Mēs ticam, ka mīlestība ir salda kā šokolāde... A&I 21.06.2008. jeb tā diena, kad tapa jauna ģimene...

Ir pienācis mirklis, kad arī es vēlos padalīties ar mūsu dienu – neaizmirstami pasakaino, saules pielieto, laimes pārņemto un mīlestības roku apņemto... dienu, kad ‘’tu’’ un ‘’es’’ oficiāli kļuva par ‘’mēs’’...

Iepriekšējā vakarā devos pie vecākiem uz mājām, kur tad arī nodarījām pēdējos darbiņus – kleitas pielabošanu, piegludināšanu, dušā iešanu, šādu tādu skaistumkopšanas mazo procedūriņu piedarīšanu utml... To visu darot pat īsti vēl nebija iestājies tas ticamības moments – TAS TAČU IR JAU RĪT!...

Rīts. Atskan modinātāja zvans. Paveru acis, kas tiešā virzienā pavērstas pret logu un tādā slīpā skatā ieraugu zilo debesu ieskauto saulīti. Acumirklī nemanot seja savelkas platā smaidā un nemanot pasaku Dieviņam paldies par burvīgo rītu – iepriekšējo dienu drūmais laiks nesaprotamā kārtībā kaut kur noziedējis aiz kalniem...
Vēljoprojām atrodos saritinājusies lielajā gultā un sirdī paspējis iemājot tāds patīkami pacilājošs ‘’kaut kas’’ - šķiet, ka nekas cits kā tie paši dejojošie tauriņi ar` nevar būt. Jūtos kā tāda maza meitenīte – prieks spraucas pa visām maliņām ārā – ir taču pienācis SKAISTĀS dienas rīts! Uzreiz iedomājos par līgavaini – nez` vai viņš jau arī ir pamodies...? Diezin vai... Viņam taču nav jābrauc ‘’pucēties’’...
Paskatos pulkstenī – vajadzētu tā kā jau būt desmit minūtes ārā no gultas, bet nekā – vēl tikai drusciņ, drusciņ... Pēc brīža mammīte paver istabas durvis – sakot, ka laiks celties... Nu, ja jau jāceļas, tad jāceļas – taisnība vien ir  lai gan vēl tikai nedaudz gribas pabaudīt to īpašo mieru un sajūtiņu, kas šo rītu bija pārņēmis pilnībā...
Aši uzmetu dažas drēbītes mugurā, ‘’iemetu’’ mutē vēdera rīta tiesu, paķeru mašīnas atslēgas un smaidīdama dodos pie druškiņas uz ‘’pucēšanās’’ darbiem :) Iekāpdama auto pagriežu radio tā skaļāk un tā dziedādama dodos lielajai dienai pretī...
Ierodos pie savas meistarītes, protams, ar vismaz pusstundas nokavēšanos, jo galu galā – ‘’rīta rosme’’ ievilkās tā pailgāk, bet tas šā kā tā nespēj manī ienest paniku – viss taču ir lieliski, visu paspēsim – es šai meitenei uzticos :)
Tā sēžot runājamies un apspriežam manu īpaši negulēto nakti, jo vēl pēdējā brīdī bija jāgatavo šādas tādas dāvaniņas un galu beigās čučēt biju aizgājusi tikai pēc trijiem naktī... un kā beigās izrādās, līgavainis šajā ziņā bija mani apsteidzis pat par stundu, gulēt aizejot četros. Savukārt, vedējmāte – neticēsiet – gulējusi bija tikai četras minūtes... :))