Sader bāliņš ar ļaudaviņu, ne uz vienu dienu uz visu mūžu...

"Dižens puisis, grezna rota, iznesīga valodiņa;
Tas izvīla meitai prātu, mātei pūra atslēdziņu".
« Neaptrūka naktij zvaigžnu, Manu ceļu izgaismot ;
Neaptrūka man dziesmiņu, līgaviņu lūkojot »

"Pilnu pūru pielocīju, tautu dēlu gaidīdama.
Kad atbrauca tautu dēls - peles pūru sagrauzušas."

« Ak, tu, ciema zeltenīte, Tavu lielu daiļumiņu,
Man aptrūka valodiņas uz tevīm raugoties »

"Ai, māmiņa, tēvs, bāliņi, ko tie ciema suņi rēja?
Pilna sēta vedējiņu rakstītos kamzoļos!"
"Dižens puisis, daiļa rota, iznesīga valodiņa.
Pats sēdēja kamanās, valodiņa istabā;
Valodiņa istabā pie tās meitas māmuliņas"
"Verieties, vaŗa vārti, līdz pašam galiņam,
Bāliņš nāk, meklēdams sen cerētas līgaviņ's."

"Es nopinu vainadziņu sav māsiņu pulciņā,
Nāks vakars, tautas ņems, ieliks pūra dibenā."

"Visas dienas man zināmas,
Trejas vien nezināmas:
Dzimstamā, mirstamā,
Tautiņās ejamā.”
„Es apsedzu augumiņu ar balto villainīti,
Lai tā mana dvēselīte villainītes baltumā“.
„Es uzvilku baltu kreklu vedamā dieniņā,
Dod, Laimiņa Baltu mūžu ar tautieti dzīvojot!"