Vecāku sveikšana

Vecākiem biju sagatavojusi šo dzejoli,bet netiku tālāk pa pirmajām divām rindiņām...
Mēs saviem vecākiem arvien vēl esam mazi,
Arvien vēl rājami kā sendienās.
Tā baltās rūpēs aizskrējuši gadi,
Bet miera nav, kaut kāzu galds jau klāts.
Lai saviem vecākiem vēl ilgi esam mazi
Lai glāsta skatiens, spēku iedod vārds.
Un vārtus tais, kur tagad ciemos aizstaigāsim,
Lai ilgi divi mīļi sargi stāv!

Es atkal biju tik stingri apņēmusies,ka neraudāšu, lai gan man arī parasti par visu jāraud...un gandrīz jau izdevās...bet pēc tam toties palika ļoti viegli un varēju gandrīz visu nakti lustēties:)

Izlasīju te forumā un man likās, ka neko skaistāku un labāku nevarētu izdomāt:) Un nez kāpēc pat neapraudājāmies...mammuks gan uzreiz pēc tam savāca lapu (bija jau noformēta smuki, jo bija aizdomas, ka gribēs) un kaut kur viņai stāv:)

Jā, Ivet25, Tavs.:) Pa skaisto.

Tieši manas izjūtas! Es gan pirms tam jau biju secinājusi, ka nespēšu to pateikt, tāpēc mēs visus runājamos gabalus uzticējām vedējiem.


Paldies, tēt, ka devi man spārnus.
Paldies, māt, ka mācīji lidot,
Lai visaugstākos kalnos,
Es varētu aizspārnot.....

Vaaaaaiii, no šitā es esmu gatava apraudāties tepat uz vietas!

Kurš? Mans? Man ļoti patika, jo tas izteica visu, ko gribēju teikt:)

Dzejolis tāds, ka te darbā sēžot jau jāraud, kas tad būs veļ tajā lasīšanas brīdi.:) fantastisks.

Runajot par tekstiem un dzejoļiem ko skaitīt,kad pasniedz dāvanas, tad mana pieredze bija tāda: biju sīki un smalki sagatavojusi ko katram gribu pateikt,tā no sirds, bet tad kad pienāca brīdis paldies teikšanai, tad sākās asaru plūdi...visu dienu biju nocietusies un emociju bija tik daudz,ka tajā brīdī viss gāja uz āru...tā ka no visa tā ko gatavoju nepateicu pat pusi. Ieaku vadīties pēc apstākļiem un savām sajūtām...cik daudz vari un cik gribi...

Un vecvecākiem bija: Vectēvam māla sunīts/zvaniņš un vecāmmammām bija dzintara aproces:)

Tēt, Tu man iedevi spārnus,
Māt, Tu man iemācīji lidot,
Lai visaugstākos kalnos,
Es varētu aizspārnot.....

Lai tur meklētu sapņus
Kas debesis piepildīt māk,
Kas visus lietainos mākoņus
No manis prom aizgaiņā...

Sapņus meklējot, mani satika
Baltākā mīlestība,
Tā – kalna virsotne augstākā,
Un tikai man, tikai man lemta.

Un vēl vairāk sajūtu spārnus,
Tālu un ilgi es vēlos lidot,
Bet tikai ar savu mīlestību.
Bez tās es vairs nespēju dzīvot...

Paldies, tēt, ka devi man spārnus.
Paldies, māt, ka mācīji lidot....

Dāvanas vecākiem mums bija ilgs un mokošs pārdomu temats. Es biju izmeklējusi idejas internetā krustu šķērsu, bet neko piemērotu neatradu, tikai secināju, ka tas, par ko sajūsmā būtu citi vecāki, nepavisam nederētu manējiem. Beigās nospriedām, ka mums abiem vecāki ir tādi praktiskas dabas, kam suvenīrdāvanas kaut kā īsti nederētu. Tomēr gluži tosteri vai lāpstu arī dāvināt negribējās. Tāpēc beigās nopirkāmu viņiem žurnālu abonomentus nākamajam gadam, par ko viņi bija tiešām patīkami pārsteigti un priecīgi. Manam tētim tika 'Copes lietas', jo viņš ir kaislīgs brīvdienu makšķernieks, bet tādu žurnālu viņam nekad nebiju manījusi. Mammai tika 'Marta', ko viņa lasa un, šķiet, arī pati būtu abonējusi. Vīra vecākiem izvēlējāmies 'Klubu' un 'Ievu'.
Bet, ja man kāzas būtu vasaras vidū, tad šāda ideja noteikti nederētu, jo nākamais gads būtu pārāk tālu :)

oo, par vecvecākiem super ideja... silti pledi!

Es domāju līgavaiņa vecākiem gleznu dāvināt. viņiem tieši pie sienas vajag. būtu paliekoši un skaisti. savai mammai es vēl neesmu izdomājusi. vececākiem izdomājām siltus pledus dāvināt.

Man arī tas patika...;)

Paldies, man patika tas Incena dzejolitis!:) Tas būtu skaisti, ja pati lasītu saviem vesākiem...