Uzvārds...

Man laikam nav šajā ziņā problēmu-mana topošā uzvārds ir tieši tāds pats kā manam mammukam pirmslaulību, līdz ar to arī manai vecmammai ir tāds:) pat smējāmies, ka jāpārbauda, vai neesam radi!:)

Ir vairāki faktori, kāpēc es saglabāju arī savu uzvārdu - 1. jo turpinu ciltskoku ar savu uzvārdu, 2. man tas pašai ļoti patīk, 3. tā kā vecāki dzīvo šķirti, esmu priecīga nēsāt tēva uzvārdu

un piekrītu sermy - tā ir daļa no manas personības un arī man ar māsām un brāli ir dažādi uzvārdi(tas attiecībā par tiem bērniem) un nejūtos tā , it kā būtu dažādi bērni vai kā tamlīdzīgi...

Bet tas ir tikai uzvārds! Galvenais lai paši cilvēki nepazustu. Nē, nu jūs varat darīt kā gribat, tikai man laikam prātiņš par īsu, lai saprastu uzvārda "vērtību", lai to par visām varītēm mēģinātu saglabāt (es nevelku uz kašķi, tikai mēģinu saprast, kas tajā ir TIK nozīmīgs). Man jāsaka kā teica multenē "Auto" vecais sacīkšu autiņš : ""Citiem tie ir kausi, priekš manis tikai tukši trauki."

Mans uzvārds ir daļa no manas personības, un ja es zaudētu savu uzvārdu, es zaudētu daļu no sevis. Man nekad nav pat prātā ienācis mainīt savu skaisto, latvisko, lepno uzvārdu, kas man ir pēdējā piemiņa no tēta. Runājot par ģimeniskumu, man nekad prātā nav ienācis, ka es būtu mazāk meita savai mammai vai mazāk māsa savam brālim, kaut gan mums ir atšķirīgi uzvārdi. Tas pats attiecas uz vīru. Ne jau uzvārds veido ģimeni, bet gan attiecības.

man, piemēram, rūp dzimtas uzvārda turpināšana, jo es un mani radi nodarbojamies ar ciltskoka padarīšanām un negribas, lai jau nākamajā paaudzē mans uzvārds pazustu.
un jā - saviem bērniem liksim dubulto uzvārdu:)

Es nekad neesmu saspringusi par uzvārdiem. Pat doma nav bijusi likt savam meitas uzvārdam klāt vēl vīra uzvārdu. Man liekas, tā atkal tāda modes lieta. Kāda tur dzimtas uzvārda turpināšana? Mana dzimta turpināsies bērnos, lai kādi viņiem uzvārdi būs. Kam rūp uzvārdu nezūdamība, lai laiž pasaulē daudz dēlus:)))

Bērnam var likt arī mātes uzvārdu un tad tieši tāpat kā mammai, viņa būs divi uzvārdi! ;)

uzvārds turpinās tad, ja to liek bērniem! :) Ja Tavs vīrs neņems arī Tavējo klāt savējam, tad bērniem tiks tikai viņa uzvārds un līdz ar to nekāda reāla turpināšana nenotiks.

es pēc kāzām paturēšu gan savu uzvārdu, gan vīra. Savējo tāpēc, ka vēlos turpināt dzimtes uzvārdu - tā jau esam maz palikuši:)

Es pēc kāzām pāriešu vīra uzvārdā - man tas ļoooti patīk un jau nevaru sagaidīt, kad tas notiks :) Tomēr es saprotu tās sievietes, kurām topošā vīra uzvārds galīgi neiet pie sirds/vai arī ir neskanīgs/kādai varbūt nepatīk, ka tas ir ar krievisku pieskaņu u.tml. Bet tikai tapēc, lai saglabātu savu uzvārdu, lai gan bērniem būs tikai vīra....tad kādēļ vispār saglabāt, ja to nemanto bērni?

Mums arī šī tēma ir aktuāla....

Mans uzvārds ir ļoti jauks un visu savu līdzšinējo dzīvi esmu par viņu tikai priecājusies ! Arī visi draugi, pasniedzēji un kolēģi sauc mani uzvārdā, kas man ļooooti patīk! Uz to, kad mani nosauc vārdā ir gadījies, ka pat nenoreaģēju :D .

Pēc kāzām gribu arī vīra uzvārdu, bet NOTEIKTI nemainot manējo! Tādēļ ..kā jau teica Cima :"Es, piemēram, palikšu savā uzvārda un pieņemšu vīra uzvārdu. Bērni būs ar vīra uzvārdu. Mums visiem būs viens uzvārds, tikai man vēl klāt savs pirmslaulību. Neuzskatu, ka tamdēļ mēs nebūsim, kā ģimene. Ne jau uzvārdā slēpjas ģimenes nozīme. "

Manā gadījumā abi uzvārdi kopā nu galīgi neskan-mans beidzas ar -iņa(īsts latviešu uzvārds), vīriņam beidzas ar -manis, tagad esmu -mane....un ļoti sen jau vēlējos viņa uzvārdu!!!

zinu vienu sivieti kurai ir trīs uzvārdi caur svītriņu...:))))
ps. novienas puses es esmu par vecajām vērtībām-ja precas tad sieva pāriet vīra uzvārdā...bet no otras puses man pat arī reizumis ienāk prātā atstāt savu un pielkt klāt vīra...nu nez, vairāk jau esmu par to lai abiem viens uzvārds ;))

Fantastiski! Lūk tā ir mīlestība, kad visādi aizspriedumi netiek ņemti galvā, bet tiek darīts viss lai otrs cilvēks justos laimīgs:)

Paldies manam vīram... Tikai jau laikam īstas mīlestības vārdā vīrietis var piedāvāt pieņemt sievas uzvārdu. Nojaušot, cik ļoti vēlos paturēt savas dzimtas izzūdošo uzvārdu, tai pat laikā iekšēji cīnoties ar apziņu, ka ģimenē jābūt vienam uzvārdam, identiski vienam, bez visiem dubultpiekarinājumiem.
Kad vīrs neko nesakot Zaksā ierakstīja jaunā uzvārda vietā vienkārši tikai un vienīgi manējo - laikam manī tajā brīdī pozitīvā nozīmē salūza viss. Es zinu, ka vēl stiprāk otru cilvēku mīlēt nevar. Patiesībā ar šo soli vīrs nevis zaudēja savu identitati vai "padevās" sievai - bet gluži pretēji - viņš iekaroja mani līdz galam. Jo zinu,ka tagad viņa dēļ iešu caur uguni un ūdeni, lai kas arī no manis nākotnē tiks prasīts.