Būt vai nebūt - īstais vai iedoma?

Jau kādu brīdi ar draugu runājam, ka varētu šovasar apprecēties. No sākuma abi uztvērām to kā joku, tā arī to pasniedzām abu vecākiem. Tā arī smējāmies un jautrojāmies, bet šodien kaut kas mainījās. Iegāju salonā uzmērīt kāzu kleitas. Uzvilku kleitu, nemulstot atbildēju uz pārdevējas jautājumiem, kad ir kāzas, ko īsti meklēju, kas līgavainim būs mugurā un nemitīgi skatījos spogulī, atkārtojot, cik tas ir dīvaini. Kas mani pārsteidza visvairāk - kāzu kleitas man izskatījās satriecoši, viena par otru labāk, kaut visu mūžu man licies, ka izskatīšos atbaidoši. Tad, stāvot pie spoguļa, priecīgi satraukta, iedomājos skatu, ka eju pie altāra un priekšā ir cilvēks, ar kuru vasarā ir kāzas... un mani pārņēma šausmas! Nekāda priecīga satraukuma, ne sajūsmas, ne prieka! Nesaprotu, vai tā jābūt, domājot par kāzām?

Jautājums ir tikai viens - vai tā tam jābūt? Vai varbūt tas cilvēks tomēr nav īstais, bet manis pašas radīta ilūzija, baidoties no vientulības, vai vēlme pēc skaistām kāzām... Kā vispār var zināt, ka tas cilvēks ir īstais, ar kuru domā pavadīt kopā visu mūžu?

Esmu apjukusi...