Stiplji, stiplji!

Mans rīts sākās pusseptiņos, lai gan varēju vēl pagulēt miegs nenāca, bet sajūtas bija kā jebkurā ikdienā, jo acīm redzot vēl īsti "neiebraucu" savā lielajā dienā...
Pusdeviņos devos pie frizierītes, ap divpadsmitiem klāt bija arī vizāžiste, tā nu viss pamazām kamēr līdz kāzām bija vairs tik stunda un tad nu sākās stresiņš kurš bija manī kaut kur dziļi slēpies pēdējos mēnešus... Bet atnākot vedējmātei arī viss uztraukums bija zudis.

- patinam uz priekšu -

...Nu jau es stāvēju vīram pie rokas un lēnām stūrējām uz laulības ostas pusi, bet pēkšķi man uznāca smiekli un sakot jā vārdu, knapi vien valdījos, lai gan uztvēru es visu tiešām nopietni, bet asariņu manā vietā nolaida vedējmāte...
tad nu vēl pirms gredzeniem jau pasludina par vīru un sievu un te nu mans vīriņš nenocietās un iesaucās "Tagad var mutēties?!" ...protams mums visiem smiekli, bet vīram atbilde uz to mutēšanos vēl negatīva :D

Bet viss bija tiešām skaisti un sirdi plosoši, lai gan neko daudz no ceremonijā teiktā neatceramies jo bijām vienkārši lidojumā... un vedēji tie vienkārši bija super, viņi tiešām bija ielikuši sirdi visa pasākuma organizēšanā, lai tik mums viss būtu ideāli un pirmais valsis... mmm... mūsu dziesma, kā saka visas jaunības emocijas uzplauka un iegrimām rozā brillēs :)


Tiešām liels paldies visiem kas pielika savu pirkstu pie mūsu lielās dienas, īpaši vedējiem!