Būt vai nebūt?

Kā man darba kolēģe teica - bērni dzima arī kara laikā. ;)
Mums ir doma par bērniņu, pēc kāzām plānojam, bet man vēl gribas maģistra grādu (plānoju iestāties un pabeigt (1,5 gadi). Bezdarbnice būšu no 1.jūlija, bet nestresoju, plānoju no septembra/oktobra sākt strādāt (jāmeklē darbs cītīgi), lai vasaras atlikušie mēneši ir veltīti kāzām un atpūtai, tomēr kādu bezdarbnieka pabalstu arī saņemšu tos 2-3 mēnešus. Gan jau ;) bet kā saka - cilvēks plāno, Dievs dara, tāpēc kad mazais pieteiksies, tad pieteiksies :)

Par bērniņu vēlēšanos - to vēlamies abi un jau pašlaik, it sevišķi man topošais vīriņš, jo viņam jau ir tas vecums, kad varētu šo nozīmīgo soli spert. Tā ka piekrītu bellydancer teiktajam.

Protams, nav teikts, ka uzreiz paliks stāvoklī. Bet nu bērns tomēr ir liela atbildība. Turklāt tas saista abus cilvēkus uz mūžu un abiem ir jāgrib kļūt par vecākiem.
Bet nu man jau arī sāk likties, ka vecums jau ir tas, kad jāsāk domāt par bērniņu. Bet diemžēl vīrieši bieži vien līdz tādām domām vēlāk nonāk. 26 gados pats vēl kā bērns brīžiem uzvedas.

Ja? Oi, nebiedē!Man jau tagad liekas, ka kaut kas nav tā... cerēju, ka tas dēl centības...nu cerēsim, ka tā...Ka tā nav kāda problēma...:o

Meitenes, jūs tā cerīgi sakat - pēc kāzām tad nu gan plānosim vai arī pēc gadiņiem, bet vai esat arī padomājušas, ka tik vienkārši viss var nebūt un stāvoklī var nepalikt ļoti ilgu laiku?
Diemžēl runāju pēc pieredzes un pēc sarunas ar ginekoloģi, ka viena lielākā daļa ar problēmām un visādiem palīglīdzekļiem vispār tikai tiek pie mazā.

Mēs tā kā gribētu (lai gan protams bail- krīze...), bet kaut kā līdz šim nav sanācis:( Nu cerams...vēl jau pat gads nav pagājis kopš kāzām...

Mēs domājam pēc kāzām sākt piestrādāt pie mazulīša!!! Tad jau manīs kas un kā, jo ja paklausās apkārt, tad vajadzīgs laiks, lai tiktu pie mazā brīnumiņa. Cerēsim uz to labāko, un cerams, ka arī krīze neko nemainīs!!! :)
Saglabāsim optimismu:)

Lai cik tas skumji skan, arī mēs mazo plānojam konkrētā laikā - ne ātrāk kā pēc mazliet vairāk kā gadiņa, jo 1 - šis ir smags laiks, ja strādā pašvaldībā (vēlēšanas, jauna vadība, utt.), tad nu jātiek šim posmam pāri, lai saprastu, kas būs tālāk. 2 - kāzas šogad tikai augustā un arī mēs esam sprieduši, ka kāzas r pirmās un tad maziņasi. 3 - nākamgad ap šo laiku būšu kā stresa kamols, jo jābeidz maģistrantūra un pēc pieredzes saku, ka šis laiks man būs grūts - stress, liela braukāšana (tātad daudz km un stundas pie srūres, aizstāvēšanas) - negribas gaidīt mazu stresa kamoliņu. Un tad arī sanāk ka nākamgad vasarā varēsim sākt plānot, bet līdz tam - jāpaciešas, jāsāk veidot iekrājumi un jādomā labas domas, ka arī mēs tiksim pie sava mazulīša.

Lai cik tas banāli skan - mūsdienās pat mazulis ir jāplāno.

...izrādās, ne es viena tādās pārdomās. Ja godīgi - izmisums!!! Un šobrīd, pat maza skaudība uz draudzenēm, kurām mazais pieteicies pats... jo tad jau neko vairs. Esam gan ar partneri vienojušies, ka bērniņu gribētu pēc kāzām, arī tādēļ tas tomēr vairāk vai mazāk, bet plānoti sanāk. Bet ja vienā brīdī viens vai otrs palikam bez darba (un tagad to zināt nevar), es vnk nevaru uz to saņemties!!! Zinu, ka dažas kolēģes un paziņas stāvoklī palika, lai vieglāk to krīzi pārlaistu, bet nezinu gan, vai tas ir risinājums, jo pēc gada vai pusotra tomēr darbā būs jāatgriežas, bet vai darba vieta vēl būs - zināt nevar. Ai, tiešām grūti izlemt, gribās jau to mazo dvēselīti, bet nevar nedomāt arī par finansiālo pusi. Protams, var jau teikt, ka mīlestība stāv pāri visam, bet kurš ar to būs paēdis??!!!

Man tādas pašas domas. Izskatās, ka janvārī būšu bezdarbniece, bet tēvu algas taisās atņemt vai arī būtiski samazimnāt. Bērniņu vēlējos tikai pēc kāzām, bet vai vispār maksā bērnu kopšanas pabalstu bezdarbniecei? Un ļoti nevēlos nosēdēt tos 1.5 gadus mājās un lai man pēc tam pat nav darba vieta kur atgriezties :o( Nwbūtu korekti arī meklēt jaunu darbu esot stāvoklī. Heh... Nu varbūt kāds labs risinājums uzrodas. Itkā jau saka, ka mazāk vajag plānot, bet negribas jau arī tā uz dullo pagādāt bērniņu. Tā tomēr ir nopietna lieta un a vienu algu to nav viegli pavilkt.

Krīze uz 10-15 gadiem? Gandrīz neiespējami, to noteikti prognozē pesimists!
Bērni ir dzimuši un auguši visos laikos, karos, krīzes laikos un labos laikos. Bebis kamēr maziņš viņam nevajag to pašu super truper, to jau vajag vecākiem, bebim ir vienaldzīgi cik maksā viņa rati vai mantiņa, bērns prasīs vairāk, kad jau ies bērnu dārzsiņā, skoliņā vai augstskoliņā. Tad būs lielākie izdevumi.
Turklāt, nemaz jau tik drausmīgi pagaidām tie māmiņu pabalsti nav cietuši. Turklēt bēbis ir mūsu prieks, kads mums ir grūti, kā Rutuxs rakstija, viņu dēļ vecāki vienmēr rausies un šuherēsies!

Mēs arī ļoti, ļoti gribam mazulīti un šajā rudenī gribējām pie tā sākt 'strādāt', bet še tev...plāni jāatceļ uz nenosakāmu laiku un tieši dēļ tā visa, kas tagad notiek. Mēs gribam, lai mazajm var nopirkt piem., to pudelīti, kura patīk, nevis to, kuru varam atļauties, bet šobrīd, diemžēl, tas nav iespējams. Man gan tie gadi vēl mazi, tāpēc īpaši neuztraucos, bet varu gandrīz droši pateikt, ka Latvijā viņi nedzims...

Ja es būtu bērnus plānojusi, tad man viņi vispār nebūtu. Bērni stimulē darboties,domāt, rīkoties un reizēm arī riskēt.