Kā es gāju kleitu lūkoties.... otrais raunds

Pirmajā reizē jau stāstīju par saviem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem meklējot kleitu. Tad nu nolēmu padalīties arī šoreiz. Tā kā esmu no tām līgavām, kam ir stipri jāpiedomā pie materiālās puses un jāmēģina savienot savas vēlmes ar reālo situāciju, tad šis atlaižu laiks bija jāizmanto. Tā nu atkal paņēmu uzticīgas līdz nācējas un devos kleitas meklējumos. pastaigāju pa Avotu ielu, bet kaut kā neviens salons neievilka sevī. (Esmu briesmīgs noskaņu cilvēks). Aizdevāmies uz Alma Nolli, kur kleitiņas bija dievīgas nenoliedzami, taču diemžēl neietilpa manā cenu robežā. Visu dienu mani pavadīja sajūta, ka nevajag meklēt, ka vajag doties uz manu jau iepriekš slavēto Kāzām un Ballēm, bet nevar tak neapksatīties kas citur labs... Beigās tāpat devos uz to salonu. Jau ieejot mani pārņēma sajūta, ka būtu bez maz vai mājās un kas pats pārsteidzošākais - pārdevēja mani atcerējās. Atkal uzlaikoju vairākas kleitas, bet atgriezos pie tās, kuru vienīgo atcerējos no pirmās laikošanas reizes, turklāt šoreiz kleitiņa uz pusi lētāka (237Ls). Tad man meitenes tāds jautājums - vai tā ir tā sajūta, ka tu saproti - jā šī ir tā īstā (jo kaut kur galvā tā vienmēr ir man rosījusies kā mana rozīškleita)? Nolēmu kleitu pirkt, bet tagad mani pārņem tāds savāds satraukums, šaubas. Ja nu es ieraugu vēlāk kaut kur vēl kādu. Vai Jums kādai ir bijis līdzīgi? varbūt tas tāpēc, ka iepriekš sev neko tik dārgu neesmu pirkusi - ko tādu, kas būs tikai man un tikai vienai dienai. Jo vairāk es te domāju, jo vairāk rodas tāda silta sajūta, ka ir. Esmu apjukusi. Kā bija Jums?