Zilo rudzupuķu jūklī...

Par tik jaukiem vārdiem vecāki bija ar mieru mani atdot un ceļš jau virzījās uz baznīcas pusi.
Pie baznīcas sajutu mazu satraukumu, bet vīriņa ciešais rokas spiediens un klātbūtne padarīja mani stiprāku un smaidīgāku, ka paspēju tik attapties sadzirdot mācītāja jautājumu uz kuru atbildēju "JĀ".
Tam sekoja birmā buča, salda un mīļa..

Kurpītes īpašniece biju īstā, bet tik viegli mani atdot neviens nevēlējās. Uz puķes ziedlapiņām manam nākamajam vīriņam vajadzēja sarakstīt mīļvārdiņus, kurus līdz mūsu kopdzīves beigām vīriņš nedrīkstēs aizmirst.

Pucējoties sadzirdēju pazīstamas balsis, precieniki piebraukuši. Pazibēja viena vienīga doma, lai mani nesadzird un neierauga. Dzirdēju lejas stāvā sarunas, ka atbraukuši meklēt kādu daiļavu, kura pazaudējusi savu kurpīti, tika piedāvātas visvisādas, bet īstās kā nebija tā nebija. Tur es nācu, skaisti balta, uz kāpņu fona noteikti izcēlos.:) Ieraugot piedāvāto kurpīti pie sevis iespējos, mans dārgais bija izvilcis no skapja vs vecāko un nobružātāko zandali.:)

Pienāca ilgi gaidītā diena. Par brīnumu sirsniņa nejuta satraukumu, kā tikai pa galvu šaudījās domas "galvenais visu paspēt laikā". Deviņos biju salonā, kur no manis uztaisīja īstu princesi.:) Uhhh, līdz nozīmīgajam brīdim palicis pavisam maz, satraukums kaut kur pazudis.

Laiks līdz mūsu dienai paskrēja negaidīti ātri, ka pēdējā vakarā mēģinājām paspēt paveikt nepadarīto. Dekoram tika pievienotas pēdējās detaļas, glāzēm sasietas lentas, pabeigti galda pušķi. Ap vieniem likāmies uz guļu, noguruši, tomēr laimīgi un satraukti.

Ieplānojām, ka lielu daļu darba paveiksim paši- ielūgumi, galda kartes, dziesmu grāmatas.
Pirmā lieta ko paveicām, bija gredzentiņu iegāde, nākošais darbs - viesu namu izvēle. Pēc tam jau viss pārējais...