Kas ved pie altāra?

Man jau tagad iedomājoties, asaras acīs. :) Vēl skaistāku mirkli padarīs tas, ka baznīcā bez mums būs tikai vedēji un operators. Klusās, svētās laulības...

Man jau liekas ,ka tas būs ļoti mīļi un emocionāli :)

Domāju, ka šis ir stāsts par katras izjūtām un to, kā iedomājamies šo brīdi baznīcā. Lai būtu vētraināka diskusija, pastāstīšu, ka mani pie altāra vedīs mans dēls. :) Jā, viņam ir tikai 10 gadu, bet tā kā viņš ir bijis un ir būtiska manas dzīves daļa (mans vairogs un sargs laikā, kad dzīvojām tikai dvi vien), tad viņam šī simboliskā mammas nodošana drošās rokās būs ļoti svarīgs brīdis. Un man tāpat.
Laikam jau šis variants ir ārpus jeb kurām tradīcijām. :)

Var jau meitas "nodošanu" jaunajam vīram sarīkot pirms baznīcas. Piemēram ,kaut kur pusceļā uz tilta vai kādā skaistā vietā. Tad abi kādu laiciņu pabūtu divatā un uz baznīcu doties abi kopā. Kādēļ jāsagaida tieši pie altāra? Man šis amerikāņu stils nepatīk.

Jaa, es arii piekriitu, ka abi varianti ir labi, tikai katram jaatrod sev piemeerotaakais.
Mana pieredze raada, ka satraukums pirms ceremonijas ir tik liels, ka varbuut pat labaak, ja katrs no laulaajamajiem uztraucas atseviski, jo kopā tas stress ir veel lielāks.
Man jau skiet, ka emocionaalaas attieciibas ar vecākiem sajaa gadiijumaa ir loti butiskas, jo arii tad, ja jaunie jau dziivo kopaa kaa gimene, lauliibas tomeer ieziimee taadu robežu starp pagatni un nakotni. Un zinot, cik musu tautaa izplatiits ir stipraas sievietes kults, kas dziivee visu var passas, varbut tiesi kaazaas der paspert to soli nost un laut ,,nospiideet'' viirietim, teevam. Kad ceremonijaa jaunie saka paldies vecaakiem, ziedi tiek mammaam. sava veida lidzsvars rodas.

To satraukumu, ka sirds iepukstas sraujāk,kad ieraudzīšu viņu stāvam pie altāra ar ziediem rokās ,gaidot mani un tikai mani!Nemainīšu ne pret ko!

Mana motivācija ir cieņas izrādīšana Tēvam, simboliska atvadīšanās no manas līdzšinējās ģimenes un ievešana manā jaunajā. Tāpat kā vienmēr biju zinājusi, ka laulāšos baznīcā, tāpat vienmēr zināju, ka ja būs lemts, mani pie altāra vedīs tēvs. Ja tēta nebūtu - mamma. Tad brālis... Ja nebūtu neviena, tad ietu kopā ar topošo.

Arī Konpes rakstītais ir taisnība - bet nedomāju, ka kāds vispār iedomātos tagad, ka mans tēvs garantē, ka es kā prece esmu laba :D neviens mūsdienās uz to vairs tā neskatās.

Jāvadās pēc izjūtām.. viena grib iet kopā, viena grib, lai sagaida.

Pilnīgas muļķības ir par to kleitas apbrīnošanu, jo kamēr līgavainis gaida līgavu, viņu visi var apbrīnot 10x ilgāk.
Nekad neaizmirsīšu to skatu, ko redzēju draugu kāzās, kā baznīcas telpās puisis gaidīja savu līgavu, 10x sakārtojās pie spoguļa, atkārtoja solījumu, tad cēls un sakoncentrējies izgāja gaidīt savu sievu, kas droši pieķērusies pie tēva rokas gāja viņam pretī. Aizkustinoša satikšanās, lai paliktu kopā uz mūžu.

Pilnigi Tev piekrītu!Mēs arī tieši tāpēc iesim kopā, lai izjustu, ka no ES un TU arī Dieva priekšā kļūsim par MĒS.

Katrs jau dara kā grib un uzskata par pareizu!Vienai ir savrīgi ka tēvs ieved baznīcā ,otrai ka līgavainis,brālis utt.
:)

Ai, cik Liepājniece smuki visu apkopoja... ;) Man jau arī šķiet, ka (protams, ne visas!!!) dažas saskatījušās par daudz amerikāņu filmas... Tas jau tas pats princips, kā laulāties baznīcā vienkārši tāpat vien - JO tas ir skaisti!!!
Un ja ņem vērā Knopes pieminēto no vēsturiskā aspekta... tad pie altāra tikai mīļotajam pie rokas...

Arī es nevarēju iedomāties kā savādāk, kā tikai savam vīrietim pie rokas būt. Stiprs plecs un roka, kurai pieķerties tā vieno, kad abi esat uztraukušies un līpat viens pie otra klāt kā mierinājums, ka viss ir labi, mēs sākam šo ceļu kopā:)

Piekritu Elisabeth, Lauruc un Knope teiktajam. Man jau arii liekas, ka ir jaukak, ja ligava un ligavainis satiekas pirms ceremonijas un ir uz bridi ar savam emocijam divata pirms staties altara prieksaa! Uz sirds tacu tajaa bridii tik dauz kas, ko gribas otram pateikt.. Man butu gruti satikt savu miloto tikai baznicaa pie altara. Man personigi iesana baznicaa atseviski liktos vairak tads ariskigs akts, jo pats galvenais tacu, ka mes esam ar sirdi un dveseli uz viena vilna arii laulibu ritaa - savijusies viens ar otru. Un tik skaisti roku rokaa doties ieksaa baznicaa.. KOPA. Tad vairs neesmu es un vins, bet MES. Un mes kopaa esam izlemusi doties slegt savu laulibu Dieva altara prieksaa.
Tapec katrai ir svarigi izvertet, kapec laut tetim vest mani ieksaa vai doties kopaa ar ligavaini pie altara; kada tam ir motivacija.

Jā:) Man pagaidām tas meistarīgi izdodas, jo esmu uzķērusi, kā var panākt, ko man vajag:)
Labākā frāze bija: Tu esi sieviete, nevis trauku mazgātāja (no viņa atskanēja) :)

:) Tur jau ir tā fantastiskākā māksla - ļaut domāt, ka viņi ir "galva", bet patiesībā būt "kaklam", kas šo galvu groza :)

Nu var jau būt...Mana mamma to visu zināja, jo bērnībā ar māsu sakāvāmies, kura precēs tēti :D Tad apjautām, ka mamma jau paspējusi:) Nu tētis biežāk par mammu mums bieži palika otrajā plānā, mamma visur...Mums galvenā ģimenē ir mamma:) Tagad tētuks vismaz uz brīdi bija galvenais:) Nu jā...katrs dara, kā jūt:) Mūms ar vīriņu ir vairāk vai mazāk līdztiesība (viņš domā, ka ir galvenais un es viņam ļauju tā domāt, bet tāpat sanāk pa manam:D)