Kā es gāju kleitu lūkoties...

Šausmīgi gribas padalīties iespaidos par pirmo reizi, kad gāju kleitu lūkoties. Biju stingri nolēmusi sūtīt kleitu no neta, pirms tam protams saprotot, kas man vispār piestāv. Tad nu atradu savu sapņu kleitu, kas aizverot acis priekšā rādījās. Vienu dienu pamanīju, ka uz Barona ielas salonā Bonni (laikam) ir tāda pat kleita. Saunājām ar draudzenēm iet laikot. Aizgājām, viss jau labi, meitenes laipnas utt., bet kaut kā nepameta sajūta, ka šī nav īstā vieta. Uzvilku savu sapņu kleitu un Bac... Nepiestāv! Lieki teikt, ka šoks jau nu pamatīgs, jo man likās, ka tieši tādas vienkāršas, ne pārāk kuplas, man varētu derēt. Kleita maksāja ap 1000ls salonā, bet paskatotoes uz sāniem gribējās jautāt, kur tā šūta. Diegi karājas, ieloces neturās un vēl šādas tādas nepilnības. Tad devāmies uz salonu Kāzām un Ballēm. Man jau vairs neko negribējās, jo šoks par to, ka sapņu kleita nepiestāv, krietni salīgoja manu līdzsvaru. Turklāt arī tas, ka pārdevēja gaida, ka es kaut ko pirkšu, man lika lika justies šausmīgi neērti. Iegājām salonā, tur tk mājīgi, pārdevēja atsaucīga tik velk kleitu pēc kleitas un atnes arī sildītāju, kad sāku drebināties. Bet pats galvenais - viņa negaidīja, ka es tūlīt pirkšu, bet gan mierināja, ka man vēl jāpameklējot un tad jau atradīšot arī īsto. Man tur tik ļoti patika, ka prom iet negribējās.
Kopsavilkums tāds:
1) Kleitas, kuras pēc manām domām man piestāv - nepiestāv ne vella;
2) Kleitas, kuras norakstīju kā pārāk smagas manam smalkajam augumam - izskatās ļoti labi
3) Stipri aizdomājos par sūtīšanu no neta, jo ieraudzīju cik liela nozīme ir kaut vienai ielocei.

Kā gāja Jums meitenes pirmo reizi kleitu lūkojoties?