vīriņa puses uzzinājis, ka mēs precamies paziņojis savai draudzenei par mūsu kāzā, viņa ne tikai plāno pirkt kleitu, bet jau nopirkusi kleitu. A viņi nemaz nav aicināto cilvēku skaitā. Tāda dīvaina sajūta, bet domāju ka būs vēl kāds kas gaidīs ka tiks aicināts, bet nekā.

Ja tuviem draugiem un radiem paziņojot jaukās ziņas par kāzām, klāt nepateiksi, lai nu visiem pēc kārtas nestāsta, tad jaunās ziņas drīz vien zinās visi - arī tie kam to nevajag zināt. Manā gadījumā arī tikai pateicu pašiem tuvākiem draugiem un radiem, bet beigu beigās par manām kāzām zin vai visi kurus pazīstu un arī tie kurus ne. Daļa priecājas un ir gatavi braukt no otras pasaules malas, bet ir tādi, kam nekad nebūs labi un kas par citu priekiem un laimi nemaz nepriecāsies. Es vienkārši norobežojos no skaudējiem, lai nemet savu darvu manā medus burciņā!

Es arī domāju par to teikt vai neteikt kādam, bet viss kaut kā aizgāja automātiksi. Uz kāzām aicinam tikai tuvus cilvēkus un viņis visi jau zina. Kā kurš uzzināja, tas jau ir cits stāsts. Ar vienu draudzeni dalījos lielajā priekā jau dienā, kad mani bildināja, tad laikam brālim pateicu, ar citu draudzeni gājām kleitas meklējumos, kāds pats jautāja, kad tad būs, daži no radiem smejoties man regulāri jautā, kā tad mani saukt- jaunajā vai vecajā uzvārdā, tad tā arī teicu- pagaidām vecajā :)) vēl kāds uzzināja, kad lūdzu padomus no viņu pieredzes kāzu organizēšanā, nu vecākiem, vecvecākiem jau pats par sevi pateicām, tas likās tikai normāli. Šobrīd ir tā, ka cilvēki, ko aicināsim, zina konkrētu datumu, daži arī kādas nianses, piem., viena draudzene zina kāda būs kleita utt., bet tā jau apkārt nestaigājam kladzinot- mums būs kāzas, viss būs tā un tā :D ir daži, kas zina tikai par faktu, ka precamies (tie, kas netiks aicināti). Mums jau vairs nepilni 3mēn. palikuši un piekrītu tām, kas saka, ka jārēķinās ar viesu laiku un finasēm, jo lai vai kā, katrs jau kaut kādu dāvaniņu gatavo un arī izskatīties grib labi tai dienā un ne visi to var atļauties vienkārši no kārtējās algas atlicināt, protams, arī tas, ka vasara ir īsts atvaļinājumu laiks un mums arī ir svarīgi, lai mūsu mīļie cilvēki tajā laikā būtu ar mums, nevis pasaules otrā malā ;)
Par skaušanu, piekrītu, ka nevajag par to domāt, cilvēks baidoties paliek vājš un neaizsargāts, labāk smaidīt, priecāties, baudīt, domāt pozitīvi :))

padomā par tiem cilvēkiem, kuri tev ir apkārt un tie,kas parasti par taviem skaistiem notikumiem nepriecājas nemaz nestāsti, stāsti un dalies ar tiem, kuri zini,ka nenoskaudīs.

Arī man ir liels prieks par gaidāmo notikumu,šoreiz ir tā,ka mans vīrietis izpļāpājās vairāk par mani.Kaut kā sekojam līdzi ar ko runāt un kam ko teikt,lai galā kādam tiešām nenoskaustu,lai gan mūsu draugu un radu vidū nav tādu cilvēku, tomēr saskārāmies ar pirmo nepatīkamo situāciju,kad drauga mamma atcirta-priekš kam jums vajag kāzas un kas jums naudu nav kur likt...un bij arī kas pajautāja vai nav gaidāms bērniņš,lai gan tas tiek plānots pēc kāzām...lai gan man ir svarīgi,ko domā viņa mamma šoreiz es to neņemu galvā,jo precamies mēs un kopā arī dzīvosim mēs...tāpēc neņem nevienu galvā...vienmēr atradīsies kāds, kam kaut kas nepatiks un starp visiem tiem,kas par jums priecāsies viņš pazudīs...lai kā nebūtu es priecājos vairāk par tiem,kas atbalsta un sniedz noderīgus padomus un tādu tak ir vairāk....

Es arī esmu "klusētāju" pulciņā un stāstu tikai ģimenes locekļiem, jo viņi arīi būs aicinātie viesi. Patreiz, mēnesi pirms kāzām, risinot dažādus organizatoriskus jautājumus man nav izdevies izvairīties no "dzirdīgām" ausīm un ir uzzinājuši arī kolēģi.. tomēr par skaušanu domājot, būtiska ir pašas attieksme, nevajag baidīties un domāt par to, jo vairumā gadījumu jau mēs paša piesaistām neveiksmes ar savām domām.. Lai mums visām jauka un gaiša mūsu Lielā diena!

mēs paziņojā vecākiem, māsām un brāļiem, zina daži tuvākie draugi! Attālāki radi uzzinās nedaudz vēlāk, kad saņems ielūgumu! ... bet tad darbā bija kāds noklausījies slepeni manas telefona sarunas, un palaidis baumas.... tagad viss birojs tenkojas, ir izdomāts 101 iemesls kādēļ mēs to varētu darīt, ir jau apspriests ka es noteikti esmu stāvoklī utt... bet acīs konkrēti neko nevar paprasīt! Tādēļ no darba nevienu neaicināšu, kaut sākumā likās ka vismaz uz baznīcu būtu forši...:( Nu tā skumji...:( Pašlaik...

Es maz kam stāstu, jo man negribas ar šo ziņu pirms kāzām steigties, pagaidām savu laimi gribas sargāt no citiem. Kad apprecēsimies, tad lai arī visa pasaule to uzzina :). Šobrīd mums par kāzām zina tikai daļa no viesiem, pārējie uzzinās, saņemot ielūgumus. Neesmu stāstījusi ne darbā, ne augstskolā, tur pateikšu kādu mēnesi pirms kāzām, lai nav tā, ka, nevienam nezinot, atnāku jau ar jaunu uzvārdu. Topošais vīrs arī īpaši nevienam nestāsta, tikai tuvākajiem draugiem un dažiem kolēģiem.

Kāzu ziņas laikam izplatās gaismas ātrumā.
Bijām priecīgo ziņu pastāstījuši tikai pašiem tuvākajiem, kad pēc nedēļas jau visi paziņas zināja, ka mēs precamies.
Tomēr sāku just, ka nevajadzēja tik ātri atklāt, jo, pēc būtības neesmu māņticīga, bet laikam tomēr tikām noskausti - ar mums notiek visādas nelaimes. Pirmos divus mēnešus abi ļoti slimojām un kad beidzām slimot, sākās naudas problēmas. :(((

Man tāpat kā Jelenak, līgavainis ik pa brīdim tik apklusina :)

Bet nu....:)))