Cik daudz un kam stāstīt par kāzām?

Mēs nestāstījām nevienam ... vecākiem paziņojām trīs mēnešu pirms kāzām.
Zināja tikai mana labākā draudzene un vedēji.
Vel kādu pus gadu pirms kāzām dažiem draugiem pastāstījām.
Visiem pārējiem viesiem izsūtījām laicīgi ielūgumus - trīs mēneši pirms kāzām.
Domāju ka trīs mēneši ir gana pietiekoši lai sagatavotu savu ierašanaso uz kāzām

mēs pastāstījām visiem tiem cilvēkiem, kurus ielūdzām uz kāzām tikko kā uzzinājām riktīgu datumu, sanāca pusgadu iepriekš, bet ielūgumus iedevām ātrākais tikai 2 mēnešus iepriekš, bet dažiem mēs joprojām neēsam tos paspējuši nodod, jo neredzam laiku, kad viņus aizvest, bet pastam sen jau kā vairāk neko, pilnīgi neko neuzticam... informācija šiem cilvēkiem visiem ir, par situāciju ar ielūgumiem viņi nav apvaonojušies tā kā...

Bet nu par to kam stāstīt un kam nē, tad ko tur daudz slēpt,tāpatās uzzinās, mums ir vesela čupa apainojušies ka nav ielūgti, bet nu tiešām,kam lūgt, ja tiekas labi ja reizi gadā...

Stāsti visiem kam gribi, ja skauž tad skauž, vismaz zināsi, ka kāzas kādam interesē :D

Man vispār bija tā: tuvākie draugi un radi zināja jau ātrāk. Pārējie uzzināja, kad paziņojām par kāzām ar nelielu filmiņu par mums. Manā darba vietā priekšniece uzzināja pirmā. Viņa pusgadu pirms kāzām ierunājās vispārīgi par ģimeni un tā starpcitu runa aizgāja par precībām. Viņa tikai tā pajautāja, vai es netaisos precēties, un es atbildēju, ka vispār gatavojos gan :) Laikam nedaudz pārsteigums viņai bija :)

Pārējie kolēģi bija jau redzējuši filmiņu, bet apkārt tā neviens nebazūnēja. Priekšniece gan pēc tam manai kolēģei tā starp citu pajautāja, vai gadījumā, es neesmu stāvoklī :D Smieklīgi, bet varu saderēt, ka daudzi vēl aizvien domā, ka mēs tik jauni esam apprecējušies, jo es, iespējams, esmu stāvoklī, lai gan tā nav.

Protams, ka katrs dara, kā uzskata par vajadzīgu... tur jau tās domstarpības arī parasti rodas :D
Lai vai kā, prieks par katru laimīgu pāri, neatkarīgi no kāzu svinību apjoma! :)

Mēs par kāzām pateicām tikai vecākiem un draugiem. Pārējie uzzināja, saņemot ielūgumus, bet cilvēkiem, kurus neaicinājām uz kāzām, neuzskatīju par svarīgu kaut ko teikt, jo tas uz viņiem nemaz neattiecas. Ņemot vērā, cik cilvēki skaudīgi un liekulīgi, manuprāt, labāk nestaigāt apkārt un nekliegt visiem, cik tu laimīgs vai laimīga, jo gadīsies tādi, kuriem tajā brīdī klājas ne tik jauki, un tad noskauž. Es cenšos būt stiprāka par ļaunām domām, ko skaudīgi cilvēki vērš manā virzienā.
Tāpat arī neuzskatu par vajadzīgu pēc kāzām kuram katram rādīt visas bildes, lai tikai kāds varētu apmierināt savu ziņkārību un tad stāstīt pa labi pa kreisi, ko ir redzējis un dzirdējis.
Neesmu pesimiste, un cenšos arī tumsā saskatīt gaismu, bet tomēr jau tāpat jūtu, ka esam apskausti.
Man ir piemērs no tā, kā ir, kad sāc stāstīt par to, kā notiek gatavošanās kāzām. Es zinu, ka māsa man neko sliktu nevēlēja, un ka tā bija vienkārši tāda vilšanās, ka viņai nebija tā kā man, bet kad pateicu par savu viesu namu, par to, cik tas izmaksā, par to, cik dārga man bija kleita, jo viņa pati prasīja, tad reakcija bija apmēram šāda: "Ei galīgi, ko tik dārgi. Tad jau tev kāzas būs daudz smukākas nekā man un tā liksies visiem. " Nu tādā garā. Pēc tam jau viņa teica, ka ir prieks par mums. Es arī ticu, bet pirmā reakcija bija pārsteidzoša. Nu tad atlika vien padomāt, kāda reakcija būtu vēl citiem, kas man neko nenozīmē un es viņiem ne tik...

kad mana topošā brālēnam (un labākajam draugam reizē) bija kāzas, tad viņš atteica ielūgumu, jo netiku aicināta es.

Es ar ;)

mūsu abu vecāki noteikti apvainotos...tādi nu reiz viņi ir:) Un es laikam arī...ja māsa vai brālis neaicinātu...:)

Kā bija ar vecākiem - nebija apvainojušies, ka jūs tā? Zinu gadījumus, ka tas vēl ilgi māmulītēm kremst..

Par mūsu nodomu es dažas nedēļas iepriekš pateicu savām kolēģēm, vīriņš-nē...Mammas un citi radi uzzināja tikai pēc kāzām...mēs kā partizāni :) :) :) Šoks draugiem...īstenībā man arī tādas domas par skaudību ir ienākušas-tikko tev iet slikti, tad viss ir o.k., bet kā kaut kas labs-priekš kam, kādēļ, vai tad tāpat nav labi u.tml.

Tas ka neņem līdzi tad, kad tusējas studiju biedri ir normāli.. mēs uz skolas salidojumiem arī viens otru līdzi neņemam :)
Bet kāzas tomēr ir un paliek kāzas, uz kurām jālūdz abi. Tusiņā visi savā starpā čupojas, pļāpā par sev zināmām kopējām tēmām etc.. kāzās tomēr parasti +/- sadalās pa pāriem.. dejot arī gribās.. kamēr citi pāri dejos, tam vienam cilvēkam jāsēž malā, lai gan tik pat labi varēja līdzi būt vīrs/sieva ar ko kopā labi pavadīt laiku..
Viss protams ir tavā ziņā, tikai apdomājies, lai nesanāk tā, ka tavs viesis ir tādās pašās domās kā es..

Kāzās jau nav vairs studiju biedru pasākums un ir nu gan dīvaini, ka nezini tik labā drauga otrās pusītes vārdu. Šādā gadījumā, laikam tiešām vari aicināt tikai vienu no pāra, ja jau tā viena pusīte saviem labajiem draugiem nav pat ieminējusies kā viņa otro pusīti sauc.

tas gan - es arī būtu aizvainota, ja mani aicinātu, bet vīrs būtu jāatstāj mājas. un protams ka atteiktos ierasties kāzās.

tos ko nevar uzaicināt uz vakara balli, (jo iespējas ir tādas kādas ir) tomēr var aicināt uz ceremoniju vien un pēc ceremonijas pacienāt ar šampanieti un pīrādziņiem! :)

Tev tieši tāpat šķistu, ja Tu esi ļoooooooti labi draugi ar vienu no pāra no studiju laikiem, un to otru tas pirmais NEKAD neņem nekur līdzi, jo tusējas studiju biedri, un Tu pat nezini viņa vārdu?
manuprāt, man nav jāaicina uz kāzām cilvēki, kurus es nepazīstu.....tik nezinu kā to pieklājīgāk pateikt :( it kā pirms laiciņa precējās viens no mūsu bariņa un tad viņš tā arī uzaicināja tikai mūs, bet tagad nezinu kā to lai izdara pati. :(
ja man būtu neierobežota vieta naktsmītnei un finanses galdam, es da visus ielūgtu izsūtot uz kopējām listēm ielūgumu!

Pateicām tuvākajiem un vēlāk arī tiem, kurus aicinājām uz kāzām, jo bija daudzi, kurus neaicinājām un arī neteicām līdz ar to...Neredzēju vajadzību:)