Bažas

Chiepa, es savējam arī piešķirtu augstāko iespējamo apbalvojumu, par to, ka gatavs ar mani saistīt savu dzīvi! :D Viņš pats reizēm atzīst, ka mans raksturs ir smags...

Mees ari jau pietiekami ilgi esam kopaa, lai saprastu, ka veelamies gjimeni. Un kopsh briizha, kad sarunaajaam noteikto datumu kaazaam, ir pat veel mieriigaak. It kaa viss notiek taa kaa tam jaanotiek! Vispaar- es vienmeer uz savu toposho viiru skatos piekasiigi! :D Medalju vinjam, ka vinjsh gatavs mani preceet!!! :D :D

es ar no tām, kas jūtas pilnīgi mierīgas un neuztraucos parsavu brīvību vai brīvības sajūtu. jau vairākus gadus ar savu mīļoto dzīvoju kopā un nezinu vai jutīšos vēl vairāk piesaistīta vai ierobežota, jo es taču jau tagad rēķinos, ka man ir sava otra puse un zinu, ko varu atļauties darīt un ko ne. pēc kāzām... jā es būšu sieva, bet ne jau tāpēc tajā dienā, kaut kas krasi mainīsies, tāpat ar draudzenēm patusēšu, kad sagribēsies un turpināšu dzīvot kā līdz šim.

Ar visu to, ka mēs draudzējamies 6 gadus, no kuriem 3 dzīvojam kopā... man ir bail! :( Bet ceru, ka gan jau drīz atgūšu sirdsmieru un pārliecību par savas izvēles pareizību... :)

Hihi, pievienojos pie mierīgajām. Mēs ar topošo vīru dzīvojam kopā jau samērā ilgu laiku. Laulības neko būtiski nemainīs- tikai papīrus. Es, personīgi, uzskatu, ka nekad nebūs tāda situācija, kad otrs cilvēks par visiem 100% liktos ideāls. Vienmēr pastāvēs lielāka vai mazāka rīvēšanās. Tāpat nekad nav iespējams paredzēt, cik laimīga vai nelaimīga izvērtīsies kopdzīve. Dzīvē visādi notiek. Ja mēs visi tik ļoti uztrauktos par varbūtībām, no dzīves tāds čiks vien sanāktu. Cilvēks piekrīt laulībām tad, kad jūt sevī ticību, ka vēlas turpināt un noturēt konkrētās attiecības. Attiecības ir dinamiskas, ir jācenšas tās nemitīgi pilnveidot un attīstīt. Jebkurā gadījumā, ja arī cilvēki nav precējušies, tad taču tāpat nedomā, kur varētu riņķī apkārt skraidīt, protams, ja tās ir nopietnas attiecības.

Hmm, nevaru Jums pievienoties! Esmu pilnīgi pārliecināta par sava lēmuma pareizību un nekādas bažas mani nenomoka! :)

Saulje, jūtos identiski :)
Tiešām pilnīgs miers, jo jūtos pārliecināta, ka daru pareizi.

Vispar jau normala reakcija laikam, tadas bazas un pardomas. Pie sevis gan nenoveroju, isti pat nezinu kapec. Varbut tapec, ka nudien seeeeeeeeeeen nav 20. Vai ari tapec, ka loti labi zinu un varu noformulet pati prieks sevis, kapec es gribu so cilveku precet un kopa dzivi dzivot, ka ari tas lietas, kas man pie vina nepatik. Tads loti reals skatijums uz attiecibam (kas vispar man galigi nav raksturigs :)), bez iluzijam. Lidz shim (lidz shim attiecibam) nepiedzivota sajuta - es skaidri zinu, kas man pie shi cilveka patik, kas ne un kapec "kopa bus mums but". Loti stabila un parliecinosa sajuta, ka tas ir labi un ta tam jabut. Miers bezgaligs sirdi :)

inxis, tu neesi vienīgā, kas tā jūtas. Man kāzas jūlijā un visu, ko es daru, lai gatavotos kāzām man liekas kā sapnī, proti, sajūta, ka es to nedaru pa īstam. Tajos brīžos, kad atskārstu, ka jau pēc dažiem mēnešiem es nebūšu "brīvs" cilvēks, man paliek neizsakāmi bail. Gribas visu pamest un aizmukt. Arī es tagad pastiprināti vēroju visu, ko viņš dara un zinu, ka arī viņš to dara, jo tajos brīžos, kad mēs pakašķējamies, viņš reizēm nosaka - un šo cilvēku es taisos precēt?
Nja, tādos brīžos aizdomājies, vai esi patiesi gatavs mīlestības augstākajam līmenim - laulībai un ģimenei? ES aizdomājos par šo jautājumu, jo mani moka nesaprotamas bailes no tā kas būs tālāk...

bet tie visi ir sīkumi. Galvenais ir pašai sev atzīties, ka mīli to cilvēku un gribi būt ar viņu kopā.

un mēģini saprast, ka viņš uz tevi arī skatās ar kritisku aci, jo arī viņam būs ar tevi jāsadzīvo..he he Bet, man liekas, ka tas ir normāli, jo diezin vai gribētos blakus redzēt lelli, kuru var dīdīt kā pašai gribas. Interesantāk tomēr ir kad katrs ar saviem radziņiem.

P.S. dažreiz liekas, ka es savā vīrietī esmu kaut ko konkrētu iedresējusi pēc sava prāta (sākumā liekas baigi forši), bet pēc tam domāju - nu kāpēc viņš nevarētu kaut kā savādāk, jo apnicis jau tā..

katram jau mums ir savi trūkumi. Līdz šim es uz tiem skatījos tā neitrālāk. Teicu jau, ja kas nepatika. Bet tagad es tos uztveru tā saasinātāk un personiskāk - jo tie tak piemitīs manam vīram.. Karoče man besis un dūša papēžos... Bet cerams, ka panika līdz kāzām pāries... Un vakar saņemtie gredzeni tik smuki. Skāde būtu tādus nenēsāt:)

tikai mieru :) man ar mazliet bailīgi. Esmu gan jaunāka, bet mazliet nedroši domāju, kā būs tagad visu mūžu ar vienu cilvēciņu nodzīvot un pa malām vairs neskatīties.
Mīlu jau viņu dikti stipri un atteikties no viņa negribētu, bet mazliet jau nedrošība ir.. KĀ tad būs.. Man liekas, ka daudzas tā domā.