Būt vai nebūt?

tas gan! vnk no malas izskatās biku netaisnīgi. ;)

Nav nekādas netaisnības, katrs bērns dzimst tieši tad, kad viņam ir jādzimst, un tai sievietei, kurai jābūt tam bērnam. Visam savs laiks. :)

Nu jā...varbūt arī par daudz iespringstu uz to visu bērna būšanu...:D Jā...dažām no nelielas "avārijas" sanāk...un dažām dikti cenšoties nesanāk...bet būs labi...laikam jāņem tā lieta nedaudz vienkāršāk:) grūti tā viegli to uztvert, bet gan jau mans mazais zina, kad būs viņa laiks:) Pat pa naktīm sapņos redzu bērniņu:D Traka, ne?:D

oi, Meitenes, nu gan jūs te pesimistiskās lietas sarakstījāt... gan par krīzi (lai tā iet ieskrieties), gan par vecumu utt... aukstumiņš pār muguru pārskrēja! un es aizdomājos par tādu lietu... ir taču dzīvē tā, ka bērniņu ieņem tās sievietes (meitenes) kuras vēl nemaz to nav gribējušās un pat nav domājušās par tādu iespēju, bet tādas, ka piemēram iveta25 vai Beatriss (un noteikti vēl dauzdas jo daudzas citas) dara visu iespējamo, lai kļūtu par māmiņām, bet viņām nesanāk... :( kas par netaisnību?

Paldies, mīļā, par atbalstu;)

Nu, protams, izdosies!!! :) zinu vairākus pārus, kam tikai pēc gada un ilgāk tas ir izdevies... :)

Cerams...:) Manai mammai pagāja trīs gadi līdz tika pie bērniņa...Turēsim viena par otru īkšķus;)

Neskumsti, noteikti izdosies! Arī mēs 2 gadus cīnamies, bet pagaidām vēl nekā... bet cerību atmetusi neesmu!

Cerams...pārāk jau neiespringstam, bet nu...vismaz stārķi atlidojuši- varbūt kaut ko atnesīs:)Meitiņu:))

Izdosies!

"Kaukāza gūsteknē" ir tāds jauks tosts par to, lai mūsu vēlēšanās, sakristu ar mūsu iespējām. Tad, kad mums ir fizioloģiski viss lielākās un labākās iespējas radīt pēcnācējus - mums parasti nav emocionālas vai materiālas iespējas (neesam precētas, gribam vēl izbaudīt brīvību, nav labas dzīves vietas, karjeras veidošanu negribas pārtraukt utt). Bet, tad, kad mums tas viss ir - tad bieži vien ir pilnīgi pretējais - bērniņu radīt VAIRS nav iespējams, vai arī jāpieliek lielas pūles (finansiālas, emocinālas, laikietiplīgas procedūras utt).
Vai ir vērts riskēt un gaidīt un paļauties uz to īso brīdi, kad gan mūsu vēkems, gan iespējas sakritīs! Vai tomēr varbūt nākotnes vārdā pieņemt domu, ka bērniņa dēļ ir tā vērts pieciest kaut kādas fiannsiālas grūtības vai "diskomfortu".

Opā!!! Man jau gandrīz 27:( Tad skaidrs, kāpēc nekas nesanāk...ja līdz augustam nebūs, iešu uz pārbaudēm... Tagad vēl vairāk saskābu:( Ceru izdosies tomēr...
Ingins- no sirds sveicu ar grūtniecību!!!Man patiess prieks;)

Diemžēl, gan vienam gan otram dzimumam vecums pēc 25 gadiem auglībai par labu nenāk. Tas nav mīts vai ginekologu, andrologu izdomājums, ka pēc 25 gadu vecuma auglība gan vienam , gan otram dzimumam samazinās, tā pat kā izredzes un iespēja ātri un "pēc pasūtījuma" tikt pie mazuļa. Iespēja, ka nāksies risināt auglības problēmas par kurām pirms 25 gadu sliekšņa pat prātā nenāca (un viņu nebija) - ir daudz lielāka ar katru gadu. Turklāt, kā raksta publikācijās - vecuma "slieksnim" ir tendence sarukt - jo sabiedrības dzīves veids, uzturs, stresa līmenis utt dramatiski ietekmē arī letiņu genofondu. Lai atliktu bērniņa radīšanu (ar drošu sirdi) uz vēlāku laiku- vispirms aizejiet gan pie ginekologa un uztaisiet pilnu hormonu analīzi, ginekoloģisko sonogrāfiju, gan, aizsūtiet vīra kungu veikt spermogrammas analīzes. Jo nevienam vien pārim nākas n-tos gadus vispār ārstēties vai censties uzlabot savu auglību, pirms vispār cerēt tik pie mazulīša.
Savādāk, brīdī, kad saprot, kad ātrvilciena pēdējais vagons ir aizbraucis mums garām, un mums atliek vienīgi vaigu sviedros censties skriet tam pakaļ, lai būtu kaut mazākā cerība, kādā pieturā to panākt, tad sāk izvērtēt vai tā "atlikšana uz vēlāku laiku" ir bijis tā vērta.

Mēs apprecējāmies augustā un apmēram mēnesi pēc kāzām paliku bez darba. Cītīgi meklēju, sūtīju CV uz visām pusēm, bet nekā un kad kāds jautāja par bērniņiem, vienmēr atbildēju, kamēr neatradīšu darbu un nebūšu kādu laiciņu pastrādājusi nekādu bērnu nebūs....gāja laiks, darba nebija un krīze Latvijā tikai padziļinājās un tad nu ar vīru nolēmām, ka varbūt tieši sis laiks jāizmanto un jāpadomā par mazo brīnumu. Nepagāja ne mēnesis, ka varēju jauko ziņu pazinot vīrinām un vecākiem un nu jau biki vairāk par četriem mēnešiem jūtos tik laimīga kā vēl nekad un ne brīdi neesam nožēlojuši ka izlēmām par bērniņu. Krīze var ieielgt vēl divus, trīs vai piecus gadus un piemērotu brīdi lai gaidītu un audzinātu bērniņu būs vienmēr grūti atrast, tapēc varbūt vajag ļauties, lai viss notiek pats no sevis:)

Tas protams ir skaisti teikts "Turklāt tas saista abus cilvēkus uz mūžu", bet ne vienmēr dzīvē notiek tā, kā mums liekas, ka notiks.
Tieši tā, kā saka briljantins - bērni dzima arī kara laikā.
Sievietes ir stipras un var daudz ko, ja vien vēlas. Un sirdsgudra sieviete prot noturēt savu ģimeni un izcīnīties cauri dažādiem laikiem. Arī mūsu vecāki mūs laida pasaulē grūtos laikos, kad bija vēl trakāk un nezināja par nākotni pilnīgi neko.