Kaplūži , Saldus rajons, Novadnieku pagasts - vieta, kur klientus negaida

Ne viss ir zelts, kas spīd. Jeb neizpratne, kā brīvdienu māja „Kaplūži”, Saldus rajonā, Novadnieku pagastā (viss.lv – varēja tikt nominēta kā 2008 gada Kurzemes labākā naktsmītne....
Varbūt citiem pāriem, tas nav būtiski un šķiet sīkumi – bet mums kā vedējiem ĻOTI nepatika sekojošas lietas. Un, ja kāds riskē tur svinēt – NOTEIKTI slēgt detalizētu līgumu.
1. Saimnieces nelabvēlīgā un negācijām pilnā attieksme kopumā (pilnīgs pretstats laipnajam, taktiskajam, godīgajam saimniekam, kura dēļ es labprāt visu šo te nerakstītu.). Saimniece savu emocionālās inteliģences iztrūkumu skaisti nodemonstrēja visur un atklāti stāstot par savām iecerēm, kur un , ko varētu citiem viesiem izīrēt par papildus naudu. Jauno klātbūtnē nemitīgi uzdodot jautājumus vedējiem – „Kā pušķosiet jaunā pāra istabiņu? Kā darīsiet to vai šito?” Tādejādi atklājot visus pārsteigumus, kas iecerēti. Nemitīgi nozākājot citus klientus – „skatieties, neizbradājiet kociņus, kā iepriekšējie viesi. Saviem viesiem piesakiet, ka laicīgi jābrauc projām. Kā te vieni bija bezgaumīgi sapušķojuši to vai šito.” Skaidrs, ka cilvēks šajā gadījumā nemīl darbu, ko dara, ir nikns par kredītu slogu utt - bet klients, to nedrīkstētu just.
2. Sarunā ar jaunajiem ziemā tika apsolīts, ka teritorijā neviens cits nebūs un visa teritorija būs tikai jauno ziņā. Nedēļu pirms kāzām tiek paziņots, ka otru mazo viesību māju/zāli ir izīrējuši citi kāzinieki. Teritoriju variet sadalīt kā mākiet. Sarunāto pirti arī nācās zaudēt – otrie samaksāja pirmie. Nēērtā situācijā mūsu pāris, kas gan ielūgumos norādījis pirti, gan iecerējis īrēt papildus guļavietas. Bet, cik noprotams attiecīgais scenārijs tiek izspēlēts regulāri – sasolot, ka nav nozīmes uzreiz ņemt visu teritoriju, jo tāpat nevienu nelaidīs – bet pēc tam izīrēt citam pārim, tādejādi gūstot dubultu peļņu. Tfu,tfu,tfu – neteikšu, cik nervus tas prasīja - nedēļu pirms kāzām saprast, ka visas mičošanas, karoga pacelšanas utt ieceres var būt kaķim zem astes, ja nepaveiksies un tie otrie kāzu svinētāji būs ar salūtiem, ugunslaternām utt, kas protams ir pompozāk un neiet kopā ar mūsu izsapņoto rituālu. Par laimi – otrs pāris pagadījās piezemēti un lielas savstarpējas rīvēšanās nesanāca. Bet varēja būt arī ļaunāks scenārijs... Bet tā, kurš pāris izīrētu tikai1/2 no teritorijas, ja jau no sākuma zinātu, ka paralēli būs otras kāzas.
3. „Organizācijas kultūra” jeb attieksme vien liecina par saimnieces „mīlestību pret klientu”. Visur izprintētas un pielipinātas prastas lapiņas – piemēram, istabiņās - „Pakaramo skaits 4 gab” – nedod dievs, ka kāds neaiznes kādu 15 santīmu vērtu Jysk pakaramo. „Papīrus podā nemest”. Un kronis visam uz jaunlaulāto istabiņas durvīm... „Ja rotājat gultu ar ziedlapiņām, novāciet, lai nepaliek pleķi”... Labi, ka nebija uzrakstīts, ko vēl jaunie nevar darīt uz tās gultas veļas un kāda veida pleķus atstāt.
4. Viesu nams izīrēts līdz plkst 14:00 svētdienā. Plkst. 13:00 piebrauc saimnieces izsauktā apkopēja. Par spīti tam, ka lustes vēl notiek pilnā sparā. Uziet otrā stāvā un no viesu guļamtelpām sāk gaitenī mest uz grīdas visas gultas veļas!!!! Kaut gan viesi pat vēl nav izvākuši savas mantas no numuriņiem!!!!! Es vēl saprastu, ka uzreiz nāk nākamais pasākums, bet skaidrāk par skaidru, ka būs n-dienas tukšs tas viesu nams. Tad vismaz kaut līdz tiem 14:00 varēja pagaidīt....
5. Ūdens „smaržo” pēc Baldones dūņām vai Ķemeru pūdēto olu ūdens. Zobus iztīrīt jāsaņemas. Jaunajam pārim no rīta uz modināšanu bļodā lējām minerālūdeni. Ok, neviens nav vainīgs, ja purvaināka vieta – bet tāpēc ir filtri.
6. Ieejot otrā stāva tualetē nodomāju, ka pirms manis kaut kādi sivēni vienmēr iet – nevar aiz sevis ūdeni noraut. Bet, kad pati palaidu, sapratu – ka problēmas ar kanalizāciju, visa tā pati „žļurga” atnāk atpakaļ.
7. Sienas jau saplaisājušas – ok, trekno gadu celtnieku vaina. Bet ārā mazajām šūpolēm beņķītis nolauzts, tā arī nav atjaunots – bet dzelzs karkass, kur bērniem savainoties – atstāts. Pie smilšu kastes soliņam baļķis izļurkāts, krīt nost – bet arī rokas bijušas par īsu, lai salabotu.
8. Kāzu nedēļā zvans mums kā vedējiem – „ziniet ir tāda tradīcija, ka jaunais pāris mūsu teritorijā stāda, dāvina kociņu!” Mums jau sen ar jauno vīru sarunāts, ka kā pārsteigumu viņš kociņu stādīs savas līgavas mātes pagalmā pie izpirkšanas, tāpēc to arī izskaidrojam saimniecei, ka šī iemesla dēļ pie viņas koks netiks stādīts, jo nav jēgas dublēt rituālu. Ko izdara saimniece - nemet plinti krūmos un zvana līgavai – „Tad Jūs tiešām to kociņu pie mums nestādīsiet!?!?!?!” Kārtējo reizi gan drīz izgāžot sagatavoto pārsteigumu.
9. Vienā no tikšanās reizēm saimniece apgalvo, ka pārējiem galdiem galdauts neesot, bet jaunā pāra galdam gan viņai ir galdauts, par to varot nesatraukties un negādāt. Pienākot kāzu nedēļai – protams atklājas fakts, ka galdauts ir, bet par viņu jāmaksā simboliski 5ls – „jo tikai pati viņu tīra un gludina”. Piektdienas vakarā atbraucam pušķot zāli un ieraugam to šedevru – neizgludināts turklāt visa priekšējā mala vienos pleķos, tā, ka redzams jau pat no zāles pretējās puses. (Kā izrādījās svinību laikā klipši tik nodiluši, ka vairākas reizes „svārku daļa” pati no sevi atlipa un kā vedējmāte to vien vaktēju, kā atlipināt atpakaļ). Kamēr jauno nav klāt, atsaucu saimnieci un jautāju – vai tas ir tas solītais tīrais, gludais galdauts. Saimnieces neizpratne – „Kur kādi pleķi”. Kad ar vīru parādam, sasarkst. Un sākas vārdu birums – „Ko tad var gribēt, es jau jaunajiem viņu neuzspiedu. Galu galā viņš jau vecs no manas meitas kāzām, cik gadus jau kalpojis. Tāpēc jau arī neko par to neprasu....”. Piekroko nedaudz savādāk, un sarkana aizskrien. Labi, ka vismaz pēc brīža atnāca ar gludekli un izgludināja. Pleķiem virsū saspraudām rozītes.... Bet jau tajā pašā vakarā saņēmām frāzes – „cik ilgi Jūs te vēl būsiet?, es te netaisos līdz vakaram nīkt utt.” Tas nekas, ka vēl vēlāk atbrauca arī otro māju izīrējušais pāris pušķot savas telpas, bet saimniece jau bija aizbraukusi, kaut bijis sarunāts, tā arī palika aiz aizslēgtām durvīm...
10. Svinību mājas zāles uzbūve – kārtējo reizi stabs pašā zāles vidū. Turklāt stabam apkārt apdarināta koka lete, kas vēl vairāk samazina tā jau ne pārāk plašo deju placi, bet vēl ar asajiem stūriem apdraud dejotājus. + Otru stabu veido telpas vidū iebūvētais kamīns.
11. Un pats labākais... Atbraucot mājās līgaviņa savā telefonā atrod četrus neatbildētus zvanus no Kaplūžu saimnieces. Atzvana – un saņem 15 minūšu morāli, ka viņi ar tām pašām nelaimīgajām ziedlapiņām sasmērējuši pilnīgi jauno satīna gultas veļu, un ka viņiem tagad viņa par ļoti lielu naudu jāatpērk!!!!! Protams, līgaviņai kāzu sajūta pagalam, asaras, izmisums utt. Jāpiebilst, ka jaunā sieviņa ir topošā māmiņa 7 mēnesī.... Vai tiešām normālam cilvēkam celtos mēle kāzu dienā zvanīt un lamāt jaunos par kaut ko tādu??? Piedodiet par rupjību, bet manam vīram ir tāds latgaliešu teiciens par tādiem mantraušiem pār līķiem – „santīma pi...js”. Pirmkārt, pat ja tā gultas veļa bija sasmērēta (kam īsti negribas ticēt), tad ar savu augsto īres maksu tu jau to esi nosedzis, vai ierēķini tīrītavas pakalpojumus pirms tam. Otrkārt, ķīmiskā tīrīšana pastāv – un diez vai pie katra pleķa jāpērk jauna gultas veļa. Treškārt meli, melu galā – tā „jaunā” gultas veļa ir redzama viesu nama reklāmas bildēs jau vairāk kā gadu atpakaļ. Un velreiz – vai tiešām tās samazgas ir jāgāz jaunajam pārim kāzu dienā! Kaut nākamo dienu būtu nogaidījusi! Zvanījusi vīramātei, kas pušķoja. Skumji, cik gan cilvēks var būt emocionāli neiejūtīgs.

Protams, tas nav viss, bet tie ir tie spilgtākie notikumi, ko izjutām mēs kā vedēji – jaunajam pārim gan jau , ka ir arī vēl savi „rūgtumi”, kuru dēļ šo viesu namu otrreiz vairs neizvēlētos un citiem neieteiktu.
Katram pašam jāizvērtē, vai tas, ko rakstu, ir sīkumi vai nē... Bet mūsu pieredze ir tāda, kāda nu viņa ir...