Mātes instinkts

Vēstule no mazulīša.

"Mīļo māmiņ! Šodien pie mums atlidoja stārķi. Es zināju, ka viņi atlidos, jau nedēļu pirms tam..es gatavojos. No paša rīta izvilku savu čemodānu, saliku tur visas savas mantas. Pēc tam izlēmu mazliet iekost pirms ceļa, jo tas solījās būt ļoti garš. Bet es mazliet aizkavējos un kad atskrēju atpakaļ, stārķi jau bija debesīs...

Mammīt, piedod man, es zinu, cik ļoti Tu mani gaidi, pārdzīvo - kad tad es beidzot atlidošu, bet manis kā nav, tā nav. Tāpēc, es uzreiz izlēmu Tev uzrakstīt vēstuli un pastāstīt, kā mēs, mazuļi, te dzīvojam, savu stārķi gaidot.

Manu mīļo mammīt! Tu tikai neuztraucies, es te neesmu viens pats, mūs te ir tūkstošiem, milijoniem, pat saskaitīt nevar. Un visi gaida savu stārķi. Daži mazuļi ir tik nepacietīgi, tik ļoti grib nokļūt pie saviem vecākiem, pēc iespējas ātrāk, ka pierunā atlidojušos stārķus viņus aizvest. Nu, un stārķi jau atteikt nevar, viņi ir ļoti labsirdīgi un arī darbs viņiem tāds. Tad mēs pavadam šos mazuļus un ļoti ceram, ka vecāki viņus jau gaida. Bet gadās arī tā, ka viņu vecāki paši ir vēl gandrīz bērni vai arī, ka mammītes ne pārāk labi jūtas un pagaidām nevar pieņemt mazuļus, un tad nākas no viņiem atteikties. Mammīt, ja vien tu redzētu - cik bēdīgi ir šie mazuļi, kas atgriežas. Mēs, kā vien varam, cenšamies viņus nomierināt, uzjautrināt. Jo mēs visi taču zinam, ka pēc kāda laika šie mazuļi atkal dosies pie vecākiem, kuri, nu viņus jau gaida.

Mammīt, Tu man esi tāda smieklīga, tici dažādiem savādiem ticējumiem. Jau knupīti esi sagatavojusi. Māmiņ, patiesībā, es jau sen esmu izvēlējies tieši Tevi, manu mīļo, labo, jauko mammīt. Un atnākšu tieši pie Tevis. Jau pavisam drīz. Bet ja Tev tā patīk un ir vieglāk, pērc vien tos knupīšus, adi man zeķītes un cepurītes, varbūt patiešām tas kaut kādā veidā pasteidzinās mūsu stārķi.

Manu mīļo māmiņ, Tu tikai nepārdzīvo par mani, ne raudi, neskumsti. Nākošreiz es nepalaidīšu garām savu stārķi. Tad jau labāk izsalcis atlidošu! Tu mani pabarosi, to es zinu. Es, māmiņ, kā uzsēdīšos uz stārķa, uzreiz Tev nosūtīšu telegrammu ar divām svītriņām un Tu uzreiz zināsi, apmēram kuros datumos mani gaidīt.

Bet tiksimies mēs ar tevi Iepazīšanās Mājā, tur parasti visas mammas sagaida savus mazuļus. Kaut arī es vēl pateikt to nemācēšu, bet es paskatīšos Tavās maigajās acīs, un Tu uzreiz sapratīsi cik ļoti ES TEVI MĪLU, MĀMIŅ.

Uz drīzu tikšanos,
Tavs Mazulītis"

Pilnībā piekrītu bubītim...

Mīļās meitenes! Pie cītīgās plānošanas neaizmirstat, ka bērnu nevat ieplānot tik vienkārši kā mobilā telefona pirkšanu - vakar izdomāju, šodien dabūju...
Daudzas dzīvi plāno šādā secībā - izglītība, karjera, kāzas, dzīvoklis, auto utt. Un tikai tad esam gatavi bērnam. Tas nav nepareizi, daudziem noteikti tas viss arī izdodas kā plānots. Bet pēdējā laikā arvien biežāk dzirdu no draudzenēm un paziņām par problēmām tikt pie bērniņa, vienai spontānais aborts, otrai jau otrā ārpusdzemdes apaugļošana neveiksmīga... Un daudzas atzīst, ka nevajadzēja to atlikt tik ilgi, gaidot tā teik labvēlīgākus apstākļus.
Arī man viss dzīvē bija saplānots un viss ritēja kā pa diedziņu.. Līdz pēdējam punktam. Jau 3 gadus cīnamies, bijusi lapraskopija, tad ārpusdzemdes grūtniecība, tagad gatavojos otrai lapraskopijai. Laiks iet , nav vairs 25, ar katru gadu izredzes samazinās.
Ar šo negribu teikt, ka jātiek pie bērniem kā tik ir iespēja, vai pat tad ja negribas. Drīzāk - ja zinat ka bērnus NOTEIKTI gribēsiet, neatlieciet to uz pēdējo brīdi, jo šajā jomā mūsu plāni ne vienmēr sakrīt ar Dieva plāniem, un kaut ko labot var būt par vēlu...

visam savs laiks. esmu jau šajā diskusijā rakstījusi teju 2 gadus atpakaļ un jāsaka, ka tagad domas ir mainījušās. lai arī es joprojām pieturos pie tā, ka pagaidām neredzu sevi mātes lomā, bet šo 2 gadu laikā esmu izmainījusies un nu uz to lietu jau skatos pavisam citām acīm un sāk parādīties tas mātišķais instinksts vismaz mazdrusciņ. tagad jau esmu pārliecināta, ka gribēšu mazo mazliet ātrāk par 30 gadiem. kādos 27, 28 gados (tā man šobrīd liekas).
tā kā tām, kurām nav šī instinkta - neiespingstiet uz šo domu. ar laiku parādīsies :)

Piekrītu janeman par to situāciju Latvijā. Man ir 21 un es ļoti gribu bērniņu. Apnikušas visas tās runas- tas tev sagandēs dzīvi, liekas problēmas utt. Kā bērns var būt problēma? Manā skatījumā tieši tas ir pats galvenais, ko dzīvē vispār var sasniegt :)
Pārējām, kurām nav mātes instinkta- neuztraucieties, tik tiešām- ja nav vēlmes, tad nevajag sevi apgrūtināt. visām sievietēm varbūt arī nemaz nevajag bērnus ;)

Man nav pašpārliecinātības, ka esmu tam pilnībā gatava (man ir 26). Neskatotie uz to apzinos, ka nekad nebūs tā, ka viss ir sagatavots-māja, mašīna, nauda bērna izglītībai kādā no prestižākajām universitātēm, Pasaule apceļota un pati-svaiga, jauna un simtsprocentīgi gatava. Pateikšu godīgi, ka man galīgi nav tīkami, ka mūsdienās Latvijā uzskata, ka bērns ir vai nu negadījums, vai nu šķērslis visam, ja ne pat lielais ļaunums. Šķiet, ka visi paliek par hroniskiem egoistiem un tiecas tikai pēc izklaidēm. Sievietēm, kurām bērni nav vajadzīgi, ieteiktu sterilizēties-aborti nebūs jātaisa, jātērē nauda pretapaugļošanās preparātiem un jāpacieš bērnu bļaušana ''neveiksmes'' gadījumā.

Man tāds mātes instinkts nebija pat , kad mazais piedzima, bet tagad kad mazajam ir 7 mēneši esmu ļoti laimīga, man neplānoti pieteicās bērniņš un tagad dzīve ir daudz košākās krāsās ;)

Tas, ka Tu par to domaa, jau nozimee, ka neesi galigi PRET berniem un ka Tev tomer svarigs gimenes pieaugums (kaadaa bridi), bet tiesam nav par ko satraukties. Man ir 27 un daudzam draudzenem jau sadzimusi bernini, bet es vel nedomaju, ka tagad loti atpalieku ar kaut ko. Precamies pec ilgu gadu kopa busanas tikai sovasar, mums viss palenam notiek un paardomati. Katram savs ritms. Toposais viirs gan pedejaa laika saak izmest frazes, ka pec kaazaam varetu sakt domat par berninu utt (jo zinaja, cik man loti svarigi ir bernins jau oficiala laulibaa-taa cita teema..), bet tomer es vel neesmu tam gatava. Mani vienkarsi vel nesajusmina un tik loti nesaista tas visas lietas par un ap bernu. Vel laiks ar sevi pasiem tikt gala, izbaudit vienam otra divvientulibu. No otras puses-aizdomajos par savu veselibu, ginekologe man ar bija minejusi pirms daziem gadiem, ka tik atri man varetu nesanakt tikt pie berna, tad nu ienak man ar prata doma, ka pec kaazaam varbut tomer laut Dievam pienemt galalemumu-neizsargajoties...Bet tomer mums vel 6 menesi lidz kaazaam un pa to laiku domas var mainities ui kaa!
Man radiniecei ir pari 30 jau un viram pari 40, bet vina i nedoma par berniem, jo ir atklati pateikusi savu viedokli-berni riebjas. Nu ko lai saka...atkal katram savs...iespejams nodzivos bez berniem, kas vecumdienas parupejas par viniem...

Sveikas, meitenes. Es šo tēmu uzsāku pirms 2 gadiem, bet tā man vēl joprojām ir aktuāla. Šobrīd man ir 28 gadi, bet mātes instinkts kā nenāk, tā nenāk. Apkārt daudziem draugiem jau sāk parādīties bērni, bet man tas vēl joprojām neliekas saistoši.

Man arī bērnus negribas, bet topošais vīrs grib. Nu jau man ir 28 gadi, tāpēc tik kategoriska vairs neesmu. Izmācījos, pastrādāju, atpūtos, izbaudīju jaunību, tāpēc domāju, ka var mēģināt pēc kāzām tikt pie bērna. Tomēr nav tā, ka man to ļoti gribētos, vienkārši vairs neesmu kategoriski pret.

Cik labi ir lasīt, ka vēl kādai ir tā kā man! Esmu precējusies, pagaidām nav manīts mātes instinkts, nepatīk bērni, pašlaik negribu, gribu strādāt, ballēties, darīt to, ko gribu! BET - ir milzīgs spiediens no vīra, viņš ļoti grib bērnus...

Man lidz 30 ngadiem nebija ne domas par beernu, jo npati veel jutos kaa beerns, tikai tagad 35 gados mazliet pietuvinajos shai domai, ka es vareetu saakt domaat par beernu, jo tomeer gadi iet uz priekshu.
Taa, ka tev veel daudz laika!!!

Kā es tevi saprotu...Man ir līdzīga situācija - pēc operācijas ārsts teica, ka gadu jādzer hormonālās tabletes un tad jāmēģina palikt stāvoklī un ar katru gadu tas varētu sagādāt arvien lielākas problēmas...Nu jau šis gads ir pagājis, bet es pilnīgi neesmu gatava bērniņam..Bet tik pat labi apzinos, ka pavisam bez bērniņa es palikt arī negribētu, tāpēc, laikam, nevajag izaicināt likteni un jāmēģina palikt stāvoklī, kas to lai zina, cik daudz laika tas vēl aizņems... :(

piekrītu visām, ka ar bērniem nav jāsteidzas, ja pašiem negribas - kāda tad jēga no tā? jo tas ir svarīgākais lēmums dzīvē - jā, varbūt pat svarīgāks par kāzām, kas īstenībā ir ģimenes veidošanas rituāls, kam visam ir jābūt gatavai... turklāt, cik daudz esmu lasījusi, bieži vien nevēlēšanās radīt bērnus ir cieši saistīta ar nespēju tos radīt - iespējams, tajā laika periodā, kad negribas, tas arī nebūtu fiziski iespējams...

es vēl esmu ļoooti jauna, bet pat mani reizēm pārņem doma - man nav mātes instinkta. bet tas laikam ir tāpēc, ka no visiem radiem ir tie jautājumi - nu kad būs, kad būs? it sevišķi jau mamma... grr.. tā krīt uz nerviem. mums ir ļoti labas attiecības, bet ar šādu attieksmi viņa visu to labo sāk graut.
man ir problēmas ar hormonālo sistēmu un ārste teica, ka tad kad gribēšu bērnu, iespējams būs jādzer medikamenti, lai stimulētu ovulāciju utt., jo pašai būs grūti. tāpēc man ir vēl jo vairāk bail, kā būs. visādi jau var būt, bet pagaidām domāju, ka bērnu varētu gribēt ap 30 gadu vecumu. bet bet bet, manā gadījumā ir skaidrs, ka ar katru gadu būs grūtāk tikt pie bērniņa. tāpēc mani visu laiku vajā dilemmas.