Grūtniecības testa rezultāts

Man arī ir pazīstams pāris, kuri nav precējušies, bet ir 2 bērni, abi vīra uzvārdā, pasē ierakstīti kā viņa bērni un nekāda adopcija nebija jākārto. Varbūt, ja bērniem būtu mātes uzvārds, būtu savādāk... Taču, ja tēvs bērnu ir atzinis un bērna dzimšanas apliecībā tēva vārds ir ierakstīts un tur nav svītriņa, tad taču bērnam tēvs IR un, lai kādi dokumenti pēc tam jākārto laulību gadījumā, tā nevarētu būt adopcija kā tāda. Man tas nešķiet loģiski, jo adoptēt var bērnu, kurš nav (bijis) tavs.

likumdošana LV ir šāda : ja sieviete ieliek savu pirmslaulības uzvārdu un nevis bērna tēva, tad aprecoties un pārejot vīra uzvārdā, lai bērnu pārreģistrētu uz abu laulāto uzvārdu, tad vecākiem ir jāiziet cauri tādam pašam dokumentu kārtošanas procesam kā adoptējot bērnu, ja ne, tad bērnam paliek mātes pirmslaulības uzvārds, bet vecākiem atšķirīgs uzvārds. Tā ka doma jau pereiza, ja šāds gadījums, tik cilvēciņš noteikti neko no tā visa nav sapratis :)

par to bērna adoptēšanu ... sviests ne!!! Un cilvēciņš tic!

Ir, ir sāpīgi, kad nevar tikt pie bērniņa un visi nepārtraukti prasa, kad tad būs:(Ļoooti nepatīk:(
Runcux- man žēl,ka šoreiz nav!:( Bet gan jau nākošreiz;)

Mana mīļuma klasesbiedrene, kad gaidīja mazo apprecējās ar bērna tēvu (viņš gribēja precēties pēc bērniņa piedzimšanas,bet viņa ietiepās), tikai tā iemesla pēc, lai pēc tam viņam bērns nebūtu jāadoptē! Viņai tā bija darba biedrene sastāstījusi.
Nevaru saprast, viņa - pieaudzis cilvēks, bet tic visādām muļķībām..

Piekrītu Tev, mani jau ir kārtīgi nokaitinājusi līgavaiņa māte, kā aizbraucam ciemos , tā uzreiz prasa, kad tad būs...., bet mums nav tik vienkārši tikt pie mazā, un tad es viņai vienreiz tādā stingrā tonī pateicu, kad būs tad uzzināsi pirmā, paldies Dieviņam tagad ir miers. Piekrītu, kad tā ir sāpīga tēma, ja jau ilgu laiku gribi tikt pie bēbīša un Tev nesanāk, un ja kāds visu laiku prasa, kad būs, kad būs, vispār uzdzen dusmu :(

Es pilnībā piekrītu, ka tādus jautājumus ir nepieklājīgi un pat aizvainojoši prasīt, nemaz nepadomājot, ka tā tēma varētu būt ļoti sāpīga. Taču šādus jautājumus diemžēl uzdot un pat ļoooooti bieži.

Starp citu, tādus jautājumus pat ir nepieklājīgi, aizvainojoši prasīt, jo ja jaunais pāris tāpat par to uztraucas, cenšas un gaida, bet vēl nav, tad aizskart sāpīgo tēmu ir tāpat kā sāli uz brūcēm kaisīt... Iejūtīgi un taktiski, uzmundrinot gan. Pie tam jāskatās, kādās attiecībās ar konkrēto pāri katrs ir.

bet tad taa jau ir tieshaam privata saruna ar sev zinamiem cilveekiem..

runcux-> gan jau ka pienaaks arii tavs beebiitis un viss buus oki

Ai, nepārdzīvo, nav īstais laiks :) man arī dažreiz tā gribas, lai mazais pieteiktos un ātrāk, kaut arī plānojam kaut kad pēc kāzām :)) bet no vienas puses- gribu iestāties un pabeigt maģistru, bet no otras puses - gaidu to brīdi, kad pieteiksies mazais, un vienalga ar maģistra grādu. :D

Bieži vien par plānošanu ir grūti nerunāt, jo visiem taču gribas zināt, kāpēc pāris, kas, piemēram, 2 gadus kā precējušies, vēl nav kļuvuši par vecākiem.
Tiek uzdoti dažādi jautājumi - kāpēc nav? kad būs? kas Jums par vainu? utt.
Tad nu tā sanāk, ka jautājumi, kas būtībā ir ļoti privāti, ir jāpāarunā ar katru, kas pajautā "Kāpēc Jums nav bērnu?"

Paldies, bet ...šoreiz nekā:( tā kā, meitenes, grūtniecības testi tomēr vairāk vai mazāk - ticami (pēc manas pieredzes). Un tām, kuras to noraksta uz nerviem, pilnīga taisnība - izbaudīju uz savas ādas pēc pilnas programmas:D bet vēl jau viss priekšā!!!:)

tad jau drīzāk māņticība, nekā padomju laiku uzskats, ka seksa nav un gruutniecība ir slimība...

Pedeejaa laikaa savu paziņu lokaa esmu saskarusies ar šādu lietu tiem paariem ,kas par plānošanu iipaši nerunā tie bēbīši pieskās un tie kas to aktīvi reklamē, nezkapēc vēl nav. kaa jums liekas? Vai taa buutu tikai sakritiiba

Protams, ka piekrītu ka savā laimē gribas dalīties... bet varbuut par beebi to labaak darīt tad kad tas jau ir zinaams nevis ka ir tikai aizdomas.

Un ceru ka runcux, ka tev tomeer tas beebis ir un pie daktera gaaja labi.

sargāt sevi gan vajag, no nelabvēļiem, skauģiem utml. ;) "Sargā sevi pats, tad Dievs tevi sargās".
kā pie dakteres, runcux? ;)

Vai tomēr tas nav saistīts ar māņticībām. Un, otrkārt, ar padomjlaiku uzskatu - ka sekss kā tāds nepastāv, savukārt grūtniecība bija "slimība', ko pat precētām sievietēm vajadzēja piemaskēt ar pēc iespējas maskējošākiem tērpiem utt un labai tonis noteica, ka grūtniecēm jāsēž mājās.
Citviet pasaulē cilvēki pavisam atklāti un atvērti viens otram saka - jā,mēs šobrīd plānojam mazuli. Vai "censonējamies". Ģimenes plānošana tāds pats jauks lēmums kā kāzas. OK, no sākuma informējam tuvākos, ka vēlamies precēties - bet pēc tam dalīšanās savā laimē un priekos ar citiem nav nekas slēpjams. Un tieši tā pat ar apzinātu mazuļa plānošanu. Pie mums tas vairāk vai mazāk tiek uzskatīts par piedauzību. Vai arī steriotipu - "latvietis, latvietim skauģis" - ka tik laimes vietā, kāds man nenovēl nelaimi. Ja mēs dzīvojam ar šādām paranojiskām aizdomām un šaubām par mums apkārt esošo sabiedrību, tad tādu attieksmi arī pretī saņemam. Cik ilgi, tad mēs "slēpsim" bērnu no ĻAUNĀS sabiedrības acīm. Līdz pilngadībai?