Dieva svētība laulībai

nu tad nevajag laulāties baznīcā...

par to gadījumu kad mācītājs iesvētīja puisi, kas atklāti pasaka, ka Dievam netic - mācītājam nemaz nav izvēles - viņš ir tikai tā Kunga kalps, un viņš nevar liegt cilvēkam sakramentu, lai arī pats cilvēks ticību noliedz. mācītājs tikai kalpo, kā tas viņam nolikts, bet tālāk puiša garīgā dzīve atkarīga vien no viņa paša un no Dieva žēlastības...

labi ka es neesmu mācītāja - es droši vien iztriektu šadu jaunieti ārā! :D:D:D

Protams, pieaudzis cilvēks var izdarīt savas izvēles.

Parasti vecāki vēlas izlūgties Dieva svētību savam mazulim (parasti jau zīdaiņa vecumā), kā arī kristot pasargāt to no visa ļaunā. Zīdainis nevar pateikt, kam viņš tic/netic (to protams nevar noliegt), bet VIŅA vārdā pie macītāja dodas vecāki, kuri izsaka šādu lūgumu. Pieaugušā vecumā daudzi pieņem lēmumu vēlreiz kristīties, bet līdz 18 gadiem vecāki izdara izvēles par labu atvasei.
Manā skatījumā tās tomēr ir divas dažāda rakstura kristības (ja tā var teikt) - zīdaiņa vecumā vai pieaugušo kārtā. Lai pieaudzis cilvēks kristītos, viņš iziet Bībeles mācības pie mācītāja, ar viņu aprunājas, izprot, kāpēc viņs vēlas kristīties, un vai tas atbilst Bībelei. Bet zīdainīti, manuprāt, krista Dieva apsardzībai, žēlastībai pār šo bērnu turpmākā dzīvē, jo nevar tādā vecumā atzīt Kristu krustā sisto. Tas ir vecāku lēmums!

Manu vecāku izvēle neliek man pieņemt to pilnīgi un negrozāmi. Vecāku izvēle neliek man kaut kam ticēt vienkārši tāpēc, ka viņi manā vārdā kaut ko ir izvēlējušies. Tas, protams, būtu ideāls gadījums (vecākiem :)), bet tā nav neapgāžama aksioma. Protams, viņi ir tiesīgi to darīt, bet man tas neuzliek nekādu pienākumu. Ja nu vienīgi morālu - bet, ja tas nesakrīt ar manu morāli, tad tā arī paliek tikai vecāku un ne mana izvēle.

tieši tā-mazus bērnus parasti krista un tiem jau nu nejautā vai viņi tic dievam!

Par bērniem, līdz viņu pilngadībai, ir atbildīgi viņu vecāki. Viņi ir tiesīgi izdarīt šādu izvēli par labu savam bērnam. Protams, audzināt arī pēc kristībām vajadzētu kristietībā.

Par kristīšanu nepiekritīšu - parasti tak krista pavisam mazus bērniņus, kuriem vēl pašiem sava pārliecība par to, kam viņi tic, nav izveidojusies. Iespējams, ka Tu runā par iesvēti - tas jau ir pilnīgi cits process, kas balstīts uz paša personīgu izvēli un izpratni.

Lai kristītu cilvēku IR jātic Tēvam, Dēlam un Svētajam garam, jo Tā vārdā arī viņu kristī!!!
Kam gan vēl ticēt, lai mācītājs kristītu?! Nedomāju, ka kāds mācītājs kristītu, ja teiktu, ka ticu KAUT KĀDAM spēkam, bet ne Dievam.

bet viņu jau arī iesvētīja, jo citādi laulāties nevar. katoļi tā nebūtu darījuši, tieši tādēļ man luterāņi ir pieņemamāki, jo neuzspiež tik ļoti visas seno laiku dogmas..

mūsdienās ir ļoti lojāla baznīca-domāju, ka tādēļ viņu kristīja, kaut gan nav jau jātic dievam, lai taptu kristīts, iesvētīts-gan! jo parasti jau krista bērnus,kam nejautā vai viņi tic dievam:)

viss kārtībā :) oponēt mācītājam ir ok, pat noderīgi un interesanti, ka dažādas diskusijas veidojas.

bet man tikai likās bik pa traku puiša rīcība- acīs pateikt mācītājam, ka Dievam netic un citādi baznīcā nenāktu, ja ne kāzas.. es tā nespētu izdarīt. pietma, domāju, ka ne visi mācītāju piekristu šādu tipu kristīt!

ok-sorriiii:):)es arī iesvētes macībās oponēju mācītāja viedoklim un tas netika apspiests

Tu īsti neizprati, ko teicu- Doma mācītājs nolasīja morāli puisim, jo šis skaidri un gaiši pateica, ka iesvēti iet tikai tādēļ, lai var laulāties baznīcā, nevis tādēļ, ka tic Dievam, bet mācītājs tik un tā piekrita viņu iesvētīt, lai gan puisis atklāti demonstrēja savu neticību mācītaja sludinātajam.. pēc tā var spriest, ka mācītājs ir ok, ja pat šādu gadījumu tomēr neatsakās iesvētīt!

Zini, baigi interesanti... biju ļoti līdzīgās domās un priekšstatos par baznīcu un mācītājiem... vnk. tāpēc, ka neko nezināju, nedz par kristīgo ticību nedz par to... kas TAS viss ir... ar sakostiem zobiem devos uz pirmo dievkalpojumu... bija interesanti... ar šaubām nolēmu piedalīties arī t.s. iesvētes mācībās... Zini un es sapratu, ka es NEKO neēsmu zinājusi par to kas tiešām notiek baznīcā... Es iepazinos ar kolosālu mācītāju un draudzi, kas pārsvarā ir jauni cilvēki... un nevienu sastingušu/iekaltu lūgšanu tur neēsmu dzirdējusi... un tagad manas pašas izteikumi, par to, ka "Dievs ir pieejams visur, ka viņš mīt katra sirdī.. nav jau obligāti baznīca vajadzīga.." un ka "cienu mācītājus kā cilvēkus.. bet ne baznīcas satingušās dogmas.." u.tml. ir tikai bijušas manas atrunas un varbūt bailes no nezināmā, kas mani tomēr kautkā vilināja. Daudz domāju par to: ja jau Dievs ir - kas tad ir Baznīca, kas aizgūtnēm maca un atgādina par Viņu... un kas tad esmu es, kas tā kā no lielveikala plaukta tagad izvēlēsies šito es gribu un šito nē... Es tagad esmu draudzē, un visiem, kas tur nav... iesaku vismaz iepazīties ar patieso Baznīcas "piedāvājumu". Vispār iesaku aprunāties ar mācītāju... nevis tādu, kurš pats ir gatavs pārkāpt savas "organizācijas" kārtību, bet tādu, kurš ir "iekšā"... mana draudze ir šeit: baltezerabaznica.lv