Ko runā vārtos???

Ai! Man kā dejotājai ar miklas acis lasot vien šitos tavus tekstiņus! :)
Mūsu kāzās kolektīvs mums sagādāja superīgu pārsteigumu, (priekš mums tas bija superīgs, kopumā droši vien nekas orģināls), bet ejot iekšā gandrīz vai apraudājos! :)

Bet par tēmu runājt, vispār Knopei taisnība, to jau paši vārtu licēji nosaka, vai nu liek kaut ko darīt, vai prasa uzreiz kādu labumu! Vajag tik bišku patielēties pretim! :)

Mūsu jaunos apturēja mūsu pašu deju koletīva bijušie dejotāji (mūsu vecāku gados). Tērpiņos saģērbti. Kāpām, kā vedēji ārā no mašīnas (jaunajiem parasti neļauj uzriez kāpt). Un prasijām, kur ir viņu deju kolektīva vadītāja, un vai viņi zin, ka atrodas uz nepareizā laukuma, cipara (tie, kas ir dejojuši Deju svētkos, sapratīs...). Šie saka, ka meklējot labus dejotājus. Mēs ar vīru sakam, ka mēs esam dejotāji. šie dod pastalas un saka, lai dejojot. Nu, ko tad protams teicām, ka mašīnā ir divi vēl labāki dejotāji. Un tā pamazām pa vārdam vien pa vārdam vien nonācām pie tā, ka lika mums visiem kopā nodziedāt mūsu deju kolektīva himnu. Un pie vārtu ozolvītnes bija piesietas maza bērna pastaliņas, kuras dāvināja jaunajam pārim, lai audzina nākamo dejotāju. Velti teikt, ka ne tikai vedējiem, un jaunajam vīram bija mitras acis... (Jo patiesībā daudzi pāri ir satikušies mūsu deju kolektīvā, tajā skaitā arī tie, kas taisīja tos vārtus un kuru bērni nu jau paši dejo mūsu kolektīvā. Un arī jaunais pāris satikās tieši dejojot kopā un nu jau gaida savu pirmo mazo dancotāju)

uij, tas taču nāk uz vietas. Skatoties, kas un kādi tipāži un tēli stāv vārtos.
Bet parasti sāk ar pretuzbrukumu. Ka atrodas netļautā vietā, vai apliecība ir (ja pārģēbušies par miličiem, medmāsām utt) utt. Tad uzklausa viņu prasības un cenšas tēlot, ka nezin par ko iet runa. Tad atpirkties ar mazākām lietiņām. Un tikai tad ļauj nodarbināt jauno pāri. Beigās iedod cienastu vai ļauj vilkt kaut ko no "vārtu groza".