Kā paziņot radiniekiem, ka gaidāms mazais?

Man apritēja grūtniecības trešais mēnesis kad bija Ziemassvētki , tad braucām pie maniem vecākiem un puiša vecākiem ar kastītē kurās krūzītes, uz kastītes bija rakstīts ES BŪŠU un iekšā uz krūzītes LABĀKĀ VACMĀMIŅA vai LABĀKAIS VECTĒTIŅŠ :) vecāki bija sajūsmā :)

Es tieši nesen lasīju pāris foršās idejas:

1) ja viens mazais jau ir, tad var tā it kā starpcitu pieminēt saviem vecākiem, ka sakarā ar jūsu meitas labo sniegumu šajā pusgadā, jūs viņai esat nolēmuši piešķirt paaugstinājumu - turpmāk viņa būs lielās māsas amatā.

2) ja bērniņs ir pirmais un tuvojas kādi svētki, tad var uzdāvināt krūzīti vai ko citu ar apdruku - foršākā omīte/opītis pasaulē. No sākuma pabrīnīsies, bet tad jau sapratīs :)

3) var sarīkot kādu sanākšanu, vislabāk ja ir kāds jau esošs iemesls. Vārda diena, teiksim. Iedod vīram fočuku, pati nostājies ar ģimeni un kad visi ir gatavi bildei vīrs saka nevis "putniņš" bet "mēs gaidām mazo!". Un tad ir fiksi jāspiež vairākas reizes, lai var visu emocijas noķert :D Būs jautras bildes.

Tavs stāsts ir šokējošs,liekas tā nereāli,,kādi tik cilvēki nav :D

Par pirmo beernu(nebija plaanots) taa ari pateicaam,ka mums buus beerns,bez liekaam ceremonijaam.Ar otro, mana mamma jau zinaaja,ka plaanojam un piestraadaajam,ka tas ir tikai laika jautaajums,kad ciemojaamies pie vinjiem vienu riitu pie brokastu galda vinja mani saaka maaciit, esot lasijusi zhurnaalaa,ka nevajag tik ljoti iespringt uz to beernu taisiishanu,taapec nekas nesanaakot.Kaa atbildi vinjai es no halaata kabatas iznjeemu tikko taisiitu grutniecibas testu ar 2 sviitrinjaam.:D
Viiramaatei pateicaam caur pukjeem. Vinja bija atbraukusi ciemos un atvedusi konfektes lielajam puikam un tad mans virs vinjai teica,ka septembrii puikam buus jaamaacaas daliities ar konfekteem,bet to vajadzeeja atkartot kaadas 3 reizes kameer vinjai pieleca kaapeec daliities un ar ko daliities.:D

Linzy, redz kā mums otrādi. man atkal ir tāda situācija, ka vīrs grib bērnu, bet es vēl pagaidām nē. ar savu šodienas prātu domāju, ka kādus 5 gadus vēl noteikti negribēšu. bet nu redzēs, kā dzīvē sanāks :)

mēs paziņojām vieniem vecākiem vakariņu laikā, topošais vīrs uzsauca tostu,bet otriem vecākiem tur nebija ko teikt kaut man nebija vēders, bet mamma nojauta, tikko ienācām pa durvīm :D :)
Vecāki bija kā partizāņi un neviens nezināja, ka mums gaidāms mazais, tikai vecāki un brāļi pārējie ieraudzīja to pavasarī, jo ziemā veiksmīgi zem apģērba noslēpu. Iemesls kāpēc citiem neteicu - bailes no skaudības un man bija smaga grūtniecība.

Es arī nēesmu stāvoklī, bet bērniņu ļoti gaidu.
Lai gan maijā tikai ofociāli kļūšu par sievu, ļoti mīlu bērniņus un esmu tam jau gatava, un labprāt zem krūts iznēsātu savu mazulīti. Mans līgavainis gan vēl nav izteicis tādu domu, un pagaidām vēl viss rit pašplūsmā - ja būs, tad būs un nekas speciāli netiek darīts. Pagaidām viņa prioritāte ir mans 4.kurss ar diplomdarbu :)
Cerams, ka kāzu naktī mēģināsim tā pa īsto :) :D Un kad mazais pieteiksies, arī līdz kādam 2-3 mēnesim noteikti vēlētos to paturēt pie sevis, lai noteikti zinātu, ka viss būs ok un tad arī paziņotu vecākiem, draugi tapat ieraudzītu :) Noliegt ko tik skaistu un protams arī acīmredzamu ir muļķīgi :)

es gan stāvoklī neesmu. un vēl kādus pāris gadus ar vīru mazuli arī neplānojam. bet es skaidri zinu, ka tad, kad būšu stāvoklī, neteikšu to nevienam (kamēr vien vēders jau nebūs acīmredzams), izņemot manu mammu un tēti.

Nu, mans mazais mīļums tūlīt ierāpos jau savā septītajā mēnesī :).
Radiem un draugiem, arī vecākiem oficiāli par mazo pavēstījām ap 12-to nedēļu. Mazums, kas gadās... Bet nekādas bildes nedāvinājām, vienkārši pateicām un viss.
Bet mani vecāki nebija pārsteigti... mamma teica, ka viss bijis jau skaidrs, kad pēc Jaunā gada mani redzējusi (mazais "tapināts" pa Ziemassvētku - Jaunā gada brīvdienām ;) ) un jau ar tēvu bija apspriedušies + sagādājuši man visādus gardus un veselīgus našķus (ogas, augļus).
USG bildītes (man ir gandrīz no katra mēneša- pirmā bilde ir ar mazu šūnu kamoliņu, tikai nākamajā jau ir kaut kas cilvēciņveidīgs, tikai ar astīti) rādīju tikai dažiem tuvākajiem cilvēkiem, jo likās tik intīmas, turklāt tikai vienā eksemplārā, ka žēl dāvināt prom :)

Toreiz uzdāvināju vīram grāmatu "Jūsu Bērns". Patiesībā ļoti , ļoti laba! Tagad kā reiz lasu. Būšu gatava un gudra. :)
Vīrs gribēja uzreiz ziņot vecākiem.
Nākamreiz gan tik ātri citiem neteikšu. Grūtniecība beidzās ar MA, uz ko vīra māte esot teikusi, ja nebūtu gribējuši, plānojuši, tad nemaz i nezinātu! :@
Šie vārdi man neliek mierā...

Nu mēs jau nezinam, ko viņa patiesībā domāja. Bet loģiski jau būtu - ja tu mani, ka tev kaut kas kaiš, vai mainās (aug vēders piemēram..), tad taču tu aizej pie ārsta, vai ne? Un uzzini kas par lietu, nevis staigā vairākus mēnešus un neliecies ne zinis, ka vēders kā grūtniecei, iekšā kaut kas spārdās. Plus vēl pati izdomā visiem stāstīt - zarnu slimība. Nedomāju, ka kāds ārsts tādu diagnozi viņai uzstādija, nez pēc kādiem izmeklējumiem..!?

Pēc Tava stāsta šķiet, ka sieviete tiešām nezināja, ka ir stāvoklī un domāja, ka kaut kas kaiš. Un vienai manai draudzenei patiešām izskatījās, ka ir smuks grūtnieces vēderiņš, bet patiesībā - tieši zarnu kaite.

Man arī neliekas, ka tas ir kas slēpjams, jo gaidāmais bērniņš ir svētība un kādēļ neiepriecināt vistuvākos cilvēkus, paziņojot, ka esat svētīti un gaidāt mazo brīnumu?

Mēs vecākiem un vecvecākiem paziņojām 12.grūtniecības nedēļā- tad pirmie draudi ir pāri un tālāk jau visi kopā ar mums varēja priecāties par gaidāmo mazuli :)

Jā, tālāk draugiem un paziņām to oficiāli nenoziņojām (tikai visvistuvākajiem draugiem pateicām arī ap to pašu laiku, kad vecākiem), bet kad jautāja (jo puncis jau redzams bija), tad nenoliedzām, jo noliegt acīmredzamo tiešām ir muļķīgi ;)

Šobrīd mans mazais enģelītis čuč blakus istabā un es zinu, ka par viņu priecājas tik daudz cilvēku visapkārt :) Un zinot, ka viņi visi bija kopā ar mani manos gaidīšanas svētkos, esmu priecīga :))

Es gan nesaprotu, kas tur slēpjams? Tieši otrādi, zinu ka man noteikti gribēsies dalīties priekā ar apkārtējiem.

Zinu meiteni, kurai sāka augt vēders, bet viņa par visām varām - neesmu stāvoklī un viss! Kad jau bija pamatīgs vēders un kolēģi sāka jautāt, kad būs, kas būs - viņa nopietni pateica - "Nu nav man tas, ko jūs domājat. Man ir zarnu slimība." Mēs bijām šokā, nu bet mazums kādas slimības gadās. Tad boss sāka nervozēt - vai ar tādu slimību var atrasties darbā ēdināšanas iestādē, mazums kas lipīgs, un lika viņai iziet sanitāro grāmatiņu, sakot ka tādi tagad noteikumi, ka vajag arī administrācijai. Neērti jau kādam prasīt, kas tev tieši ir par kaiti. Pēc pāris dienām viņa aiziet pie grāmatvedes un saka: "Iedomājies, aizeju pie ginekologa un man pasaka ka esmu 7. mēnesī. Es esmu šokā! Tikai lūdzu esi diskrēta, nesaki nevienam pagaidām." Grāmatvede gandrīz no krēsla nokrita un pateica: "Nu bet meitene mīļā, cilvēkiem taču ir acis pierē!" Tagad jau sīkajam kādi 2 gadiņi ir.

Lūk tādu stulbuma kalngalu es nekad nesapratīšu, var jau sākumā noklusēt, ja vēlas, bet kā var savu bērnu nosaukt par zarnu slimību???? Mēs ar kolēģiem vēl tagad atceroties esam šokā par tādu gājienu.

nu es labāk ieteiktu nesteigties, arī ne vecākiem-izpļāpās!!!
esmu izdomājusi, kad būšu stāvoklī centīšos no visiem, izņemot vīru, noslēpt, cik tik igli varēs!
mana vīra māte visu laiku izsaka mājienus, kad būs, kas būs u.tml.
tracina, jo pagaidām neplānojam un tādi lieki minējumi un pļāpājieni ir sulbi!