Apjukums...

Liels paldies jums, meitenes par padomiem! Paldies ikvienai! Man liels prieks par to, ka ir vieta, kur mēs varam aprunāties kaut ari virtuāli. Es noteikti vel aprunāšos ar savu mīļumiņu mierīgā gaisotnē. Es zinu, ka arī viņš ļoti uztraucās par gaidāmajām kāzām un kaut kādā ziņā novērtē mani, jo tas ir ļoti nopietns solis mūsu dzīvē.
Es arī ticu, ka viss būs ļoti labi, jo abi vēlamies izveidot laimīgu ģimeni!

Aprunājies ar savu topošo vīru - tās būs vislabākās zāles Tavam uztraukumam :)

pirms kāzām arī mani pārņēma brīžiem tādas domas - vai tas vispār ir vajadzīgs? tāpat labi, kopā dzīvojam, viss it kā ir ok... Šaubas ir normāla parādība - tas tikai norāda uz to, ka laulības tiek uztvertas nopietni un tas kaut ko nozīmē nevis - nu aprecēšos, nebūs labi - pēc gada izšķiršos... Bet teikšu vienu - tas ir tā vērts! Jau jau esat līdz šim lēmumam vispār nonākuši, tas tikai nozīmē, ka mīlat viens otru un vēlaties būt kopā! un it kā jau nekas nemainās, bet tomēr tas mazais zelta riņķītis dod kaut ko tādu, ko nevar aprakstīt vārdos.... Un tas tomēr ir kaut kas cits - būt sievai un vīram, būt ģimenei!

Es gan ar savu viru esmu jau sarakstijusies zaksa, bet pirms tam grimu pardomas. Negribetu kljudities, bet mums jau tagad vairak ka gadu ir laimiga oficiala gjimenes dzive un pirms tam jau labu laiku nodzivojam kopa un mums ir meitinja un gribam vel bernus... Lai kadas butu grutibas musu gjimenes dzive, mes viens otru milam un cienam un abi viens otru lidzsvarojam, tadelj 100% abpuseji velamies laulibas dieva prieksha. Bet iespeja, ka visu muzju kopa nenodzivosiem pastav, jo mes tiesham nezinam kadi mes busim pec gadiem 20 un tas attiecas uz jebkuru pari. Mes jau tagad smejamies, ka vecumdienas veltisim celjoshanai divata, kad berni jau bus izaugushi!

super!!!labākās lietas ko esmu dzirdējusi no līgavām pirms kāzām!!!
priekš kam tad precaties???lai būtu???tad varat šķirties tagad un netērēt naudu!
sorry-manas domas!!!

Jaa, es arii par to nedomaaju taa, nu tas ir uz visu muuzhu un punkts. Nee, es savam viirietim bildinaashanas dienaa teicu - es buushu ar tevi tik ilgi cik mums abiem vienam ar otru buus labi. Vai tie buus pieci gai desmit vai divdesmit, tam jau vairs nav noziime. Laiks ir relatiivs jeedziens. Pats galvenais ir tas, ka ir miilestiiba. Un cik ilgi taa buus, tas jau ir atkariigs no mums abiem.

Manuprāt, nevajag precoties domāt - vai tas ir uz mūžu, galvenais ir izbaudīt tās sajūtas, kas ir tagad, ķert mirkli un nedomāt kā būs vai kā nebūs :) Vismaza es dzīvoju pēc tāda(lai rī ne vienmēr tas sanāk:) !

Izlasot tavu postu, man arī uznāca pārdomas, kaut gan līdz šim, gatavošanās laikā, pārdomu par šo tēmu vispār nav bijis.
Jā, šādas domas bija 1., 2., 3. draudzēšanās gadā. Jau tad, iedomājoties, ka mani mīļotais varētu bildināt, notiekti būtu teikusi "Nē", jo gribējās vēl padzīvot kopā tāpat, lai pārliecinātos, vai tiešām viņš ir īstais un mums būs tikpat labi kā sākumā.
Bet, šodien pēc 6 gadiem mēs par to vairs nedomājam, jo kopā ir baigi labi.Un domāju, ka arī pēc apprecēšanās nekas no tā nezudīs.

es jau apzinos, ka nevaru paredzēt, kāda es būšu pēc gadiem 10, 20 un kāds tad būs mans vīrs. Varbūt tad mums jau būs katram savs ceļš, bet dzīvoju tagadnē un vēlamies izveidot pilntiesīgu ģimeni, kur viens otru sauksim par vīru un sievu.

Ja, Tev taisnība! Vakar parunāju ar mīļumiņu par savam izjūtam un viss ir noskaidrojies! Mīļumiņam arī ir neliels stresiņš no gatavošanās kāzām. Labi ir tas ka varam izrunāties un vel reiz pārliecināties ka gribam būt kopā visu mūžu un veidot savu dzīvi tādu kādu gribam!

jā, īsto topiku tā arī neatradu...bet kaut kur baigi disutējām par testēšanu!

precos.lv

te vēl par kašķiem un pirmskāzu stresu
precos.lv

Bail nokrist, nekāp kokā, toties nezināsi cik skaista apkārtne no augšas.

Paldiesiņ,Anminka noteikti paskatīšos!