Kleita pēc kāzām!?

ja piesienamies vārdiem, tad tieši tāds bija teksts "ai ari parkrasotu vai apgrieztu man butu zaimosana - man ta ir - nu kaut kas svets..." :)

kas attiecas uz kleitu, kā kāzu dienas neatņemamu sastāvdaļu - jā, noteikti jau tas viss atkarīgs no tā, kā kura līgaviņa uztver šo dienu, kleitu u.t.t. ... loģiski, ka līgaviņa, kura nevar atļauties nopirkt savu kāzu kleitu tīri finansiālu apsvērumu dēļ un paņem kleitu īrēt, diez vai teiks, ka viņai šī kleita ir bijis kas svēts... savukārt meitene, kura būs pati tiešā nozīme piedalījusies kleitas radīšanā sajutīs to kā savu ne tikai kā apģērba gabalu un vēlēsies saglabāt par piemiņu... (divi uzskaitītie piemēri nebūt nav izsmeļošs uzskaitījums, bet tīri pretstati ilustrācijai).

tieši tādēļ - katrai būs savi apsvērumi, kādēļ kleitu saglabāt goda vietā, pārdot, izīrēt, nokrāsot vai pāršūt.

man ir svētas tās sajūtas, kas bija savienojot savu dzīvi ar savu mīļoto cilvēku un kleita nes daļu no šīm sajūtām...

Man gan šķiet, ka te iepriekš neizskanēja doma, ka kleita būtu svēta! Kleita pati par sevi arī nevar būt svēta, ja vien tā nav kā īpaši par tādu padarīta:)...
Piekrītu Knopei, ka goda tērpiem ir goda vieta. Senāk kāzu tērpi bija tautastērpi, kas tika mantoti no paaudzes uz paaudzi, tāpēc arī katra meita to centās darināt pēc iespējas daiļāku. Šādu tērpu varēja vilkt arī citos godos. Domāju, ka mūsdienās katrai ir jādara tā, kā sirds to liek. Es, piemēram, pati izdomāju, kāda man būs kāzu kleita, pati meklēju šuvēju un izšuvēju, kas man to darināja. Kleita tika radīta tikai man un nespēju iedomāties, ka to varētu pārdot. Bet labprāt to glabāšu, lai manas meitas var tajā pagozēties spoguļa priekšā (man bērnībā arī tā gribējās, bet mammai bija tikai plīvurs, kāzu kleitu viņa bija aizņēmusies).
Bet katrai jau brīva izvēle:)

Man arī liekas, ka kleita ir tikai kleita. Nekas svēts un daļa no manis. Tā kā esmu praktiskas dabas, tad es laikam negribēšu, lai man tas blāķis stāv turpmāk skapī un aizņem vietu. Var jau būt, ka pēc kāzām ar to saistīsies citādas izjūtas, nezinu. Bet pagaidām, lai gan ļoti, loti skaista un mīļa, tā tomēr ir tikai kleita, ko var uzvilkt vienu reizi mūžā. Un jau sāku domāt, vai mēģināšu to pārtaisīt vai pārdot. Iespējams, kādu laiku būs žēl un gribēsies paglabāt, bet diezvai līdz nākamām paaudzēm.

nu mīļa manta ir viena lieta, bet nu turēt kādu priekšmetu par svētu - nu nu... par to pat bībelē ir rakstīts! ;)

kāpēc zaimošana? ir tak arī cilvēki, kuriem konkrētas mantas saistās ar konkrētu notikumu un tāpēc tās paglabā, nevis met ārā! arī es savu kleitu ieliku pūra lādē :) gribēsies tak pēc gada pamērīt, vai vēl der un papriecāties, cik es labi izskatos :) katram tas tomēr ir kaut kas cits! arī man kleita saistās ar ko īpašu un gribēšu to parādīt savām meitām (cerams, ka man viena būs) Noz''eloju, ka mamma savu kleitu pārtaisīja un mums meitām nebij iespēja viņu vismaz apskatīt.

nu gan zaimošana... kā kleita varbūt svēta? viņā ko - dieviškais gars iemājojis??? ;)

protams uz nepiemērotas modeles... eh... tie mīnuss 10kg pārvilka krustu iespējai uzvilkt tieši šo kleitiņu :) Bet protams pavēra iespēju nopirkt un iemīļot citu :)

Nu, nu - nesaki, ka nav kuplo kleitu
Drīzāk jau visas te pukst, ka negrib princešu kuplumus, utt. Katram savs
Re ku piedāvājumā ir mana neizmantotā, liekā pelnrušķītes kuplā , gaisīgā Mori Lee oriģināls
precos.lv

Kur tu pirki savu kleitiņu? Ļoti skaista, bet tik maz ir tās kuplās kleitas tagad. Īsta princešu kleitiņa - es ar tādu gribu! :(

Pēc sentēvu tradīcijas - goda tērpam goda vieta.

Uij, es ar pa kluso nevienu reizi vien štātējos ar mammas kleitu un garo plīvuru (2,5metri ). Vienkārša, pilnīgi taisna ar stāvu krādziņu mežģīņu kleitiņa. Bet bērnībā likās - ka skaistākas nemēdz būt.
Savējo arī nevaru iedomāties pārdodam vai kaut vai izīrējam. Šobrīd pat nedomāju, ka spētu viņu pati uzvilkt. Emocionālās pacēlums vēl bangot, bango - ka lāgā negribas aizskart, lai nepadarītu par kaut ko ikdienišķu, par parastu apģērba gabalu bez dvēseles skapī. Tikai pagājušo nedēļu sadūšojos izņemt no maisa un aiznest iztīrīt. Jo visi iespējamie traipi ilgākā laika posmā spēj "saēst" audumu. Rīt redzēšu, kādā kvalitātē atdos atpakaļ. Un tad pārvietošu uz ģimenes mantojumā no paaudzes paudzē nodoto vairāk nekā 140 gadus veco pūra lādi. Lai stāv kopā ar citiem dzimtas "dārgumiem" - mammas kleitu, ģimenes, tajā skaitā vecvecmāmiņas tautastērpiem, dzimtas galdautiem utt.

Man arii liekas, ka kleita jaasataupa, lai meitai var paraadiit. Man gan mamma nemaz nelaava beerniibaa savu kaazu kleitu vilkt un pliivuri aiztikt, tas bija kaut kas loti iipass, un es gribu, lai man arii buutu liidziigi. Var jau, protams, arii paarshuut vai citaadi pielaagot dziivei, bet vai tas ir taa veerts? :)

ujj - es gan iekaru vecaku majas skapi un kad mans bus meitina un paaugsies vares pa kluso vilkt, iekapt lielas augstpapezu kurpes un priecaties ka izskatas pec princeses - nu gluzi ka es berniba...
ta saka mana sirsnina - jo uzvilkt - lai ari parkrasotu vai apgrieztu man butu zaimosana - man ta ir - nu kaut kas svets...
bet tas protams ir ka kuram... iespejams ja ta butu savadaka.. var jau but...

tā kā manai kleitai fasons bija ļoti vienkāršs, man ar radās doma, ka varētu nogriezt un pārveidot par kokteiļklietu :) Bet pagaidām tā tikai ideja :)
Dari tā kā Tev sirds liek:)