Ēdināšana Naukšēnu muižā

Pirms pāris nedēļām biju kāzās Naukšēnu muižā. Lai gan līgava un līgavainis nevēlējās celt neslavu par ēdināšanu Naukšēnu muižā, tomēr uzskatīju par pienākumu brīdināt citus par iespējamām nebūšanām, kas varētu sagaidīt, izvēloties vietējos ēdinātājus Naukšēnu muižā.
Viss esot sācies jau pirms kāzām, kad galvenā, ar kuru tika runāts par galda klāšanu, paziņojusi, ka nevēlas redzēt uz galda ne sulu pakas, ne plastmasas pudeles kā uzdzeramos. Šim nolūkam vajagot palūgt lielās sulu krūzes, ko viņa iedošot, jo savādāk šīs pakas un pudeles sabojāšot visu viņas smalko noformējumu. Vēl jāpiemin, ka arī galda dekorēšana no laulājamo puses bijusi ļoti stipri ierobežota, bet viņiem esot izdevies atrast kompromisu. Turpinot par sulām un alkoholisko dzērienu uzdzeramiem, tad ierodoties kāzu dienā, pavāre paziņoja, ka viņai ir tikai viena lielā sulas krūze, ko iedot, līdz ar to uzdzeramie netika uz galda uzlikti. Džeki kōliņu turēja zem galda un slepeni jauca kokteiļus, lai tikai nebojātu dizainu. Bet, kā izrādījās, ar sulas krūzēm viss tikai sākās. Viesi pēc samērā saspringtās un nogurdinošās dienas bija izsalkuši un ēdiens no galda pazuda 30 min. laikā un visa vakara laikā tā arī netika papildināts. Tā nu šķīvji, kuros vēl bija palicis kas ēdams, ceļoja no viena galda stūra uz otru, kā arī tukšie trauki tika novākti tikai īsi pirms mičošanas.
Jaunu pārsteigumu jaunlaulātie sagaidīja īsi pirms mičošanas. Tā kā uz galda no sākuma atradās tikai sulas un šņabja glāzītes, tad vīnam paredzētās glāzes tika paņemtas no mičošanā lietojamo alkoholu galda. Lai visiem sanāktu mičošanā ar ko saskandināt ar jaunlaulātiem, tad tika uzprasītas vēl glāzes. Bet sekoja teksts, ka paņemtās netiks aizstātas ar citām, jo viņiem vairs neesot. Vecāki jau sāka funktierēt kā lai nekrīt kaunā un lai katrs varētu pacelt šampanieša glāzi par jaunlaulātajiem, tad pēkšņi kaut kur uzradās pietrūkstošās glāzes. Pēc mičošanas tika novākti atlikušie trauki un tika paziņots, ka galda klājēji dodas mājās un atgriezīsies no rīta uz brokastīm.
Brokastis bija ļoti garšīgas un likās, ka nu gan viss būs kārtībā. Pat tukšās zupas terīnas ļoti operatīvi nomainīja. Bet pienāca mājās braukšanas laiks un daži no ciemiņiem vēlējās vēl kafiju pirms garā mājupceļa. Rīta kafijas termosi bija jau novākti un galda klājēja atbildēja, ka kafija vairs neesot un jauna nebūšot, bet, kad kāds no viesiem pajautāja vai nevar iedot kaut karstu ūdeni, jo kafija viņam pašam esot, pavāre atbildēja, ka arī ūdens neesot. Tādu nekaunību vēl nebiju redzējusi, un nevaru aprakstīt to, ko redzēju gan jaunās sievas, gan karstā ūdens palūdzēja acīs. Labi, ka guļamistabu virtuvītē bija mikroviļņu krāsns, kurā ūdeni varēja uzsildīt.
Cik zinu, tad samaksu par vienu cilvēku viņi neprasa to lētāko, tādēļ attaisnojums, ka viesmīlis pirmo reizi apkalpojot kāziniekus, neiztur nekādu kritiku. Tādēļ, mīļās meitenes, stipri padomājiet un nenoticiet visam, ko viņa Jums stāsta un varbūt risinājums būtu maksāt pa daļām - pirmo par produktiem, otro par darbu (un attieksmi). Ļoti ceru, ka arī pašas galda klājējas šo izlasīs un nedaudz sevi paanalizēs un labos savas kļūdas, jo ēdienam jau nebija nekādas vainas!