Rituāls, kur līdzināto pāri ieved sievas un vīra kārtā. Mičošana un pūra dalīšana agrāk notika dažādos laikos, nevis tieši pusnaktī. Mārtošanas maize, ko agrāk cepa līgava kopā ar savu māti, mūsdienās pārtapusi par torti.

Apbrīnojamā kārtā šis ir rituāls, kas izdzīvojis cauri daudzajām apspiedēju varām un likumiem, aizliegumiem. Es ticu, ka tas tāpēc, ka Mičošanai ir īpašs spēks, vērtība. Ja šķiet, ka jau apnicis, atcerieties: rituāli vienmēr atkārtojas, tie nevar būt katru reizi būtiski atšķirīgi, jo tā nav atrakcija. Protams, visas tradīcijas katrā novadā, cilvēku grupā var nedaudz atšķirties, jo cilvēks ienes savas korekcijas, pievieno jaunradi. Tomēr, kā V. Celms teica: „Avotu pamats mums ir. Seno tradīciju izpētei jābūt ar radošu attieksmi – kādēļ tas tā darīts konkrētajos apstākļos. Tātad ārējā forma jāatmet, jāmeklē būtība.” Tas nenozīmē, ka Mičošanas rituāls jāvulgarizē, tomēr jāsaglabā būtiskākie simboli – deja ar pazarēm un vainaga deja, Mičošanas dziesma, vaiņaga noņemšana, aube, priekšauts, cepure, Garais dancis (Kurzemē pierakstīts, ka to sauc arī par „vaiņaga danci”), velšu pūra dalīšana, mārtojamā maize, sievas un vīra nozīmības celšana dzimtas un valsts kontekstā. Meklēsim būtisko un pasniegsim valodā, ko jaunais pāris un viesi saprot!

Reizēm jaunlaulātie iesaucas: „Tikai ne to skumīgo Mičošanas dziesmu!...” Jāsaprot, ka agrāk latvieši dzīvoja viensētās, nebija mobilo sakaru, interneta... ja meita izgāja pie vīra, tad viņu aizveda uz ilgu laiku un nākamā tikšanās nebija tik drīza, jo braukšana ar zirgu lielus ceļa gabalus aizņēma vairākas dienas (mūsu kāzās 3 km zirga ratos prasīja ~30 – 40 min). Tāda izbrauciena laikā sēta paliktu tukša, bet latvietis to nevarēja atļauties, jo parasti bija pilna kūts ar lopiem. Attiecīgi tāpēc tās atvadu asaras it kā priecīgā Mičošanas brīdī. Un arī simboliski abi jaunie atvadās no savām vieglajām vecāku paspārnes dienām.

Jāpiebilst, ka viss romantiskais lielākoties ir nopietns vai nedaudz saldsērīgs. Cik tad ikdienā mums palicis tādu mirkļu?... Varbūt apstāsimies Mičošanā!:)

Mārte – agrākais līgavas nosaukums no līdzināšanas līdz ievešanai sievas kārtā, vēlākos laikos, parādoties aubei, micei, šo rituālu pārdēvē par mičošanu.

Dejošana ar pazarēm – līgava, dejodama aplī, atvadās no māsām un panāksnieku meitām.

Spīdi, vizi, vainadziņ, šovakar galviņā,
Nespīdēsi, nevizēsi vairs manā mūžiņā.

Vainaga deja – līgava ar deju atvadās no panāksnieku puišiem un neprecētā brāļa. Saderētais tajā pat laikā – no vedēju meitām un jaunākās neprecētās māsas. Visi stāv gatvē. Jaunais pāris ar visiem pēc kārtas dejo starp panāksnieku puišiem un vedēju meitām.

Vainaga noņemšana – vada vedējmāte, piedalās visi, stāvot aplī un dziedot attiecīgās dziesmas. Vedēji izpērk vainagu pirms tā noņemšanas. Vedējmāte nosēdina mārti krēslā, apkārt stāv brāļi ar svecēm.

Netīšām es iegāju mīļas Māras istabā,
Mīļa Māra man padeva sievas krēslu apsēsties,
Nesēdēšu mīla Māra, nav man sievas padomiņa,
Sēd, māsiņa, būsi sieva, došu sievas padomiņu.

Jaunais vīrs ar baltiem cimdiem rokās noņem mārtes vainagu. Dainas piemin arī vedējus un vīra māti kā vainagu noņēmējus.

Ņem, tautieti, vainadziņu, vieglajām rociņām,
Lai galviņa nesāpēja, ilgu mūžu dzīvojot.

Vainags tiek nodots līgavas mātei – tas ir mātes tiesa. Rituālā to uzliek galvā jaunākajai neprecētajai līgavas māsai vai pat dzimtas mazākajam puisītim, dainas piemin arī vīra māsu, tomēr vainags pēc tam nonāk atpakaļ mājās. To var pakārt uz vadža (pakaramais, āķis) vai zobena, kas iecirsts sienā.

Sievas baltautu vēlākos laikos - mici, aubi, uzliek vedējmāte vai vīramāte. Blakus līgavas krēslam noliek otru. Līgava divas reizes met zemē autu, tikai ar trešo reizi atstājot to galvā, jo it kā nav gatava sievas kārtai. Vedējmāte līgavai klēpī liek mazu bērnu, iepliķē vaigu, sakot:

Valkā mici, mīļo vīru,
Glabā bērnu, audzē lielu.

Jaunajam vīram uzliek cepuri, noņem pušķi, apsien kaklautu, sakot:

Glabā cepuri, Godā sievu.

Jaunā sieva dala mārtojamo maizi, ko paņēmusi līdzi no mājām. Tam seko Garais dancis.