Vedējmāte grūtniece....

MĪĻAS MEITENES :)) Tāāāāāds prieks par jums!!!!!

Sirsnīgi Jums laimes vēlējumi! Prieks, ka šajos skumjajos krīzes laikos ir arī kādas labas ziņas!

Pilnīgi pievienojos Sermy teiktajam. Un vēl, nebūt nav tā, ka katrs cilvēks ir radīts bērnu laišanai pasaulē. Ir cilvēki, kuriem tāda sajūta "ka ar visu sirdi un dvēseli vai arī ar katru ķermeņa šūniņu vēlas bērnu" ir sveša un tā arī nekad neatnāk.
Man arī ir tā, ka saprotu, ka bērni ir vajadzīga lieta, bet maksimāli cenšos atlikt šo pasākumu. Kaitina, kad citi jautā, kad būs ģimenes pieaugums.

Nu, bet, protams, ka nebūtu svarīgāk, vienkārši tad meklētu citus vedējus! :) Man kā līgavai arī varētu būt savi priekšstati, kā kam manā ideālajā kāzu dienā jānotiekās. Ja jau visur tiek uzsvērts, ka tā ir mūsu divu diena, tad lai tā būtu pilnībā.

Redz, kā, interesanti, tagad visas saka, ka bērni nav nekādīgi saistīti ar materiālo stāvokli, bet, kad rāda ģimenes, kam trūkst naudas bērnu apgādāšanai, tad saka - ko taisa bērnus, kad nevar uzturēt!! Tā nav?

"Es savai vedējmātei mīļi palūdzu, lai tomēr mēģina nebūt stāvoklī uz manu kāzu dienu"

šis han mani nedaudz sasmīdināja - piedod, protams, bet neviena cilvēka kāzas man nkad nebūtu svarīākas par savu bērniņu - tas tāds egoisms :)

Paldies par jaukajiem apsveikumiem :)

Nav jau runa par "spiedīgāku situāciju", bet par to, ka var nepietikt naudas pat ēdienam. Un šeit es nerunāju konkrēti par sevi (kā jau iepriekš minēju, negrasos atteikties no ģimenes pieauguma krīzes dēļ:) ), bet par vairumu latviešu ģimeņu, kuras nesēj izdzīvot ar vienu algu.

Bet nu, runājot par tēmu, uzskatu, ka tiešām viss atkarīgs no tā, kā grūtniece jūtas. Es esmu bijusi kāzās, kur līgava bija 6. mēnesī, un viņa dancoja un priecājās kopā ar visiem līdz 5 rītā un pēc tam vēl palīdzēja galdus novākt :).

Biju pagājušu nē...nu jau aizpagājušo gadu uz kāzām, kurās vedējmāte bija 8 mēnesī. Ja sieviete savā grūtniecībā jūtas labi, sevi mīl tad kāpeč nevarētu iet par vedējmāti. Grūtniecība nav slimība...:) Un ļoti labi izskatījās un jutās un visas izdarības gāja no rokas. Tieši pēc mēneša tajā paša datumā piedzima dēliņš. :)

Es savai vedējmātei mīļi palūdzu, lai tomēr mēģina nebūt stāvoklī uz manu kāzu dienu. Ja cilvēki šo lietu plāno, tad jau var drusku paciesties. :)
Māņticība ne māņticība, bet negribu uz savas ādas izmēģināt, ir šim ticējumam taisnība vai nē!

bet man patreiz nav tā sajūta ieraugot bēbīšus- ai uķi uķi:) atklāti sakot man bišķiņ kaitina mazi bērni. tas laikam tādēļ, ka man kaimiņos bieži niķojas un kliedz bērns:)

es piemēram nevaru iedomāties situāciju ar bērnu, kad nepietiek naudas...nēē mīlīši- tad labāk es gaidu labākus laikus:)

bebriic - ar laiku tas mainīsies! es pirms gada, pusotra arī jutos tāpat! un bail, un negribas vēl zaudēt brīvību un savu dzīvi. bet maz pamazām - skatoties uz savu kolēģu bērniem, draugu un radu mazajiem brēkulīšiem - kaut kas sāka mainīties. un arī vīrs - nu jau vairs nevar sagaidīt - kad tad mums pienāks laiks. zini - tāda apziņa, ka tas ir dzīves piepildījums, tas ir nākamais solis mūsu mīlestībai un laulībai, ka tas no paša Dieva ir nolikts - ka ikvienam cilvēkam ir jākļūst par māti vai tēvu.
lai gan medicīnisku apsvērumu dēļ mums vēl pāris mēneši jāpagaida, abi jau ilgojamies un gaidām. zinam - būs arī grūti, būs viss savādāk. bet visa būtība tak ir tajā, ka mēs savu bērniņu mīlēsim. šobrīd es nespēju iedomāties - nu kā es varētu dzīvot, ja man nebūtu mana mīļā vīra. tāpat arī būs ar mazulīti - kad viņš būs klāt, es nespēšu saprast - nu kā gan es varētu dzīvot bez viņa. :)
to vajag aptvert un pieņemt - mēs savus bērnus taču mīlēsim! un tad vairs nebūs bail un atrunas - dzīvoklis par šauru, ekonomiskā situācija valstī ir smaga utt.. :)

aisha - tu taču savu vīru mīli, neatkarīgi no tā ka viņa alga pietiek tikai obligātajiem maksājumiem, un negrasies viņu nomainīt pret citu - tādu, kura alga būtu krietni vien lielāka + vēl mantota glauna savrupmāja lepnākajā rajonā. ;) jo mīlestība un nepieciešamība pēc ģimenes ir svarīgāka, par materiālajiem apsvērumiem. (lai gan protams ir arī izņēmumi, bet tie laikam šajā portālā viss neapgrozās). tāpat arī bērniņš būs lielākā laime, neatkarīgi no tā, ka viņa vajadzību dēļ materiālā situācija kļūs spiedīgāka. :)

Izdzīvojuši ir visi, protams, bet tāpēc jau to nevajag uztvert kā normu:)

Es gan arī gribu ticēt, ka "katrs bērniņš nāk ar savu maizes kukulīti padusē", tāpēc, neskatoties uz maniem smalkajiem aprēķiniem un krīzi, gaidīšu stārķi :)

Es drīzāk nosliektos uz to pusi, kā reiz teica mana draudzene - katrs bērniņš nāk ar savu svētību. Izdzīvojuši un priecīgi ir visi vecāki - arī tie, kuriem bērni dzima grūtākajā laikā 90-to gadu vidū, kad vispār nebija ko domāt ne par māmiņu algām, ne par pabalstiem prātīgiem, ne par to, ka darbs Tev tiks saglabāts pēc grūtniecības beigšanās. Vai kāds no vecākiem tagad teiktu - ehh, žēl gan, ka tā palaidu garām dzīvi? Naudas, protams, pietrūka. Nesaku arī, ka tagad ir viegli, tomēr naudas vienmēr būs par maz.

Ja vien ir pozitīva attieksme pret dzīvi un apķērīgs prāts, vienmēr var atrast dažādus risinājumus. Un reizēm tie atnāk paši - ne gaidīti, ne plānoti, bet ļoti, ļoti vajadzīgi.

Atļaušos tomēr iebilst, ka krīzei ar bērniem ir vistiešākais sakars. Ja praktiski visa vīra alga aiziet obligātajos maksājumos, ko iesākt brīdī, kad bērniņam ir gadiņš un beidzas vecāku pabalsts? Protams, māmiņa var iet strādāt, bet, kur likt bērniņu, ja nav omīšu, kas viņu bez maksas pieskatītu? Bērnudārzā bērniņu paņems labākajā gadījumā no 3 gadu vecuma, savukārt, privātais dārziņš vai auklīte izmaksās gandrīz tikpat, cik māmiņa nopelnīs. Kādi ir varianti? Un te nav runa par ceļojumiem, solāriju vai zīmolu drēbēm, bet par elementāru izdzīvošanu. Kā lai nerunā par krīzi, kā lai nerēķina?

Arī Tevi no sirds apsveicu:)

Arī mēs pie šīs lietas ķersimies uzreiz pēc kāzām...jo jaunajam vīram ir uzskats, ka nekādu bērnu pirms kāzām;)