Lūgšanas luterāņu baznīcā

Jā.... Laikam cik cilvēku, tik domu šajā jautājumā. Katrs pastāvēs pie sava. Tas ir tāpat kā ar patiku pret kādu citu lietu- viens uzskata, ka rozes ir pašas skaistākās, bet vienam patīk margrietiņas... Un tad nu cenšas pārliecināt viens otru kāpēc tieši šī puķe ir visskaistākā.
Es jums meitenes novēlu katrai iet savu iesākto ceļu un ļauties pārmaiņām. Un paliksim pie tā, ka Dieviņš mums ir tikai viens, un katrs savādākā veidā var atrast ceļu pie viņa.

Vai tik savas dzīves nodošana cita rokās nav vājuma pazīme? Katram savs, viens kā pēc grafika atskaites pēc iet baznīcā katru svētdienu un skaisti runā par morāli un visu pārējo, tajā pašā laikā nostāda savus grēkus pēc pārliecības, pēc tam palūgšu Dievam grēka piedošanu un būs labi. Ticība nāk no cilvēka, no iekšienes un tai jābūt tīrai un īstai nevis kā atskaites punktam pret sabiedrību. Un cilvēki ne vienmēr iet uz baznīcu tikai tad, kad vajag kautko priekš sevis, tas jau Nu Jums ticīgiem cilvēkiem būtu jāzina, bet kā izrādās ir lietas ko saprotiet savādāk. Nav visi cilvēki, kas neiet baznīcā tik melni un nosodāmi. Jums būtu jāzina Dieva teiktie vārdi, ka viņš mīl visus bez izņēmuma, skaļāka bļaušana un pesteļošana nebūt nenozīmē stiprāku ticību. Tas tā mans subjektīvais viedoklis. Man vienkārši dzīvē tik ļoti kaitina pārlieku pareizi cilvēki, kas sevi uz citu fona grib padarīt tik baltus un pareizus..... katrā ziņā neņemiet pie sirds

P.S. Digna, pēc būtības Tev kā ateistei vispār vajadzētu būt p.... par ticību

Es jau sen sapratu, ka liela daļa, kas sevi uzskata par kristiešiem, tik tādi runātāji vien ir.

Nu kā var sevi uzskatīt pat kristieti neejot baznīcā!!!

Tad, kad gribās un liekas skaisti, tad atcerās par svētnīcu, tas tāpat kā bērns par mammu atcerās tikai tad, kad vajag naudu..., ikdienā jau protams, zin, ka ir tāda mamma, nu tā...svētkos un dzimšanas dienā jau var apciemot..., bet fakts, ka mamma savu bērniņu vēlas redzēt ne tikai svētkos, bet arī ikdienā nevienu vairs neinteresē... .

Un ja jau neievēro baznīcas rituālus, kāpēc par tiem atcerās tad, kad ir izdevīgi, ja Dievs ir sirdī... ļoti labi paņem mīļoto aiz rokas pasaki, būšu Tava sieva, viņš tāpat un Dieviņš jūs svētīs tik pat jauki un skaisri kā ikdienas sarunās ar Tevi...

Fui., Man pat kā ateistei par šādiem cilvēkiem gribas teikt fuij.

Ak jaa Zanella - Bībelē, Jaunajā derībā ir noraade - luudziet teevu kaa es jums to esmu maaciijis (Jeezus vaardi par daudz piemineeto luugshanu Teevareize)

taapat Bībelē ir noraadiits ka ticiibas celju ir jaaveic draudzee, nevis vienam. taapat ir arii soliits - luudzies kopaa ar saviem braaljiem un es atnaakshu.

un taapat tur ir arii ljoti daudz staastiits par farizejiem. man shkjiet ka tie teksti ir pat ljoti aktuaali muusdienaam! ;)

p.s. Lauliibu ceremonijas jeega ir nevis dieva priekshaa zveereet uzticiibu un apliecinaat miilestiibu (Dievs taapat zin visu kas uz sirds), bet gan sanjemt sveetiibu, kas pasargaa lauliibu dziives liiklochos. bet pats svariigaakais lauliibu meerkjis - lai divi cilveeki caur miilestiibu vienam pret otru tuvotos Dievam. lauliiba bazniicaa starpcitu uzliek pienaakumus, kurus tik daudz laulaatie paari ij negrasaas pildiit.

Zanella - vai tew pashai neshkjiet ka tu tikai njem - es daru kad gribu, kad mana sirds liek! baigi forshaa nostaaja un moraale - kad man kaut ko vajadzees - vai pateikties vai paluugt, tad es to dariishu! a kur ir tas ko tu dod no sevis pretii??? kaa tad ar pienaakumiem??? aaa...nu jaa, muusdienaas visiem ir tiesiibas, bet pienaakumi nevienam. negribu tewi aizvainot, bet ja tu esi izveeleejies dziivee ticiibas celju, tad tu pilniibaa sevi nodod Dievam un vinjsh kljuust par tavu teewu, un tu seko vinja noraadeem. bet viss paareejais - taa tik taada niekoshanaas vien ir.

un Itta - tew taisniiba, taapat nesparatiis. :) lai gan kas zin... tu tak zini - Dievam prieks par katru avi ganaampulkaa. un muusdienaas maz runaa par religjiju jo baidaas no vairaakuma nosodiijuma, izsmiekla. es gan nebaidos...

par luugshanaam - mums ir jaaluudz nevis tas ko mees gribam, nevis tas kaa mees gribam un uzskatam par pareizu, bet mums ir jaaluudz lai Dievs mums dod to kas mums naaks par labu un jaapienjem to ko vinjsh dod. "Ko es daru shodien tu nezini, bet driiz tu to sapratiisi". bet protams ja cilveekaa nav uzticiibas Dievam tad vinjam ir jaaieteerpj savas veelmes vaardos. un jaa juus domaajiet ka vinjam pateiksiet luudzu, dod man to un to un to dabuusiet? domaajiet, ka vinjsh jau taapat nezin kas mums uz sirds???

Pēc šīm sarunām tā vien sāk likties, ka Tevi jau par "nepareizu" lūgšanu vien nosoda. Visas šeit skaisti un gudri runājošās sievietes, apgaismojiet mani, kas pēc šīs diskusijas noprot, ka ir tumsoņa, kur ir rakstīts kā pareizi jālūdz Dievs? Kur ir teikts, ka neejot regulāri baznīcā un lūdzot Dievu saviem vārdiem es esmu zaimotāja? Es baznīcā precējos, jo vēlējos Dieva priekšā apliecināt savu mīlestību un zvērēt uzticību , es neuzskatu, ka esmu pēc tam kādam par to parādā un tāpēc man katru svētdienu jāiet baznīcā. Es aizbraucu uz baznīcu, kad jūtu, ka mana sirds to liek un tad es to daru no tīras dvēseles. Es neuzskatu, ka ticība ir kā diēta, kas jāievēro noteiktos laikos.

ashele - pilnībā piekrītu Tev, bet domāju, nav vērts cīnīties ar pretēju viedokļu pārstāvjiem, tāpat nesapratīs... jo saprašana par to visu vai nu ir, vai arī nav. un, ja nav, tad visi svētie rituāli utt. šķiet velta laika izšķiešana, jo "cilvēks taču ir pasaules naba un viskrutākais". vienkāršāk taču ir nevis darīt to, kas ir labi, bet proponēt, ka labs ir tas, ko ES daru. nu tā - lielos vilcienos runājot...

nu ne jau ticiiba pieder mums, bet mees ticiibai! ne jau mums ir jaaizdomaa ierobezhojumi - iet vai neiet bazniicaa, skaitiit vai neskaitiit luugshanu... bet gan mums ir jaameegjina iemaaciities to eetikas un moraales celju, kas ved uz dveeseles augshanu! ir muljkjiigi iedomaaties ka mees varam radiit to ko mums ir devis Dievs. ir muljkjiigi domaat ka mees varam radiit jaunus celjus uz nemirstiibu, uz dveeseles skaidriibu, vieniigais ko mees varam - ir sekot Dieva dotajam celjam - budiestiem uz Nirvānu, kristieshiem uz atdzimshanu, hinduistiem un izraushanos no reinkarnaacijas apljiem. protams - taa ir muusu izveele, vai mees vispaar to veelamies. bet patiesiiba ir shaada - vai nu tu piederi Dievam un esi Dieva beerns un vari paljauties uz savu Teevu, vai arii...tu piederi shai pasaulei. nav iespeejama neitraala poziicija. ir tikai divas iespeejas. jo neizveeloties neko mees jebkuraa gadiijumaa paliksiem sheit. bet nu to kam pieder shii pasaule es ljaushu jums pashaam izdomaat.

ES šajā visā veljoprojām nesaprotu vienu - kapēc cilveki paši sev ierobežo dzīvi, izdomādami visādus nosacījumus ticībai!?

skumji ir redzeet cik maz cilveeki apzinaas rituaalu sveeto noziimi. jums varbuut liekas, ka tie ir kaut kaadi izgudrojumi, tachu es patieshaam zinu kaa rituaali darbojas, es patieshaam juutu kaa energjija tiek vadiita - un uz kurieni. lai arii kaa - noniecinaats tiek tas kas mums ir dots kaa iespeeja. un ja reiz runaajam par ieshanu vai neieshanu uz bazniicu, tad biibelee jau nu ir gana skaidri noraadiijumi shajaa sakariibaa. bet taa ir muusu katra izveele. un ne jau man lemt - kuru peec tam paziis, un kuru nepaziis.

luugt Dievu saviem vaardiem nav nekas slikts, tomeer taa luugshana nekad nebuus tik pilniiga, kaa teevareize. kapeec - es labaak neteikshu, citaadi jau mani ar akmenjiem nomeetaas. ;)

Pilnībā piekrītu Fidžai. Es ar uzskatu, ka ja uz baznīcu cilvēks neiet katru svētdienu tad tas vel nenozīmē, ka viņš nav ticīgs. Baznīcu apmeklēju īpašos svētkos, kuros tik tiešām jūtu vajadzību atrasties baznīcā. Kā jau iepriekš minēju, katrs Dievu var lūgt savādāk, viens ar tēvareizi, viens ar saviem vārdiem ... Ar saviem vārdiem uzrunāt Dievu var mīļāk. Es ar runāju ar Dievu saviem vārdiem, tad varu izstāstīt to ko citiem nestāstu un palūgt viņu lai palīdz man un maniem tuviniekiem. Tas, ka teicu ka man grūti iemācīties Apustuļu ticību ir tiesa, jo baznīcas termiņus neesmu apguvusi. Ja būtu ar saviem vārdiņiem tas jāpasaka, man būtu vieglāk iemācīties.

lai arii ar draudzeem diemzheel latvijaa ir diezgan beediigi, tomeer varu tikai piekrist savam maaciitaajam, kursh reiz teica - draudze ir nepiecieshama, jo cilveeks ir viens un vientuljsh, bet shii pasaule ir pakljauta tumshiem speekiem..un diemzheel vienatnee mees nevaram pastaaveet, jo mees neredzam un nespeejam pashi sevi pasargaat. bet dievkalojumos valda taa iipashaa gaisotne un pluust dieva miilestiiba, visaptveroshaa dveeseles dziedinashanas energjija. mums ir jaaluudz dievs ne tikai bazniicaa, bet arii savaa dziivee, tachu bez vadiibas mees nomaldamies no celja, jo celjsh pie dieva ir kaa maza liikumaina, akmenjiem un eerkshkjiem klaata taka un kopaa ejot mees tiekam vadiiti pareizi. nu kaut kaa taa apmeeram. es noteikti nemaaku tik labi paskaidrot kaa vinjsh (dr.theo. Rlafs Kokins, LU teologjijas fakultates dekaans) bet varu piekrist arii vinja apgalvojumam ka mes pashi esam vainiigi pie taa kaadas ir muusu draudzes, jo mees taas neveidojam, bet gaidam lai viss buutu gatavs...nu varbuut jaa. mees ar viiru arii noteikti apmekleejam katru sveetdienas dievkalpojumu, ja vien esam pilseeta, bet nereizi neesam iesaistiijushies kaadaas draudzes lietaas, pashi neko neesam no sevis tai devushi. un lielaakaa dalja ir vecas tantes ar visaam vecu tantu padariishanaam. un es apzinos - ja ir kaads kam paarmest ka draudzee nav diez ko daudz aktivitaates jauniem cilveekiem tad tie esam mees pashi, jo mees taas neveidojam.

un tomeer - ir interesanti noskatiities kaa dievkalpojumaa ierodas jaunieshi ar melniem, pinkainiem matiem, vienos piirsingos un sapleestos dzhinsos - un iet pie dievgalda, luudz dievu. tas dod ceriibu ka reiz kaut kas mainiisies.

nezinu, vai tēmai atbilst, bet vēl viena laba anekdote, kas raksturo lielu daļu baznīcu:
Ieiet ubags baznīcā, apsēžas pirmajā solā. Nāk pilsētas mērs, citi tml-īgi un sašutuši aizdzen ubagu uz pēdējām rindām. Tur nāk citi, atkal aizdzen ubagu.
Tā nu šis iziet ārā, apsēžas pie baznīcas trepēm un raud.
Te viņam kāds apsēžas bakus un jautā- kāpēc tu tā raudi?
-mani izdzina no baznīcas-atbild ubags
-nekas, mani arī- atbild viņam Jēzus......

pamatskolas laikā gāju svetdienskolā (batistu) , tur bija ļoti labi un jauniesi rautin rāvās uz turieni, jo mums bija ansamblisi, teatra uzvedumi u.c. pasakumi ar ko apceļojam visu Latviju... Paralēli tam mēs cītīgi apguvām lūgšanas mācības un apliecinājumus - zināju tos no galvas pat bez īpašas piepules... Man ļoti patika!!!!

mēs pārvācāmies un ciemā, kur dzīvoju nebija svētdienasskolas, tādēļ gāju luterāņu draudzē ( ģimenē visi luterāņi)... Bet drīz vien es pametu draudzi, jo tur nebija mana vecuma cilvēki un pēc dievkalpojuma, kad bija saucamā kafijaspauzite - visi cits citu aprunāja(ciema cilvekus) - loģiski, ka es uz šo draudzi pārstāju iet un apmeklēju tikai Ziemassvētkos un skolas sakšanās un beigšanās dievkalpojumos tikai baznīcu!!!

Tāpēc uzskatu, ka cilvekam ir jāzin šīs apmācības, bet neuzskatu par obligātu pienakumu iet uz draudzi... Ne velti ir teikts, ka Dievs ir visur un lūgt viņu var jebkur- pat kāpostlaukā...

Un ja es baznīcā laulajos, tad neuzskatu, man tulīt ir jāskrien uz draudzi... un ja neapmeklēju konkrēto draudzi, tas nenozīmē, ka esmu neticīga!!!

Dievs nav mazais bērns... viņš visu redz - arī to kā mes dodam cieņas un godbijibas, ticības apliecinājumu baznīcā un arī to, kādā veidā to sniedzam... Tā kā mīlīši, viss ir atkarīgs no mums pašiem un mūsu sirdsapziņas....

Laikam, pāri, kuri ir gatavi maksāt naudu par kristīšanu un iesvētīšanu nav maz, bet es zinu arī mācītāju, kurš par noteiktu summu piedāvā gan iesvētīt, gan nokristīt kaut stundas laikā! Nezinu gan, cik maksā šāds "pakalpojums", jo man pašai nav interese par šīm lietām. Vnk ar šo sistēmu vispār nav kaut kas kārtībā..