Bailes no kāzām

Vispār, jautājumā par lielām vai mazām kāzām - nav ko strīdēties. Jo neatkarīgi no tā, ko uzrīkosiet, nekad tās nebūs pa prātam visiem. Vienmēr kāds paliks neapmierināts. Bet, kas ir pats svarīgākais, nedrīkst pieļaut, lai neapmierināti paliek jaunie. Un tas arī viss. Šajā gadījumā - JŪSU kāzas, pilnīga rīcības brīvība!

Briesmīgi, ka tādā personiskā un individuālā jautājumā kā kāzas sanāk strīdēties un kašķēties (sevišķi ar tuvākajiem). Jo katrs dara kā vēlas - savas gaumes, vēlmju un finansiālās situācijas robežās.

Tieši tā, ka dažiem galvenais ir tas tusiņš. Un tas ir bēdīgi, ka tā, jo galvenais jau tomēr ir pati laulāšanās ceremonija, tas skaistais brīdis. Man tie, kas apvainojas visi ir neprecēti jaunieši, kuriem liekas, ka ja dažas reizes esam kopā kur ballējušies, tad noteikti jāaicina uz kāzām :( Bet tad es vienmēr domāju, ka gan jau paši redzēs kāda ir situācija, kad laulāsies.

Diemžēl, šajos gadījumos arī izrunāšanās ar vainīgo personu nelīdz :/

..

Jā tev taisnība, ka vienmēr kādam nepatiks un vēl uzdrošinās to izteikt skaļi. Tas ir tāpat kā daudzas paziņas uzdrošinās apvainoties, kad redz nav ielūgti uz kāzām. :(

Par to neņem vērā. Manai draudzenei ar bija līdzīgi kā Tev un visi nosodīja. Viņa vienkārši distancējās un kad viņas tētis pateica, ka vajadzēja jau rīkot balli, tad bija klusums.. jo tas maksā naudu un viņa teica, tad uzsauc man tādas kāzas, bet viņš nevar atļauties. Un laikam jau tikai tādos brīžos sāk apzināties iemeslus mazām kāzām.

..

Man arī ir bailes tieši no tā pasākuma, gribas, lai viss izdodas utt. Bail, ka pēc tam saņemšu pārmetumus no drauga despotiskās omes, ka šis nebija labi, tas nebija labi... Mierinu jau sevi ar domu, ka tās ir MŪSU kāzas un galvenais, ka mums patīk. Bet vienalga zinu, ka sagaidīšu šādas tādas replikas, tik ceru, ka ne pašā kāzu dienā (kas ar nebūtu izslēgts). Stulbi...

NJā... man nekas tāds nav bijis. Vispār tagad viss ir mierīgi. Vienīgi, vakar pie šuvēja smērot kleitu gandrīz noģību. Pēkšņi palika TIK slikti, ka kleitu man burtiski norāva nost. Tagad panesušies joki par ožamo spirtu pušķī un ģībstošām līgavām :D
Bet nu jā... mums jau vēl laiks, lai sāktos šaubas....

Es ar laiku pa laikam šaubos... Vēl vairāk laiku pa laikam taisu scēnes, ka nevajag precēties un ka vispār jāšķiras. Labi, ka mans vīriets tāds mierīgs un saprotošs, tāpēc iecietīgi izturas pret manām emocionālajām scēnām. Parasti izrunājamies un gatavojamies kāzām tālāk. :D

Tas, ka kādā brīdī uzrodas šaubas un jautājumi, manuprāt, ir tikai normāli... jautājums ir - cik viegli/grūti kāds ar tiem tiek galā un cik nopietni tas ir...
ja jūs abi esat apņēmušies pēc labākās sirdsapziņas veidot savu laulību un darīt visu iespējamo, lai abi tajā justos labi, tad jau šīs šaubas ar laiku izzudīs pašas no sevis... vajag tikai sākt darīt...

Un vēl, lai mazinātu nedrošību jums vajadzētu izrunāties par to, ka pēc kāzām jau nekas tā palielam nemainīsies, vēl jo vairāk ja esat labu laiku jau dzīvojuši kopā pirms tam.

piekrītu eifelis... katram šādas pārdomas noteikti ir bijušas, ir vai būs... un tas ir tikai normāli, jo solis nopietns :)

Nu nezinu, meitenes varbūt esmu dīvaina, bet pirms kāzām arī man bija tādas bailes, lai gan kopā ar mīļoto esam jau vairāk kā 7gadus. Tas tomēr ir nopietns solis, jo katrs no mums kautkur iekšā tomēr cer, ka tas būs uz mūžu. Tad stādoties priekšā ainiņu kur mēs abi ap 70 čubinamies kopā, paliek tā dīvaini un rodas jautājums - vai es spēšu viņu visu šo laiku (mūžu) darīt laimīgu? Un vai es pati esmu gatava veltīt savu dzīvi viņam. Domāju, ka vīriešus šīs pārdomas ne mazāk nomoka, tikai viņi to retāk izrāda un kur nu vēl runā par to (Mans nu jau vīriņš kāzu nedēļā notrāpīja slimnīcā un neviens ārsts tā arī nespēja pateikt kas viņam par kaiti - tā kā stress dara savu).
Engelss - tev vajadzētu priecāties, ka tavam vīrietim pietika drosmes izteikt vārdos to ko mēs parasti baidamies pateikt. Galu galā tās ir tikai dabiskas bailes no nezināmā...

..