Maija + Thomas. 09.07.14

Spicauci - vienkarsi lieliski :) Lai jums miila un laimiga kopa dzivosana :)

Brīnišķīgs apraksts un bildes! Labdabīgi apskaužu visus kāzu viesus, kas piedalījās tik lieliskā pasākumā :) Un tie sudraba zvēriņi... :D

Superīgs apraksts un feinas bildes!Lai jums viss laimīgi un mīlestība nekad neapsīkstas!:)

Ballītes turpinājums bija tieši tikpat brīnišķīgs kā viss līdz tam. Mēs gulēt aizgājām drusciņ pēc četriem, bet bija tādi, kas gulēt neaizgāja vispār un no rīta bija dikti noguruši. Piemēram, Tomasa vedējtēvs, ik pa laikam aizmiga, lai kur arī atrastos :))) Visu dienu pavadījām mirkstot baļļā, spēlējot volejbolu un muļķojoties. Tā kā kāzu naktī gandrīz neviens nedzēra stipro alkoholu, lielā Jameson pudele bija knapi iesākta - drosmīgākie tapēc nodibināja "darba grupu cīņai ar Jameson", arī tas deva iemeslu nerimstošai jautrībai :))

Pusnaktī ieradās Suitu sievas un dziedot novadīja skaistāko mičošanu kādu var iedomāties. Visi ciemiņi teica, ka esot skudriņas pa muguru skrējušas, arī tie kuri latviski nesaprot ne zilbītes. Tomass noņēma manu vainadziņu un uzlika galvā savai māsiņai. Sievas ielika man klēpī Bārtas sievas cepuri (jau frizūras izmēģinājumu taisot, sapratām, ka ar tiem matiem galvā uzdabūt nevarēs), apklāja mums plecus ar baltu seģeni un nu tik forši dziedāja, ka man bija gan jāraud gan jāsmejas un brīžiem tas notika vienlaicīgi. Fantastiskas emocijas! Pēc tam griezām torti un visi, īpaši jaunie norvēģu čaļi, bija kā sadeguši, ka suitu sievām jāpaliek vēl drusciņ un kā bitītes bizoja viņām riņķī ar vēl kūku un vēl vīnu :) Pēc mičošanas atvadījāmies arī no savas koordinatores un fotogrāfiem, bet viņi visi bija tik jauki, ka būtu gribējies, lai paliek ilgāk.

Ap pusvienpadsmitiem vakarā mans vīrabrālis bija gatavs "kāpt uz skatuves" un uzstājās ar pāris brīnišķīgiem ģitāras solo. Vienai no šīm dziesmām skanot, izlēmām par labu spontānai pirmajai dejai (bija plānota cita mūzika). Tomasam tā publiskā dejošana, kad citi skatās un nedejo līdz, īsti pie sirds neiet, tapēc padejojām vien minūti un tad Tomass uz deju lūdza savu mammu un es savu dēlu. Pēc tam jau maisam gals bija vaļā un sākās traka dejošana, kura nerimās visu nakti.
Vienā mūziķu pauzītē mana pusmāsa teica, ka viņa dziedāšot "vai nu tagad vai nekad" un a capella nodziedāja kaut ko tik brīnišķīgu (nezinu kas tas bija, nebiju nekad iepriekš dzirdējusi), ka es izplūdu nevaldāmās asarās - pirmo reizi visas dienas laikā. Tik ļoti, ļoti skaists mirklis.
Vainagu es biju plānojusi valkāt visu dienu, bet no rīta mati bija tā sataisīti, ka vainags īsti nelīda galvā. Citējot manu mammu: "izskatās pēc nimba" :) bet vakarā matu apjoms bija bišķīt sakrities un es cītīgi iesildīju vainadziņu, lai var mičošanā godam ņemt nost.

Deserta galdam bijām pasūtījuši deserta mini porcijas no saviem ēdinātājiem. Tas aizgāja uz urrā, īpaši panna cotta. Tāpat arī saldumu galds ar eklēriem, makrūnien un donatiem. Čaļiem (un dažām dāmām) ļoti patika, ka var paniekoties ar cigāriem.
Mēs savai fotogrāfei palūdzām, lai viņa taisa smukbildes ne tikai ar mums, bet arī ar citiem pāriem un tā kā viņai līdzi bija arī asistents, tad pie smukām bildēm tika visi pāri, kas to vēlējās.

Kokteiļstundas laikā uztaisījām arī pāris kopbildes un pozētās grupu bildes. Tam bijām paredzējuši diezgan daudz laika, bet iznāca žiglāk kā plānots un labi ka tā, jo stāvēt plāniņa vidū un pēc komandas smaidīt, mums abiem bija kā zobu sāpes.
Mans dēls pirmskāzu ģimenes vakariņās bija dabūjis dāvanā kabatas pulksteni un visu ballītes laiku staigaja apkart, skatījās pulkstenī un uzmanīja, lai viss notiek laikā un pēc plāna. Tad nu bija: "bet mammu, mēs jau pusstundu kavējam vakariņu sākumu..." :))) Pie galda visus aicinājām paši, pirmo ēdienu servēja pie galda (zupiņa), otrais bija bufetes veidā un katrs galds rindas kārtībā gāja apkalpoties. Katrā ziņā ne rindu, ne sastrēgumu. Vakariņu laikā tika teiktas 3 runas - vispirms mans brīnišķīgais vīrs teica ļoti aizkustinošu runu (kuras laikā vairāki viesi apraudājās, savukārt man dikti gribējās viņu bučot), tad līgavaiņa tēvs un visbeidzot līgavaiņa vedējs. Vairāk kā nepieciešams gan pie galda nesēdējām, jo paviljonā spīdēja vakara saule un bija diezgan karsti. Deserts uz terases bija tieši laikā, jo silto ēdot viesi ik pēc 5 minūtēm sūdzējās, ka viss ir briesmīgi rūgts :)

Re, zvēri!

Visu kāzu plānošanas procesu, viena no lietām ar ko es aizrāvos visvairāk bija dekorēšana. Es savācu diezgan prāvu kolekciju ar dažādām vāzītēm un svečturīšiem un ļoti daudzus sīkumiņus darināju pati, tapēc tas kā paviljons izskatīsies izdekorēts, man bija dikti svarīgi. Inga bija izdarījusi brīnišķīgu darbu - ziedi, izkārtojums, attieksme pret detaļām... Viss bija brīnišķīgi skaisti un pat labāk nekā "manā galvā". Gandrīz visi sudraba zvēri pēc kāzām tika adoptēti, mūsmājās ir palikuši vien 4 dinozauri. Sudraba zvēri bija arī vienīgā lieta, kas kāzu nakts laikā tika nozagti - zadzēji gan bija plānojuši taisīt nākamā rīta safari pa apkārti ar dinozauru u.c. zvēriņu meklēšanu, bet beigās tomēr apžēlojās un zvērus paslēpa lapenē.

Mūsu ģimene un draugi, kas bija braukuši gan no tuvām, gan tālām vietām, lai svinētu kopā ar mums, mūs jau gaidīja Kurzemes Pērles terasē. Mums tika gan konfetti lietus, gan pārsteidzoši daudz puķu, bučas un dāvanas. Pēc apsveikšanās un apsveicināšanās mes bijām paredzējuši "kokteiļstundu" - uz terases mūziķi spēlēja ģitāru un saksofonu, visiem bija iespēja papļāpāt un našķēties ar sidru, augļiem un uzkodām. Daudz jauku atkalsatikšanos un jaunu iepazīšanos. Bijām paredzējuši foto stūri, taču nesanāca pielikt fona aizkarus, tomēr defekts izvērtās par brīnišķīgu efektu - fotostūrīša aksesuāri tika valkāti un mērīti visu laiku un bija varens "ledlauzis", lai viesi savā starpā iepazītos un arī bildēs izskatās brīnišķīgi.

Kāzu dienas detalizētajā plānā, kurš bija gatavs līdz sīkumam jau vismaz 2 mēnešus pirms kāzām, bija viens "caurums" - zinājām, ka gribēsim un būs laiks pēc "darbnīcas" vēl kaut kur aizbraukt, bet īsti nevarējām izlemt kur. Tā nu nolēmām šo vietu atstāt brīvu spontānam lēmumam. Mans vedējtēvs ierosināja doties uz kanāla galu, pie bākas un zvejas kuģiem. Šampanietis bija mašīnā dikti sasilis, bet tā ļoti jau tas nevienu netraucēja. Katram pa malciņam un varējām doties uz svinību vietu satikt savus mīļos un tuvos, kas mūs jau tur gaidīja.

Pēc zaksa apmeklējuma pārgājām pāri ielai uz kafejnīcu "darbnīca", kur saskandinājām par savu civilstāvokļa maiņu un ieturējāmies. Lielisks alus, ļoti garšīgs ēdiens un brīnišķīga atmosfēra.

Pulksten 14.00 mums bija sarunāts "randiņš ar valsti” dzimtsarakstu nodaļā. Jau ieejot iekšā mūs sagaidīja dāma, kas mūs, delegāciju 6 cilvēku sastāvā, sakārtoja īpašā secībā, lai... ietu uz "līgavas istabu" pagaidīt :))) Pēc aptuveni 15 minūšu gaidīšanas mūs beidzot aicināja zālē un pretēji visiem mūsu lūgumiem, ceremonija tika sākta ar dzejoli. Tomēr viņiem par labu jāsaka, ka viss bija īsi un konkrēti, bez pārāk daudzām liriskām atkāpēm un pēc 5 minūtēm, mēs bijām vīrs un sieva arī valsts priekšā. No zāles mēs izgājām skanot šim te - m.youtube.com Nezinu vai un cik daudz līgavu viņiem dzimtsarakstu nodaļā ir bijis, kas visu ceremonijas laiku nevar beigt smieties :)

Tā kā mums precoties vissvarīgāk šķita tas, ka mēs viens otram dodam personisku, pašu rakstītu solījumu un dzimtsarakstu nodaļa šādu ieceri pagalam neatbalstīja, tad mēs nolēmām sarīkot ceremoniju sev paši. Liepājas muzejs mums laipni atļāva izmantot savas telpas un mēs divatā, bez liecinieku klātbūtnes teicām viens otram "jā", apsolījām viens otram mīlēt un būt līdzās un apmainījāmies gredzeniem. Vēlāk izrādījās, ka Agneta bija paspējusi šo un to caur durvju stiklu nofotografēt :) Pēc tam lēnā garā apgājām riņķi ap muzeju, kurš ir ārkārtīgi jauka vieta un fons brīnišķīgām bildēm.