Ceremonija Luterāņu baznicā - ko runā mācītājs?

vai Jums tiešām liekas, ka tagad laulības zvērests mainīs Jūsu attiecības?
Gala lēmumu vienmēr esmu pieņēmusi es un nevis tapēc, ka nospiestu savu vīru, bet tapēc, ka tādi ir mūs raksturi, temperamenti, viņš pietiekami svarīgus un daudz lēmumus pieņem darbā, lai pilnībā mūsu lēmumus uzticētu man. Neviens no tiem netiek pieņemts vienpersoniski ar domu otram izdarīt slikti - visi lēmumi tiek pieņemti lai vairotu abu laimi, labklājību, utt utjp... Un nav svarīgi kurš to pieņem...
Turklāt - ja neesat gatavas uzticēt savu dzīvi otram, un uzticēties viņa lēmumiem... varbūt tad nevajag slēgt šo svēto saiti uz mūžu...
Vai Jūs apzināties, kas ir laulāties Dieva priekšā un mūžu - vai arī tas Jums ir tikai modes kliedziens?!

Jā par tiem kompromisiem - diemžēl tas ir īslaicīgs risinājums (reizēm der, bet ne bieži), jo katram ir no kaut kā jāatsakās un ja ši stratēgija tiek pielietota bieži, tad katrā pusē uzkrājas neapmierinātība, kas rezultātā noved pie konfliktiem utt. Daudz veiksmīgāk darbojas sadarbības stratēģija, kad katras puses vajadzības tiek apmierinātas, katrs iegūst to ko vēlas, viens otram palīdzot.

Cik saprotu, ka tajos brīžos, kad ir nepieciešams pieņemt atbildīgus lēmumus, vīrs taču neieslēdzas kambarī un tikai tad, kad ir izdomājis, ko darīt iznāk un pasaka "būs Tā". Pirms lēmums tiek pieņemts par to ģimenē tiek runāts kā lābāk, kādas ir sievas domas, ko viņa vēlas utml.

Vēl man reiz sirdī iekrita Arhibīskapa teiktie vārdi, ka īsta sievišķiba atmodina īstu vīrišķibu un otrādi. Es vēlos blakus sev redzēt vīrišķīgu vīrieti un nevēlos ar savu visu varošo "padomju sievietes" rīcību (kādu es pie sevis esmu novērojusi) to nokaut, kas parasti notiek, ja dzimumu lomas tiek jauktas. Izvēlos paklausīt un patīk redzēt arī savas pakalusības augļus :)

man ir pienamams modelis,kura sieviete gimene ir sieviete,bet virietis-ir virietis.
un sim "statusam" atkal nav nekada sakara ar to,ka katrs nevaram but pashpietiekams.
un vispar-man patik,ka par so temu izsakas rutuxs un drostala (kura iesaka sis lietas apspriest ar macitaju).

Bet kāpēc Jūs ar savu mācītāju par šo jautājumu neizrunājat? Mums pat iesvētes mācībās, runājot par bausli, kurā pieminētas laulītas, izstāstīja - ko nozīmē, ka vīrs savus vecākus pamet un kāpēc sievai jāpaklausa vīram utt. Arī man no sākuma šie teksti šķita pilnīgi neloģiski un nepieņemami, bet tagad uz to raugos savādāk.

Piekrītu - ir jādzīvo līdzi laikam un gan jau katrs pats zinās kāds ģimenes modelis būs vispiemērotākais savu ģimeni veidojot ;)

Tas, ka Lillia laulāsies baznīcā neuzliek viņai par pienākumu veidot attiecības patriarhālā ģimenes modelī. Mūsdienās, kad vīrs nestiep uz alu mamutu, ir ļoti daudz veiksmīgu attiecību, kur lēmums tiek pieņemts kopīgi, nevis kādam paliek galavārds. Tagad, kad abi pelna un vienlīdz iegulda savstarpējās attiecībās, nav godīgi, ja kādam tiek galvenā loma, bet otram jāsamierinās ar pieņemtajiem lēmumiem. Vecmāmiņu un vectētiņu laikos vispār viss bija savādāk.

Ja jau daudzas te raksta, ka ir teikušas savādāku zvērestu, tātad baznīcas attieksme nav tik strikta šajā jautājumā. Ne visi mācītāji, acīmredzot, uzspiež šādu ģimenes modeli.

Tāpēc, Lillia, novēlu atrast labāko kompromisu ar mācītāju :o)

Ja nav pieņemami ticības likumi, ir dzimtsarakstu nodaļas. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, vīrietis sola cieņu. Tas arī nozīmē-kompromiss. Kādreiz laulības tika noslēgtas bez mīlestības, kur pamatā bija cieņa no vienas puses un paklausība no otras puses. Un kā pieredze rāda- darbojas labi. Tev liekas, kā vīrietis pasaka, tā tam ir jābūt. Kļūda. Arī no ticības viedokļa. Tad ir jāprasa, kas tavuprāt ir cieņa pret sievu Kas tajā ietilpst? Tikai nesist? Nekliegt?
Un vēl. Ticīgs cilvēks nekad nezvēr, jo "Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēj padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu. Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.( Mateja ev.5:34,35,36 ) .Tas runājot par laulību zvērestu.
Manā ģimenē pastāv vienkārša pieeja. Visas lietas tiek izrunātas. Apspriežam visus plusus un mīnusus, bet gala rezultātu pieņem vīrs. Ir bijis, kad tas ir kļūdains, bet es ļauju apdedzināties. Jo no kļūdām jau mēs mācamies. Neviens neesam perfekti. Ģimenes galva viennozīmīgi ir vīrs. Es šo "posteni" nemaz necenšos ieņem. Es labāk esmu "stūrmanis":)))

Tev tas trusha skiet pienemami?

Gala vardam, manuprat, ir jabut abpuseji pienemamam kompromisam. Kas manuprat, ir ari pamata tam lai lauliba butu izdevusies un dzivotspejiga. Nevis ka virietis teiks, ta bus. Protams ja ieprieks pieminetajai kundzei tas ir pienemams, ka visu izlemj virietis un gala vards pieder vinam, tad nu viss ir kartiba. Man personigi pienemams ir kompromiss. Ta ka jadoma par citu zverestu.

piemers.
kad apprecejamies,vira vectevs man pienaca klat un teica-klausi viiru.sakuma nesapratu.
velak,kad mazliet vairak ieskatijos vira vecteva un vecmammas attiecibas,sapratu,ko nozime si "paklausiba"- gala vards vienmer piedereja vectevam.vienmer-visus 50desmit laulibas gadus.
un ta es to saprotu tagad.
un es nezuskatu,ka shadas attiecibas sieviete ir kas zemakas,kas tads,kas greko,utml.

Un ar ko tad paklausiba saja gadijuma ir saistita? manuprat dzive notiek ta ka ir situacijas kad ir japaklausa viram, ir situacijas, kad ir japaklausa sievai. Ir jabut abpusejam kompromisam. Un ja tev ir jazver ka tu 100% paklausisi viram, un tu neturi zverestu, tad esi grekojis.
Vajag tomer piedomat pie ta uz ko jus atbildat apstiprinosi un kadas saistibas uznematies. Galva vai ne-galva, bet nekad dzive nebus ta ka 100% varesi piekrist otram cilvekam, nu tas nemaz nevar but. Kamdel uz sevi uznemties greku.

ari es velos piekrist.paklausiba viram nav nekada sakara ar sievietes zemaku statusu attiecibas.

Pilnīgi piekrītu! Man prieks, ka ir cilvēki, kuri šādi domā!

Svinīgais solījums

Es, ...........................,
vēlos ņemt Tevi, ............,
par savu sievu/ vīru kristīgā laulībā.
Labprāt un no visas sirds
solos Tevi uzticīgi mīlēt un cienīt.
Apņemos līdz ar Tevi saņemt un panest
laimi un nelaimi, priekus un bēdas,
kā Dievs mums to dos pēc sava svētā prāta.
Solos Tevi nekad neatstāt,
nedz no Tevis novērsties, nedz šķirties,
kamēr pats Dievs mūs izšķirs laicīgā nāvē.
Šis ir mans svinīgais solījums.


Mums bija abiem vienāds,mācītāja sagatavots, ko saka visi laulājamie šajā baznīcā, cik zinu,
turklāt mācītājs to ļāva lasīt, lai uztraukumā nesamisējas:) Un tā kā tas bija sagatavots ar mūsu vārdiem, tas palika arī mums kā piemiņa:)

Arī Rutuxs aprakstītajā gadījumā iet runa par vienlīdzīgām partnerattiecībām. Katram no pāra ir sava loma un kuģis veiksmīgi peld, ja katrs dara savu "darbu" kopēju mērķu sasniegšanai. Tāda saliedēta komanda.

Man ļoti mīļi draugi, precējušies jau 9 gadus un tas, ko es iemācījos no viņiem vēl viņu laulības pirmsākumos - sievas pakalusība vīram. Domājams, ka var nepaklausīt despotiskam vīram, kurš pieprasa pakalusību neadekvātās situācijās utml.