Kāzas: Mazs atskats no 20.07.2007

Tāpec jau es saku, ka biju emociju vadīta =))))

vai tādu lietu var iestudēt???????
manuprāt nē...
mums ar tas murklis bija tik īss un emocionāls un tik garu un vēeeel emocionālāks ir filmā, jo tas brīdis ir palēnināts un ieslēgta mūzika, kura skrien caur kauliem un muskuļiem ar daudz sīkām skudriņām...

Godīgi....

Es gribēju viņu ļoti,ļoti apskaut- tik cieši, cik vien tas iespējam.... un vairs ne mirkli bez sava mīļotā....

Viss kas notika šajā mirkli, bija emociju vadīts, bez kādas konroles vai iestudēta scenārija!!!! tas tā vienkārsi notika!!! =)))

fidža
tu gaidīji mirkli, buču vai ziedus!
:D
skats protams labs!

Ņu ta pēdējā bildīte man pašai ir ļoti mīļa...

Mums viens kolegis ir nofotografējis, kā mēs soli pa solim tuvojamies un ka man mīļais pasniedz ziedu pušķi un buču!!! tad man pasai liekas, ka sirds izlēks, jo atceros, ka es gaidiju to mirkli, kad satiksimies!

Minhauzena muzejā!!!

un no tās bildītes, kur jūs tikko satikušies pie zagsa, pilnīgi staro laukā tāds mīļums un siltums, ka asaras saskrien acīs!

Visskaistākā ir bilde tai baldahīna gultā. Super! - kur tas ir, kādā pilī?

...beidzot no vedējiem esam saņēmuši video!!!!
Tagad redzēt no malas, kā tas izskatījās!!!!
Sajūtas ir neaprakstāmas!!!! Super!!!

paldiesiņš Tev!!!! Tu jau zini, ko es vēlu Jums!!!! un ne par gramu mazāk!!! =))))

Jūs abi izskatāties skaisti un laimīgi...:) Tad novēlu jums abiem saglabāt šo laimes sajūtu visu mūžu.

mīļš paldies!!!

Arkārtīgi jauki!!!!Lasīju, smaidīju, bišku kamoliņu noriju.....Super! Eh, man ar vajadzētu saņemties un uzrakstīt....:)) Vēlreiz apsveicu!!!!

protams,bija ari izsoles, loterijas... atrakcijas, amati, ligavas zagšana....bet šie bija paši spilgtākie momentiņi...

šis bija mūsu stāsts par laimīgo dienu... Mūsu laimigākais un mīlestības pilnais.... mirklis, kas ļauj ikdienu padarīt par svētkiem...mirklis, kurā smelties spekus mūsu kopīgai rītdienai un nekad neapstāties....

..es satraukusies līdz ārprātam, jo kavējam pasākumu- piebraucām pie dzimsarakstu nodaļas kur gaidja viesi... bet visvairāk - viņš...

tā bija momentāna sajuta, kad gribēju ātrāk no mašīnas un skriet viņu apskaut... Godīgi sakot es neredzeju nevienu apkārt - tikai viņu... pāri ķermenim skreja trīsas... sajutu viņa skūpstu - viņš drebēja kā apšu lapa vējā...
tad tikai nonācu uz zemes un dzirdēju viesu pieklusinātas čalas... ziedu pušķis bija fantastiks, ko pasniedza mans mincītis... un šķiet... par viņa silto plaukstu man vairak tobrid ar nevajadzēja.... =))))